Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Arī šeit Benvenuto bija spiests gaidīt kādu pusstundu. Taču viņš jau bija pieradis pie gaidīšanas: viņu vairs ne­varēja pazīt.

— Jūsu gaišība, — Čellīni sacīja, kad beidzot viņu ieveda kanclera kabinetā, — es atnācu, lai atgādinātu jums kādu solījumu, ko viņa majestāte man deva jūsu klātbūtnē, turklāt lūgdams jūs būt ne vien par liecinieku, bet arī par galvinieku.

— Es saprotu jūs, meser Benvenuto, — Puajē viņu pār­trauca, — un, ja jums labpatīk, esmu ar mieru vajadzī­bas gadījumā atgādināt to viņa majestātei; tomēr mans pienākums ir brīdināt jūs, ka no likuma viedokļa jums nav ne mazāko tiesību kaut ko pieprasīt, jo karalis devis jums solījumu mutiski, paļaudamies uz jūsu pieticību, un tam nav nekāda spēka tiesas un likuma priekšā; ja karalis izpildīs jūsu lūgumu, tad vienīgi aiz savas bruņ­nieciskās augstsirdības.

— Tieši tāpat domāju arī es, jūsu gaišība, — Benve­nuto atbildēja, — un lūdzu jūs neaizmirst vajadzīgajā brīdī pienākumu, ko karalis jums uzticējis, visu pārējo atstājot viņa majestātes ziņā.

— Lieliski, — Puajē noteica, — tādā gadījumā varat pilnīgi paļauties uz mani, mans dārgais Čellīni.

Benvenuto aizgāja no kanclera, mazliet nomierinājies, taču asinis viņa dzīslās vēl aizvien kūsāja un rokas aiz­vien vēl drebēja kā drudzī. Domas, kuras bija sasaistījis tik ilgi sevī apslāpētais aizvainojums un dusmas, beidzot izlauzās brīvē; viņam vairs neeksistēja nedz laiks, nedz telpa: sparīgi soļodams pa ielu, Benvenuto gluži kā mur­gainā sapnī redzēja Stefānas gaišo tēlu, Rafaela del Moro darbnīcu, Santandželas cietoksni un Kolombu Mazās Ne­las pils dārzā. Tai pašā laikā viņš sajuta ieplūstam sevī kādu pārdabisku spēku un viņam šķita, ka viņš lidinās augstu padebešos.

Tādā neparastā noskaņojumā Čellīni atgriezās Lielajā Nelas pilī.

Visi mācekļi, kā viņš bija piekodinājis, atradās savās vietās.

— Bet nu, mani bērni, žigli pie darba! Sāksim atliet Jupiteru! — viņš sauca jau no darbnīcas sliekšņa.

— Labdien, maestro, — sacīja Zaks Obrī, kas, jautri dungodams, ienāca darbnīcā tūlīt aiz Benvenuto Čellīni. — Vai tiešām jūs neredzējāt un nedzirdējāt mani? Jau krietnas piecas minūtes es sekoju jums un saucu jūs; jūs soļojāt tik ātri, ka esmu gluži aizelsies. Bet kas šeit no­ticis, kāpēc jūs visi esat tik drūmi kā tiesneši?

— Uz lietuvi! Žiglāk, žiglāk! — Benvenuto turpināja, šķiet, itin nemaz neievērodams Zaķu Obrī. — Viss atka­rīgs no tā, kā izdosies atliet skulptūru. Lai žēlīgais dievs stāv mums klāt! Ak, mans draugs, — viņš aprauti tur­pināja, uzrunādams gan mācekļus, gan Obrī. — Ak, mans dārgais Zak, ja tu zinātu, kas šeit bez manis noticis, cik nelietīgi viņi izmantojuši manu prombūtni!

— Kas jūs tā sarūgtinājis, maestro? — Zaks Obrī vai­cāja, viņu darīja nemierīgu Čellīni neparastais satrau­kums un mācekļu nomāktais izskats.

— Vispirms, puiši, sanesiet labi daudz egļu malkas! Ņemiet vissausāko, zināt, to, kas sagatavota pirms pus­gada. Bet noticis ir tas, mans krietnais Zak, ka mans As­kānio ieslodzīts Šatlē cietoksnī un Kolomba, šī burvīgā meitene, prevo meita, kuru Askānio mīl, izzagta no Marsa statujas, kur es viņu slēpu, un atrodas pie savas niknākās ienaidnieces hercogienes d'Etampas. Bet mēs viņus izglāb­sim. Hei, hei! Kur tu skrien, Herman? Malka atrodas ne­vis pagrabā, bet pagalmā.

— Askānio apcietināts! — Obrī iesaucās. — Kolomba nolaupīta!

— Jā, kāds nelietīgs okšķeris izsekojis nelaimīgos bēr­nus un atklājis noslēpumu, ko es slēpu pat no jums, dājgais Zak. Bet gan es dabūšu rokā šo nelieti! … Veicīgāk, puiši, veicīgāk! Un tas vēl nav viss. Vari iedomāties, ka­ralis vairs nevēlas mani redzēt, lai gan vēl nupat dē­vēja mani par savu draugu. Tici nu cilvēku draudzībai! Lai gan patiesībā karaļi nav cilvēki, bet tikai karaļi. Vi­sas manas pūles iekļūt Luvrā izrādījās veltīgas, mani ne­pielaida pie viņa majestātes, es nevarēju viņam pateikt ne vārda. Tad lai pasaka viņam visu mana statuja! Gata­vojiet ātrāk veidni, mani draugi, nezaudēsim velti ne mirkli! Iedomājieties, šī briesmīgā sieviete tagad visādi pazemo nabaga Kolombu, šis nekrietnais prevo ņirgājas par mani, bet cietumsargi spīdzina Askānio! O, šīs bries­mīgās vīzijas visu dienu rēgojas man acu priekšā, mans dārgais Zak! Es atdotu desmit gadus no savas dzīves, ja tikai kāds piekļūtu pie Askānio un uzzinātu no viņa no­slēpumu, kas pakļautu manai varai augstprātīgo herco­gieni; saproti, Zak, Askānio zina kādu svarīgu, ar her­cogieni saistītu noslēpumu, ko cēlais jauneklis negribēja atklāt pat man. Un tomēr es savu panākšu! Nebēdājies, Stefāna, es aizstāvēšu tavu dēlu līdz pēdējam elpas vilcie­nam un izglābšu viņu! Jā, izglābšu! Ak, ja manās rokās nonāktu šis neģēlis, kas mūs nodevis, es nožņaugtu viņu pats savām rokām! Kaut man būtu lemts nodzīvot vēl trīs dienas, Stefāna, jo man ir tāda sajūta, ka uguns, kas dedzina manu dvēseli, kuru katru brīdi var aprīt arī manu miesu. O, vai tiešām es nomiršu, tā ari nepabeidzis Jupi­teru? Pie darba, mani bērni! Ātrāk pie darba!

Jau sākumā, tiklīdz Benvenuto Čellīni bija pateicis pir­mos vārdus, Zaks Obrī briesmīgi nobāla, jo tūdaļ nojauta, ka tieši viņš ir visu nelaimju cēlonis. Un, kamēr Čellīni runāja, Zaks aizvien vairāk un vairāk pārliecinājās, ka viņa nojauta bijusi pareiza. Acīmredzot izšķīries par kaut ko, viņš nemanīti nozuda, kamēr Čellīni, drebēdams kā drudzī, aizsteidzās kopā ar mācekļiem uz lietuvi.

— Pie darba, mani bērni, pie darba! — viņš sauca kā neprātīgs.

Nabaga Zaks Obrī izgāja no Nelas pils, būdams galīgi izmisis: nebija vairs nekādu šaubu, ka viņš pats, lai arī neviļus, izpaudis Askānio noslēpumu. Bet kas savukārt bija nodevis viņu? Tas, protams, nevar būt cēlais augst­manis, kura vārdu Zaks nezināja. Viņš taču ir muižnieks! Drīzāk aizdomas varēja krist uz blēdīgo Anrī, bet iespē­jams arī, ka tas būs bijis Robēns vai Šarlo, vai arī Gi- joms. Patiesību sakot, nabaga Zaks pats nezināja, ko lai domā. Atrast vainīgo gandrīz nebija iespējams, jo pļāpī­gais students bija izstāstījis savu nakts piedzīvojumu kā­diem desmit tuvākajiem draugiem. Un kāda gan jēga būtu meklēt vainīgo? Galvenais, īstais un vienīgais nodevējs taču bija viņš pats, Zaks Obrī! Jā, viņš bija tas nelietī­gais okšķeris, kuru Benvenuto bija gatavs nožņaugt pats savām rokām. Viņam vajadzēja glabāt nejauši atkiāto drauga noslēpumu pašos sirds dziļumos, bet viņa lunkanā mēle to bija visiem izpļāpājusi, un tagad viņa dēļ tik ļoti cieta Askānio, kuru viņš mīlēja kā brāli. Aiz niknuma Zaks plēsa sev matus, dauzīja ar dūrēm krūtis, lamāja sevi pēdējiem vārdiem un tomēr neatrada pietiekami spē­cīgus vārdus, lai nosodītu, kā pienākas, savu kauna darbu.

Sirdsapziņas pārmetumi bija tik mokoši un izmisums tik liels, ka Zaks Obrī varbūt pirmo reizi mūžā sāka nopietni domāt. Patiešām, lai arī viņš izrautu visus savus matus un paliktu plikgalvis, lai arī viņš sadauzītu sevi zili melnu un nomirtu aiz sirdsapziņas ēdām, viņa draugam Askānio tik un tā no visa tā nekļūtu vieglāk, tālab jāmē­ģina par katru cenu vērst par labu nodarīto ļaunumu, ne­vis velti jāzaudē dārgais laiks.

Godīgajam Zakam bija iespiedušies atmiņā Benvenuto vārdi: «Es atdotu desmit gadus no savas dzīves, ja tikai kāds piekļūtu pie Askānio un uzzinātu no viņa noslē­pumu, kas pakļautu manai varai augstprātīgo hercogieni.» Un, kā mēs jau teicām, pretēji savam ieradumam Zaks nodevās pārdomām un nonāca pie secinājuma, ka viņam vispirms jāiekļūst Šatlē cietoksnī. Gan jau tur viņš dabūs rokā arī Askānio.