Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— To pašu, Zervēza. Viņu ieslodzīja Šatlē, un tas no­ticis manas vainas dēļ.

— Jēzus Kristus!

— Un tāpēc, — Zaks sacīja, — man jāiekļūst cietuma un jāizglābj viņš.

— Bet par ko tad viņu ieslodzījuši?

— Par to, ka viņš iemīlējis prevo meitu, par to, ka viņš to pavedis.

— Nabaga jauneklis! Vai tad tāpēc liek cietumā?

— Liek gan, Zervēza. Jel saproti: viņš paslēpa meiteni, bet es atklāju paslēptuvi un kā pēdīgais mūlāps, kā ne­ģēlis, kā zemisks nodevējs izpļāpāju par to visiem.

-Žervēza iesaucās-Tikai ne man!

Pazīstu es jūsu gājienus, msjē.

— Vai tad es nebūtu tev neko stāstījis?

— Jūs neesat teicis man ne vārdiņa! Jūs esat runīgs kaut kur citur, bet, kad atnākat šurp, tad to vien zināt kā skūpstīties, dzert un gulēt; jūs nekad nerunājat ar mani kā cilvēks. Bet jums derētu zināt, msjē, ka sievietes mīl patērzēt.

— Bet ko mēs patlaban ar tevi darām, drostaliņ? — Zaks iebilda. — Man šķiet, ka mēs tērzējam.

— Tas ir tāpēc, ka esmu jums vajadzīga.

— Tiesa kas tiesa, tu varētu izdarīt man lielu pakal­pojumu.

— Kādu?

— Pateikt, ka esmu tevi pavedis.

— Un kā vēl, protams, ka esi pavedis, viltnieks tāds!

— Es? — Zaks Obrī izbrīnījies iesaucās. — Es esmu tevi pavedis, Zervēza?

— Kā tad, jūs nekaunīgi savaldzinājāt mani, msjē, ar saldām runām un melīgiem solījumiem.

— Ar saldām runām un melīgiem solījumiem?

— Kā tad. Vai jūs neteicāt man, ka es esmu visskais­tākā meitene Senžermēndeprē priekšpilsētā?.

— Arī tagad es saku to pašu.

— Vai jūs neapgalvojāt, ka nomirsiet aiz bēdām, ja es jūs nemīlēšu?

— Vai tiešām es būtu to sacījis? Dīvaini, nevaru ne­kādi atcerēties.

— Un vēl teicāt — ja es jūs iemīlēšu, jūs precēsieties ar mani.

— Nē, Zervēza, to es nekad neesmu teicis. Nekad!

— Esat gan, msjē!

— Nekad, nekad, nekad, Zervēza! Mans tēvs lika man zvērēt, kā Hamilkars savā laikā bija licis Hanibalam.

— Ko zvērēt?

— To, ka es nomiršu vecpuisī tāpat kā viņš.

— Ak, es nelaimīgā! — Zervēza iekliedzās, izplūzdama asarās, jo viņa, kā jau sieviete, allaž varēja sākt raudāt vajadzīgajā brīdī. — Tādi jau ir tie vīrieši, dod solījumus un tūdaļ tos aizmirst, tiklīdz nabaga meitene ir pavesta. Tad arī es zvērēšu, ka nekad vairs neuzķeršos uz āķa.

— Un pareizi vien darīsi, Zervēza, — students sacīja pamācošā tonī.

— Vai pasaulē maz ir taisnība! — grizete turpināja. — Zagļiem, laupītājiem un blēžiem izdomāti visādi likumi, bet tādiem neliešiem, kas krāpj nabaga meitenes, nav ne­kāda soda!

— Arī tādiem ir savs sods, Zervēza, — Zaks Obrī iebilda.

— Tiešām?

— Protams! Nabaga Askānio ieslodzīja Šatlē cietumā vienīgi tāpēc, ka viņš bija savaldzinājis Kolombu.

— Dabūja, ko pelnījis, — atbildēja Zervēza, kurai zau­dētais gods neko daudz nerūpēja, iekāms viņa nebija pārliecinājusies, ka Zaks Obrī pat nedomā dot viņai pretī kā atlīdzību savu uzvārdu. — Jā, dabūja, ko pelnījis, un jūs arī derētu ietupināt Šatlē kopā ar viņu.

— Ak dievs! — students iesaucās. — Tieši to jau es vēlos, un, kā jau sacīju, mīļā Zervēza, es ceru šai ziņā uz tavu palīdzību.

— Uz manu palīdzību?

— Jā.

— Jūs smejaties pār mani, nepateicīgais.

— Es nesmejos, Zervēza. Ja vien tev būtu drosme.,,

— Kāda drosme?

— Nosūdzēt mani tiesnesim.

— Par ko?

— Par to, ka esmu tevi pavedis. Bet tu jau baidies.

— Kas man ko baidīties? — Zervēza apvainojusies iesaucās. — Kas man ko baidīties sacīt patiesību!

— Tev būs jādod zvērests, Zervēza.

— Kas tur sevišķs!

— Un tu apzvērēsi, ka esmu tevi piekrāpis?

— Jā, jā, tūkstoškārt!

— Tad viss kārtībā. — Zaks kļuva priecīgs. — Bet es baidījos, ka tu nebūsi ar mieru. Zvērests taču nav joka lieta.

— Kaut vai tūlīt došu zvērestu, lai tik ietupinātu jūs Šatlē, msjē!

— Lieliski!

— Tur jūs satiksiet savu Askānio.

— Brīnišķīgi!

— Tur jums būs pietiekami daudz laika, lai kopā no­žēlotu grēkus.

— Tieši pēc tā es ilgojos!

— Bet kur lai atrodu tiesnesi?

— Tiesu pilī.

— Es dodos turp.

— Ejam kopā, Zervēza!

— Jā, jā, kopā; ceru, ka uz sodu jums nebūs ilgi jā­gaida.

— Atbalstieties uz manas rokas, Zervēza! — Zaks Obrī piedāvāja.

— Ejam, msjē! — grizete noteica.

Un viņi abi devās uz tiesu pili gluži kā parastajā svēt­dienas pastaigā uz Prēoklēru vai Monmartru.

Taču, tuvojoties Temīdas templim, kā Zaks Obrī augstā stilā dēvēja Parīzes tiesu, Zervēzas solis kļuva aizvien gausāks; tiesu pilī viņa tik tikko uzkāpa augšā pa kāp­nēm, bet pie tiesneša durvīm viņas kājas atsacījās klau­sīt un Zervēza ar visu augumu uzgūla Zaķa rokai.

— Kas ir, drostaliņ, vai nobijies? — Zaks apvaicājās.

— Nē, — Zervēza atbildēja, — es tikai kautrējos no tiesneša.

— Kas tur ko kautrēties, viņš ir tāds pats cilvēks kā citi.

— Jā, bet viņam būs viss jāizstāsta…

— Un izstāstīsi ar, kas tur pavisam,

— Zvērests arī būs jādod.

— Dosi ari zvērestu.

— Žak, vai tu droši zini, ka esi mani pavedis?

— Velns parāvis, protams! Vai tad tu pati to neteici?

— Teicu jau, teicu, bet tagad tas viss man rādās gluži citādi nekā mājās.

— Ejam, ejam! Tā jau es domāju, ka tu nobīsies.

— Žak, mīļais, — Žervēza lūdzās, — ved mani atpakaļ uz mājām!

— Ak, Žervēza, Žervēza, tu taču man solīji!

— Žak, dārgumiņ, es vairs nekad tev nepārmetīšu, es vairs nerunāšu par to. Es iemīlēju tevi tāpat vien, tāpēc ka tu man patiki.

— Ejam, ejam! — Žaks vedināja. — Ne velti es ba­žījos, ka tu nobīsies; tagad ir par vēlu.

— Kāpēc par vēlu?

— Tu gāji, lai nosūdzētu mani, tad arī dari to.

— Neparko, Žak, neparko! Tu neesi mani pavedis, Žak, es pati tevi valdzināju.

— Ejam! — students iesaucās.

— Turklāt, — Žervēza piebilda, nodurdama acis, — esmu pavesta tikai vienu reizi.

— Kā tā, vienu reizi?

— Jā, es mīlu pirmo reizi.

— Vai tiešām tu gribi man iestāstīt, ka neesi nekad mīlējusi!

— Žak, ved mani mājās!

— Nekā nebij! — attrauca Žaks, kuru kaitināja gan Zervēzas spītība, gan atteikšanās iemesls. — Nē un vēl­reiz nē!

Un viņš pieklauvēja pie tiesneša durvīm.

— Ko tu dari? — Žervēza iekliedzās.

— Pati redzi: es klauvēju.

— Nāciet iekšā! — aiz durvīm atskanēja dobja balss.

— Es negribu iet, negribu! — Žervēza pūlējās izrau­ties no ŽaKa rokām.

— Nāciet iekšā! — tā pati balss atkārtoja nu jau daudz tuvāk.

— Žak, laid mani vaļā, citādi es kliegšu, — Žervēza sacīja.

— Nāciet taču iekšā! — trešo reizi atkārtoja tā pati balss gandrīz turpat blakus.

Tai pašā mirklī durvis atvērās.

— Ko jūs vēlaties? — jautāja kalsns, melnās drānās tērpies gara auguma vīrietis, no kura skatiena vien Žer­vēza sāka drebēt kā apšu lapa.

— Šī jaunava, — Žaks Obrī sacīja, — ieradusies pie jums, lai apsūdzētu kādu ļaundari, kas viņu pavedis.

Un viņš iestūma Zervēzu tumšā, netīrā un pretīgā istabā, kas vienlaikus bija gan kabinets, gan uzgaidāmā telpa. Durvis tūdaļ aizcirtās gluži kā slazds.