Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Nekādu sodu es nemaksāšu un nekur prom no še­jienes neiešu!

— Tad neatliks nekas cits kā pasaukt sardzes vīrus un nogādāt jūs uz cietumu, kur jūs tupēsiet tik ilgi, kamēr nebūsiet samaksājis sodu.

— To vien es vēlos.

Tiesnesis pasauca sardzes vīrus:

— Aizvediet šo dienderi uz Karmelītu cietumu!

— Uz Karmelītu cietumu! — Zaks iesaucās. — Bet kā­pēc ne uz Šatlē?

— Tāpēc, ka Šatlē nav parādu cietums, bet gan ka­raļa cietoksnis. Sapratāt, draudziņ? Lai tur nokļūtu, jā­izdara kāds lielāks noziegums. Uz Šatlē? Nemaz neceriet, jaunais cilvēk! Šatlē jums neredzēt kā savas ausis!

— Pagaidiet, pagaidiet, — Zaks protestēja, — pagai­diet taču!

— Kas atkal?

— Ja mani nevedīs uz Šatlē, maksāšu soda naudu.

— Ja esat ar mieru maksāt, tad viss kārtībā. Jūs varat

iet, — tiesnesis sacīja sardzes vīriem, — jaunais cilvēks samaksās soda naudu.

Sardzes viri aizgāja, bet Zaks izņēma no naudas maka divdesmit Parīzes sū un nolika tos tiesneša priekšā.

— Saskaitiet! — tiesnesis sacīja sekretāram.

Sekretārs atkal pārliecās pār papīriem nokrauto galdu

gluži kā tumšs varavīksnes loks un, neizkustējies no vie­tas, paņēma tiesneša priekšā nolikto naudu, itin kā viņam piemistu spējas neierobežoti stiepties garumā.

— Summa ir pareiza, — sekretārs sacīja, pārskaitījis naudu.

— Tādā gadījumā, — tiesnesis noteica, — dodieties uz mājām, jaunais cilvēk, un atbrīvojiet vietu citiem, tiesa nevar nodarboties vienīgi ar jums; ejiet!

Žaks Obrī skaidri redzēja, ka viņam te vairs nav ko darīt, un dziļi apbēdināts devās prom.

«Interesanti zināt,» students prātoja, iznākdams laukā no tiesu pils un nez kāpēc dodamies pa Mulēnas tiltu uz Šatlē, «interesanti zināt, kā Zervēza uzņems to, ka viņas gods novērtēts par divdesmit sū? Viņa sacīs, ka esmu bijis pārāk vaļsirdīgs, ka esmu izpļāpājis, ko nevajag, un izskrāpēs man acis. Bet ko es redzu?»

Tas, ko Zaks Obrī ieraudzīja, bija pāžs, kas kalpoja tam pašam laipnajam augstmanim, kuram kā savam labā­kajam draugam viņš bija uzticējis vislielākos noslēpu­mus. Zēns stāvēja, atspiedies pret krastmalas margām, un izklaidējās, žonglēdams ar akmentiņiem.

— Kāda necerēta yeiksme, velns parāvis! — students iesaucās. — Manam draugam, kura vārdu es nezinu, bez šaubām, ir pietiekami liela ietekme galmā, un viņš spēs ieslodzīt mani Šatlē cietoksnī; pats liktenis atsūtījis man viņa pāžu, kas pateiks, kā atrast manu draugu, jo es taču nezinu nedz viņa vārdu, nedz viņa adresi.

Un, gribēdams ātrāk izmantot iespēju, ko viņš uzskatīja par īpašu likteņa dāvanu, Zaks Obrī devās pie pāža, kas savukārt tūdaļ pazina studentu. Notvēris kritienā citu pēc cita trīs akmentiņus, pāžs pārlika kāju pār kāju un sāka

gaidīt Zaķu Obrī, savilcis seju zobgalīgā smīnā, kāds rak­sturīgs visiem, kas pieder pie cunftes, par kuras pārstāvi viņam bija tas gods būt.

— Labdien, msjē pāž! — Zaks Obrī sauca jau iztālēm.

— Labdien, msjē student, — zēns atbildēja. — Ko jūs šeit darāt?

— Kā lai jums to pasaka, es kaut ko meklēju un esmu, šķiet, atradis, jo sastapu jūs; man vajadzīga mana lie­liskā drauga adrese, grāfa … barona … vikonta … vārdu sakot, jūsu kunga adrese.

— Jūs vēlaties viņu satikt? — pāžs jautāja.

— Cik ātri vien iespējams.

— Jums laimējies, patlaban viņš atrodas pie prevo.

— Šatlē cietoksnī?

— Jā, un kuru katru mirkli viņam no turienes jānāk laukā.

— Laimīgais, viņš var uzturēties Šatlē, kad vien viņam ienāk prātā! Meseram Robēram d'Esturvilam, kā redzams, ir labas attiecības ar manu draugu vikontu … grāfu … baronu…

— Vikontu … — pāžs izlaboja.

— Ar manu draugu vikontu… tad sakiet man beidzot viņa vārdu! — Obrī turpināja, gribēdams izmantot gadī­jumu, lai uzzinātu sava drauga vārdu. — Vikontu de…

— Vikontu de Mar… — pāžs iesāka, taču Zaks neļāva viņam_pabeigt.

— A, dārgais vikont, beidzot esmu jūs atradīsi — viņš iesaucās, ieraudzījis Marmaņu, kas nāca laukā no cie­tokšņa. — Jūs man esat vajadzīgs, es jūs visur meklēju.

— Labdien, mans dārgais, — Marmaņs atbildēja, acīm­redzot nebūdams priecīgs par šo tikšanos. — Es labprāt ar jums patērzētu, bet man diemžēl jāsteidzas. Tāpēc pa­lieciet sveiks!

— Pagaidiet, pagaidiet! — Zaks Obrī iesaucās, satver­dams sarunu biedru aiz rokas. — Jūs neiesiet tūlīt prom, velns parāvis! Es gribēju lūgt, lai jūs izdarītu man kādu lielu pakalpojumu.

— Jums?

— Jā, man. Jūs taču zināt, ka draugi palīdz viens ot­ram, uzskatīdami to par savu svētāko pienākumu.

— Draugi?

— Protams. Vai tad mēs ar jums neesam draugi? Kas tad galu galā ir draudzība? Tā ir savstarpēja uzticēšanās;

un es allaž esmu jums uzticējies, atklājis jums ne vien savus, bet ari svešus noslēpumus,

— Un nekad neesat to nožēlojis?

— Nekad! Vismaz attiecībā uz jums, ko diemžēl ne­varu sacīt par visiem saviem draugiem. Parīzē ir kāds cilvēks, kuru es meklēju un kuru reiz ar dievpalīgu sa­stapšu uz šauras takas.

— Paklausieties, mans dārgais, es jau teicu, ka ļoti steidzos, — Marmaņs viņu pārtrauca, lieliski apzināda­mies, kādu cilvēku Zaks Obrī meklē.

— Uzgaidiet kaut mirkli, es jau jums teicu, ka jūs va­rat izdarīt man lielu pakalpojumu …

— Nu labi, runājiet, tikai ātri.

— Vai galmā jūs augstu vērtē?

— Tā vismaz saka mani draugi.

— Jūs baudāt karaļa uzticību?

— Par to varēja pārliecināties mani ienaidnieki."

— Brīnišķīgi! Mans dārgais grāf, mans dārgais baron, mans dārgais …

— Vikont.

— Nosūtiet mani uz Šatlē I

— Kā apmeklētāju?

— Nē, kā ieslodzīto.

— Ieslodzīto? Kāda dīvaina vēlēšanās!

— Vēlēšanās mēdz būt dažādas.

— Bet kāpēc jums jātiek tieši Šatlē? — Marmaņs jau­tāja, nojauzdams kādu jaunu noslēpumu, ko derētu izdi­bināt.

— Nevienam citam es neparko neuzticētos, mans dār­gais draugs, — Zaks atbildēja, — jo no savas rūgtās pieredzes vai, pareizāk sakot, no Askānio pieredzes esmu pārliecinājies, pie kā noved pļāpība. Ar jums ir pavisam citādi. Jūs taču zināt, ka man no jums nav noslēpumu.

— Ja tā, tad runājiet.

-- Vai jūs nosūtīsiet mani uz Šatlē, ja es jums visu izstāstīšu?

— Uz karstām pēdām.

— Brīnišķīgi! Iedomājieties, mans dārgais draugs, es biju tik neuzmanīgs, ka izstāstīju ne vien jums, bet ari vēl dažam labam par burvīgo meiteni, ko redzēju Marsa galvā.

— Un tad?

— Šie vējgrabšļi, šie pļapukuies tikmēr trieca par manu atklājumu, kamēr, tas nonāca paša prevo ausīs; un, tā kā meseram d'Esturvilam pirms dažām dienām bija pazudusi meita, viņam radās aizdomas, vai tik bēgle nav izraudzījusies šo paslēptuvi. Prevo brīdināja grāfu d'Or­beku un hercogieni d'Etampu, un, kamēr Čellīni uzturē­jās Fontenblo, viņi pārmeklēja Lielo Nelas pili. Kolombu viņi aizveda sev līdzi, bet Askānio ieslodzīja cietumā.

— Patiešām?!

— Es stāstu jums vistīrāko patiesību, mans dārgais draugs. Un kas visu to nostrādāja? Kaut kāds vikonts de Marmaņs.

— Bet jūs vēl neesat pateicis, kas jums meklējams Satlē? — Marmaņs kļuva nemierīgs, izdzirdīs pieminam savu vārdu.