Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Tieši tobrīd garām gāja sardzes patruļa; izdzirduši klie­dzienu, ieraudzījuši pāžu, kurš izmisīgi māja ar roku, un pūli, kas bija sastājies pie vārtiem, sardzes vīri atstei­dzās uz notikuma vietu un, tā kā Žaks Obrī vēl turēja rokā asiņainu zobenu, tūlīt apcietināja viņu.

Students jau dzīrās pretoties, bet, tā kā patruļas priekšnieks skaļi nokliedza: «Atbruņojiet nelieti un ve­diet uz Šatlē!» — viņš padevīgi atdeva zobenu un sar­dzes vīru pavadībā devās uz karsti ilgoto cietumu, pa­teikdamies liktenim, kas bija ļāvis viņam noķert uzreiz divus zaķus: atriebties vikontam de Marmaņam un no­kļūt cietumā pie Askānio.

Šoreiz Zaķu Obrī bez kādiem starpgadījumiem ieveda karaļa cietoksnī, taču, tā kā tobrīd cietums bija pārpil­dīts, vārtsargs un cietuma uzraugs ilgi un gari sprieda, kur novietot jaunatvesto arestantu; galu galā abi cienīja­mie vīri atrada kopīgu viedokli. Pamājis Zakam Obrī, lai viņš nāk līdz, vārtsargs nokāpa lejā trīsdesmit divus pakāpienus, atslēdza kādas durvis, iestūma apcietināto tumšā kamerā un aizslēdza aiz viņa durvis.

Pēc krasās pārejas no spožas gaismas uz pilnīgu tumsu Zaks Obrī kādu brīdi stāvēja kā apstulbis. Kur viņš ievests? Nav nekādas apjēgas. Vai Askānio atrodas tepat tuvumā vai tālu prom? Grūti pateikt. Vienīgi nupat gai­tenī, sekodams cietumsargam, viņš bija pamanījis bez savas kameras durvīm vēl divas aizslēgtas durvis; tomēr, lai būtu kā būdams, viņa pirmais mērķis sasniegts — viņš atrodas zem viena jumta ar Askānio.

Bet, tā kā nevar mūžīgi palikt vienā un tai pašā vietā, ieraudzījis kādu piecpadsmit soļu attālumā vāru spīdumu, kas spraucās iekšā pa šauru lodziņu, Zaks piesardzīgi de­vās gaismas virzienā; taču, kad viņš spēra otro soli, grīda, šķiet, pēkšņi pazuda viņam zem kājām, un, nolidojis lejup trīs vai četrus pakāpienus, viņš droši vien pēc inerces ietriektos ar galvu mūrī, ja nebūtu paklupis pret kaut ko mīkstu. Tā Zakam Obrī laimējās tikt cauri bez miesas bojājumiem.

Šķērslis, kas neviļus bija izdarījis studentam pakalpo­jumu, izdvesa žēlu kunkstienu.

— Atvainojiet, — Zaks sacīja, uztrausdamies kājās un pieklājīgi paceldams platmali. — Atvainojiet, liekas, esmu uzkāpis kaut kam virsū, ticiet, es nekad tik nepieklā­jīgi neizturētos, ja šeit būtu kaut. mazliet gaišāks.

— Jūs esat atdūries, — atsaucās kāda balss, — pret to, kas sešdesmit gadus bija cilvēks, bet tagad drīz vien kļūs par līķi.

— Tādā gadījumā, — Zaks sacīja, — es atvainojos vēl jo vairāk, ka esmu jūs iztraucējis brīdī, kad jūs, kā tas kārtīgam kristietim pirms nāves pieklājas, droši vien no­žēlojāt dieva priekšā grēkus.

— Es jau sen esmu nožēlojis savus grēkus, msjē stu­dent; grēkojis esmu kā jebkurš cits cilvēks, bet cietis kā svētais moceklis, tālab ceru, ka tai dienā, kad dievs manu dzīvi liks svaru kausos, ciešanu kauss būs krietni sma­gāks par grēku kausu.

— Lai tā būtu, — Obrī sacīja, — no visas sirds no­vēlu jums to. Bet tagad, mans dārgais nelaimes brāli {es saku jums «dārgais», cerēdams, ka jūs esat piedevis manu nepieklājīgo rīcību, ko es, starp citu, nemaz nenožēloju, jo, pateicoties tai, esmu ar jums iepazinies), sakiet, lūdzu, ja saruna jūs pārāk nenogurdina, — kādā brīnumainā kārtā jūs uzzinājāt, ka es esmu students?

— Es uzminēju to pēc jūsu apģērba, bet galvenokārt pēc tintnīcas, kas karājas jums pie jostas tai vietā, kur muižnieki nēsā dunci.

— Pēc mana apģērba un tintnīcas? Bet paklausieties, mans dārgais nelaimes brāli, — ja nemaldos, jūs teicāt, ka esat ceļā uz viņsauli?

— Jā, beidzot pienācis gals manām ciešanām; jā, es ceru, ka, aizmidzis šodien uz zemes, rīt pamodīšos debesīs.

— Man nav pret to nekādu iebildumu, — Zaks atbil­dēja, — taču atļaujos piebilst, ka stāvoklis, kādā jūs at­rodaties, itin nemaz nevedina uz jokiem.

— Bet kāpēc jūs domājat, ka es jokoju? — Mirējs smagi nopūtās,

— Kāpēc? Jūs nupat teicāt, ka redzat maņu apģērbu un tintnīcu, bet es, lai kā piepūlu acis, neredzu pat savas rokas.

— Ļoti iespējams, — ieslodzītais atbildēja, — bet, kad jūs nosēdēsiet cietumā tāpat kā es piecpadsmit gadus, jūs redzēsiet tumsā ne sliktāk kā visgaišākajā dienā.

— Lai velns labāk izrauj man acis, bet es nevēlos iz­iet šādu skolu! — Zaks iesaucās. — Piecpadsmit gadus! Vai tiešām jūs nosēdējāt cietumā veselus piecpadsmit gadus?

— Vai nu piecpadsmit, vai arī visus sešpadsmit, man jau sen sajukuši laika rēķini.

— Acīmredzot jūs esat izdarījis kādu šausmīgu nozie­gumu, ja jums jāizcieš tik bargs sods? — Zaks vaicāja.

— Es itin neko neesmu izdarījis, — ieslodzītais atbil­dēja.

— Itin neko! — Zaks šausmās iesaucās. — Nudien, ne­jokojiet, mans dārgais nelaimes brāli, es jau jums teicu, ka apstākli tam nav piemēroti.

— Bet es jau jums atbildēju, ka es nejokoju.

— Vēl mazāk šis brīdis piemērots melošanai, jo galu galā joks ir tikai nevainīga prāta rotaļa, kas neaizvaino nedz cilvēku, nedz dievu, turpretī meli ir nāvīgs grēks, kas pazudina dvēseli.

— Es nekad neesmu melojis.

— Un jūs bez vainas esat nosēdējis cietumā piecpa­dsmit gadus?

— Es sacīju — apmēram piecpadsmit.

— Vai zināt, — Zaks iesaucās, — arī es esmu nevai­nīgs cilvēks!

— Tādā gadījumā lai dievs jums ir žēlīgs, — mirējs nočukstēja.

— Vai tad man kas draud?

— Jā, nelaimīgais, jo noziedznieks vēl var cerēt, ka izklūs kādreiz no šejienes laukā, turpretī nevainīgs cil­vēks — nekad.

— Jūsu prātojumi ir visai dziļdomīgi, mans draugs, taču vai jūs zināt, ka tie skan ne visai nomierinoši?

— Es sacīju jums tīru patiesību.

— Un tomēr kādu sīku nodarījumu jūs atradīsiet, ja labi pameklēsiet, — Zaks iebilda. — Pastāstiet man, lūdzu, to zem četrām acīm.

Un Zaks Obrī, kurš patiešām sāka atšķirt tumsā priekš­metu apveidus, paņēma pie sienas noliktu ķeblīti un, no­vietojis to stūri blakus mirēja gultai, apsēdās uz vienkārši darinātā sēdekļa, cik ērti vien varēdams, un sagatavojās uz klausīšanos.

— Kāpēc jūs klusējat, mans dārgais draugs, jūs ne­uzticaties man? Ak tā, es saprotu, piecpadsmit cietumā pavadītie gadi mācījuši jums izturēties piesardzīgi pret cilvēkiem. Tad iepazīsimies tuvāk: mani sauc Zaks Obrī, man ir divdesmit divi gadi, un, kā jūs uzminējāt, es esmu students; es pats gribēju nokļūt Satlē, jo man ir īpaši iemesli tā rīkoties; es atrodos šeit tikai kādas desmit mi­nūtes un esmu jau paguvis ar-jums iepazīties; tāda īsumā ir mana dzīve. Bet tagad, kad jūs pazīstat mani ne slik­tāk kā es pats sevi, pastāstiet arī jūs par savu dzīvi, mans dārgais draugs, es klausos jūs!

— Mans vārds ir Etjēns Remons, — ieslodzītais sacīja.

— Etjēns Remons, — students nomurmināja, — nekad neesmu dzirdējis šādu vārdu.

— Jūs bijāt vēl bērns, kad pēc dieva gribas es nozudu no zemes virsas, — vecais vīrs sacīja, — bez tam es dzī­voju tik klusi un pieticīgi, ka neviens pat nepamanīja, ka manis vairs nav.

— Bet kas jūs bijāt? Ar ko nodarbojāties?

— Es biju konetabla Burbona uzticības persona.

— Ol Tad viss skaidrs: jūs kopā ar viņu nodevāt dzim­teni.

— Nē, es atteicos nodot savu kungu, tā arī visa mana vaina.