Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Sasodīts! — Žaks Obrī attrauca. — Es labprāt gri­bētu zināt šos vainu pastiprinošos apstākļus.

— Tā kā sūdzētāja sešus mēnešus palika nepieejama, lai kā apsūdzētais pūlējās viņu apvārdot un pavest…

— Sešus mēnešus? — Žaks iebilda. — Piedošanu, sek­retāra kungs, manuprāt, tā ir kļūda.

— Jā, sešus mēnešus, msjē, tā še rakstīts, — melnās drānās tērptais vīrs atteica tonī, kas necieta iebildumus.

— Labi, lai būtu seši mēneši, — Žaks Obrī atteica, — kaut gan patiesībā Žervēzai vajadzēja sacīt…

— Minētais Zaks Obrī, aizkaitināts par Zervēzas vien­aldzību, izteica viņai draudus …

— Oho! — Zaks neizturēja.

— Oho! — tiesnesis atsaucās.

— Taču minētā Zervēza Pereta Popīno, — sekretārs turpināja, — izturējās tik cēli un drosmīgi, ka nekauņa nožēloja savu rīcību un lūdza piedošanu.

— Ak vai! — Obrī nomurmināja.

— Ak vai! — tiesnesis piebalsoja.

— Nabaga Žervēza! — paraustījis plecus, students sa­cīja pats sev. — Kur gan viņai bija prāts!

— Tomēr šī nožēla nebija nekas cits kā izlikšanās, — sekretārs turpināja. — Par nelaimi, sūdzētāja savā nai­vumā un sirdsskaidrībā noticēja šai nožēlai, un kādu va­karu, kad viņa neapdomīgi piekrita kopā ar apsūdzēto ieturēt vakariņas, minētais Žaks Obrī pielēja viņas ūdens glāzē…

— Ūdens glāzē? — students pārtrauca runātāju.

— Sūdzētāja apgalvo, ka nekad nav dzērusi vīnu, — sekretārs turpināja. — Minētais Žaks Obrī ielēja viņas ūdens glāzē kādu reibinošu dzērienu.

— Vai jūs nevarētu man pateikt, sekretāra kungs, — students neizturēja, — ko jūs tur, velns parāvis, lasāt?

— Sūdzētājas liecību.

— Neticami! — Žaks iebilda.

— Vai tur tā rakstīts? — tiesnesis noprasīja.

— Tā tur rakstīts, — sekretārs apstiprināja.

— Turpiniet!

«Nudien,.» Žaks Obrī nodomāja, «jo smagāka būs mana vaina, jo lielākas izredzes nonākt Šatlē cietoksnī pie As­kānio.»

— Lai notiek, es viņu apreibināju. Turpiniet, sekretāra kungs!

— Tātad jūs atzīstat sevi par vainīgu? — tiesnesis no­prasīja.

— Atzīstu, — students atbildēja.

— Kāds blēdnieks! — tiesnesis skaļi iesmējās, berzē­dams rokas.

— Tādā kārtā, — sekretārs turpināja, — nabaga Žer­vēza, nebūdama vairs pie skaidras saprašanas, atzinās sa­vam pavedējam, ka viņa to mīl.

— Ak! — Žaks iesaucās.

— Laimīgais! — tiesnesis nomurmināja, ačelēm iedzirkstoties.

— Bet visā šai liecībā, — Žaks Obrī iebilda, — nav neviena patiesa vārda!

— Jūs noliedzat savu vainu?

— Protams.

— Rakstiet, — tiesnesis sacīja, — apsūdzētais apgalvo, ka viņš nav vainīgs nevienā nodarījumā, ko viņam pie­dēvē.

— Pagaidiet, pagaidiet! — students iesaucās, savā prātā apsvēris, ka, noliegdams savu vainu, viņš nekad nenokļūs cietumā.

— Tātad jūs visu nenoliedzat? — tiesnesis noprasīja.

— Man jāatzīstas, ka liecībā ir sava daļa patiesības, taču nevis izklāstā, bet gan lietas būtībā.

— O, ja reiz esat atzinies, ka devāt meitenei reibinošu dziru, — tiesnesis sacīja, — jūs itin labi varētu atzīt arī visu tālāko.

— Lai notiek, — Žaks attrauca, — ja reiz esmu atzi­nies, ka devu meitenei reibinošu dziru, es atzīstos, sekre­tāra kungs, es atzīstos… Kaut gan patiesībā, — viņš čukstus turpināja, — Žervēzai vajadzēja sacīt…

— Bet tas vēl nav viss… — sekretārs viņu pārtrauca.

— Kā! Vēl nav viss!

— Noziegumam, ko apsūdzētais izdarījis attiecībā pret jaunavu Žervēzu, ir bēdīgas sekas. Nabaga Žervēza ap- jautusļ, ka viņa ir mātes cerībās.

— A! Tas ir par traku! — Žaks iesaucās.

— Jūs neatzīstat sevi par tēvu? — tiesnesis noprasīja.

— Es ne vien neatzīstu sevi par tēvu, bet apšaubu arī grūtniecību.

— Rakstiet, — tiesnesis sacīja sekretāram, — ka apsū­dzētais ne vien neatzīst sevi par tēvu, bet apšauba arī grūtniecību, tālab šai jautājumā vajadzēs izdarīt izmek­lēšanu.

— Pagaidiet, pagaidiet! — Obrī iesaucās, sapratis, ka, gadījumā ja Žervēzu pieķers melos kaut vienā punktā, visa apsūdzība sabruks. — Pagaidiet — vai tiešam Žer­vēza tā teica, kā sekretāra kungs mums nupat nola­sīja?

— Viņa teica tieši tā, — sekretārs apliecinaja.

— Ja viņa tā teikusi, — Obrī turpināja, — ja viņa tā teikusi… labi…

— Kas labi? — tiesnesis vaicāja.

— Labi! Tad tā tam jābūt.

— Rakstiet, ka apsūdzētais atzīst sevi par vainīgu vi­sos apsūdzības punktos.

Sekretārs pierakstīja.

«Lieliski,» students sacīja pats sev, «ja jau Askānio nopelnījis nedēļu Šatlē cietoksnī tikai par to, ka pievēr­sis uzmanību Kolombai, tad es par to, ka esmu Zervēzu piemānījis, apdzirdījis un pavedis, varu rēķināties vis­maz ar trim mēnešiem ieslodzījuma. Taču man patiešām der nodrošināties. Beigu beigās es būšu vēl pateicīgs Zer­vēzai. Nudien, viņa nemaz nav pelnījusi nosodījumu, viņa bijusi gandrīz tikpat varonīga kā Žanna d'Arka.»

— Tātad, — tiesnesis pārtrauca ŽaKa pārdomas, — jūs atzīstat sevi par vainīgu visos noziegumos, kādos tiekat apsūdzēts?

— Atzīstu, tiesneša kungs, — Žaks nešaubīdamies at­bildēja, — atzīstu, ka esmu vainīgs visos šais noziegu­mos un vēl citos, ja jūs tā vēlaties; es esmu bīstams no­ziedznieks, tiesneša kungs, un, lūdzu, nesaudzējiet mani.

— Ir gan blēdis, ir gan rakaris! — tiesnesis norūca gluži kā labsirdīgs tēvocis jautrā komēdijā.

Un, noliecis uz krūtīm lielo, apaļo galvu ar sarkanu un pietvīkušu seju, iegrima dziļās pārdomās.

— Rakstiet, — viņš sacīja, pēkšņi uztrūcies un pacē­lis labās rokas rādītāja pirkstu, — rakstiet, sekretāra kungs: «Tā kā apsūdzētais Žaks Obrī atzinies, ka ar melī­giem solījumiem un mīlas apliecinājumiem pavedis jau­navu Zervēzu Peretu Popīno, sodīt augšminēto ŽaKu Obrī ar divdesmit Parīzes sū lielu naudas sodu, kā arī pie­spriest viņam uzņemties rūpes par bērnu, ja tas būs vī­riešu kārtas, un atlīdzināt tiesas izdevumus.»

— Bet cietums? — Žaks iesaucās.

— Kāds cietums? — tiesnesis noprasīja.

— Parastais! Vai tad mani neieslodzīs cietumā?

— Nē.

— Un es nenokļūšu Šatlē tāpat kā Askānio?

— Kāds Askānio?

— Zeltkaļa Benvenuto Čellīni māceklis.

— Ko tad nodarījis šis māceklis?

— Pavedis meiteni.

— Kādu meiteni?

— Parīzes prevo meitu Kolombu d'Esturvilu.

— Un tad?

— Un tad! Es uzskatu spriedumu par netaisnīgu. Ja mēs abi esam izdarījuši vienu un to pašu noziegumu, tad kāpēc tik atšķirīgs sods? Kāpēc jūs viņu ieslodzījāt cie­tumā, bet man piespriedāt tikai soda naudu — divdesmit Parīzes sū? Vai šai pasaulē maz ir taisnība?

— Gluži otrādi, jaunais cilvēk, — tiesnesis atbildēja, — šādu spriedumu mēs pieņēmām tieši tāpēc, ka šai pa­saulē, protams, ir taisnība.

— Kā to saprast?

— Tad zini, krāpniek, ka gods no goda atšķiras; par dižciltīgas jaunavas goda laupīšanu pienākas cietumsods, turpretī grizetes gods maksā divdesmit Parīzes sū. Ja gribat sēdēt Šatlē, jums jāizraugās vismaz hercogiene.

— Tas ir briesmīgi amorāli, pretīgi! — students iesau­cās.

— Bet tagad, draudziņ, samaksājiet sodu un ejiet mā­jās! — tiesnesis sacīja.