Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1978, Издательство: «Liesma»,, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Aleksandrs Dimā
ASKĀNIO
jeb karaļa zeltkalis
Romāns
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RlGA 1978
No franču valodas tulkojis ĒVALDS JUHŅEVICS Mākslinieks VIESTURS GRANTS
© Tulkojums atviešu valodā,
«Liesma», 1978
[1] 70304 4_______
^ M801(ll)-78

ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Iekļūt cietumā kā apmeklētājam, kā to bija gribējis Benvenuto, nav ko domāt, turklāt Zaks Obrī nejutās tik pašpārliecināts, lai cerētu uz panākumiem tur, kur bija cietis neveiksmi pats Čellīni. Taču, ja nav iespējams ie­kļūt cietumā kā apmeklētājam, tad nekas nav vieglāk — tā vismaz Zakam šķita — kā nonākt tur kā arestantam; pēc tam kad viņš būs sastapies ar Askānio, kad Askānio būs uzticējis viņam savu noslēpumu un Šatlē cietoksnī vairs nebūs ko darīt, viņš iznāks no turienes laukā un izstāstīs Benvenuto Čellīni tik svarīgo noslēpumu, par ko viņš prasīs nevis desmit dzīves gadus, kurus mākslinieks bija gatavs ziedot, bet gan piedošanu par neapzināto no­devību. \

Priecādamies par savu bagāto iztēli un izjuzdams lep­numu par upurēšanos drauga labā, viņš devās uz Satlē.

«Bet tagad visu pamatīgi apsvērsim, lai neizdarītu kādu jaunu muļķību,» Žaks Obrī prātoja pa ceļam uz karsti ilgoto cietumu. «Viss notikušais man liekas tikpat sarež­ģīts kā Zervēzas šķetere, kuru viņa liek man turēt, kad es alkstu viņu apkampt. Taču mēģināsim noskaidrot visu pēc kārtas. Askānio iemīlējis prevo meitu Kolombu. Skaidrs. Uzzinājis, ka prevo gatavojas viņu izprecināt grāfam d'Orbekam, Askānio nolaupa savu iemīļoto. Brī­nišķīgi! Pēc tam, nezinādams, kur lai liek daiļo meiteni, viņš paslēpj to Marsa galvā. Lieliski! Nudien, labāku pa­slēptuvi meklēdams neatradīsi, un ja vien nebūtu gadī­jies tāds lops,.. Bet labāk turpināsim: gan vēl pagūšu sevi nosodīt. Kā redzams, vadīdamies pēc maniem norādī­jumiem, prevo atrada meitu un apcietināja Askānio. Tā­tad iznāk, ka es esmu divkāršs lops. Taču šeit šķetere vēl vairāk sarežģās. Kāda loma ir hercogienei d'Etampai? Kā­pēc viņa ienīst Kolombu, kuru visi mīl? Kāpēc? A, no­jaušu! Kad darbnīcā kāds ierunājas par hercogieni, mā­cekļi ķiķina, bet Askānio mulst… Skaidrs, hercogiene d'Etampa nav vienaldzīga pret Askānio un, protams, ienīst savu sāncensi. Zak, mīļais draudziņ, tu esi nicināms nelie­tis un tomēr esi zēns, kas trāpa mērķī. Bet kā Askānio uz­zinājis noslēpumu, kas var pazudināt hercogieni? Kāpēc Čellīni vienā gabalā blakus karaļa vārdam min kaut kādu Stefānu? Un kāpēc viņš kā pagāns pastāvīgi piesauc kaut kādu Jupiteru? Lai velns mani parauj, ja es no visa tā kaut ko saprotu! Bet nav arī ko galvu lauzīt. Askānio kamerā es tikšu pie skaidrības; galvenais ir iekļūt šai ka­merā. Kā rīkoties tālāk, izdomāšu pēc tam.»

Nonācis pie Šatlē cietokšņa, Žaks Obrī sāka no visa spēka dauzīt vārtus. Lodziņš atvērās, un cietumsargs rupjā balsī jautāja, ko viņš vēlas.

— Es vēlos kameru jūsu cietumā! — Žaks drūmi atbil­dēja.

— Kameru?'— cietumsargs brīnījās.

— Jā, kameru, vistumšāko un visšaurāko, lai gan, pa­tiesību sakot, arī tā man būtu pārāk laba.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka es esmu briesmīgs noziedznieks.

— Kādu noziegumu jūs esat pastrādājis?

«Patiešām, kādu noziegumu es būtu pastrādājis?» Žaks

jautāja pats sev, jo nebija iepriekš izdomājjs kādu iespai­dīgu noziegumu.

Lai gan nabaga Zaks nupat bija izteicis sev kompli­mentus, viņš tomēr nevarēja lepoties ar apsviedīgu domāšanu, tālab ātrumā nespēja izgudrot neko labāku kā atkārtot cietumsarga jautājumu:

— Kādu noziegumu?

— Jā, kādu? — cietumsargs pārvaicāja.

— Uzminiet, — Zaks sacīja, klusībā apsvērdams: «Šim cietumsargam taču jāpārzina noziegumi labāk par mani. Lai viņš tos uzskaita, bet es izraudzīšos ko piemērotu.»

— Vai esat kādu noslepkavojis?

— Vai prāts! '— Zaks sašuta, jau iedomājoties vien, ka viņu uzskata par slepkavu. — Par ko jūs mani turat, draudziņ?

— Tad laikam jūs esat ko nozadzis? — cietumsargs turpināja.

— Nozadzis! Tā tik vēl trūka!

— Ko tad galu galā jūs esat pastrādājis? — cietum­sargam jau zuda pacietība. — Tas vēl par maz, ja kāds nosauc sevi par noziedznieku, ir jāpasaka, kāds nozie­gums izdarīts.

— Bet ja es pats apgalvoju, ka jūsu priekšā stāv ne­lietis, zemisks nelietis, kuru vajag uzvilkt uz moku rata vai uzraut pie karātavām!

— Vajadzīgs noziegums. Noziegums, — cietumsargs bezkaislīgi atkārtoja.

— Noziegums? Tad klausieties! Es esmu nodevis draugu.

— Vai tas kāds noziegums? Palieciet sveiks, — cie­tumsargs atbildēja un aizcirta lodziņu.

— Tas nav noziegums? Pievilt draugu nav noziegums? Kas tad tas ir pēc jūsu domām?

Un, pakampis āmuru, Zaks Obrī sāka vēl negantāk zve­tēt pa vārtiem.

— Kas tur notiek? —aiz vārtiem jautāja kāds trešais, kas nupat bija pienācis.

— Kaut kāds ārprātīgais grib iekļūt Šatlē, — cietum­sargs atbildēja.

— Ja tas ir ārprātīgais, tad viņš jānogādā uz slimnīcu, nevis jāsēdina cietumā.

— Uz slimnīcu! — Zaks ierēcās, bēgdams prom, ko kājas nes. — Velns parāvis! Man jāiekļūst Šatlē cietumā, nevis slimnīcā! Lai sūta uz turieni ubagus un kropļus, ne­vis cilvēku, kuram kabatā skan trīsdesmit Parīzes sū. Uz slimnīcu! Kā gan pasaule pacieš tādus prātvēderus kā šis cietumsargs, kas apgalvo, ka piekrāpt draugu nav noziegums! Tātad, lai izpelnītos godu nokļūt cietumā, kāds jānogalina vai jāapzog. Bet ja nu… kāpēc es ne­varētu pavest kādu jaunu meiteni? Tas nemaz nav tik apkaunojoši. Jā, bet kādu meiteni? Zervēzu?…

Par spīti rūpēm un raizēm, students sāka skaļi smie­ties.

— Sacīts — darīts! — Zaks izlēma. — Tas gan nav no­ticis, taču tikpat labi varēja notikt. Urrā! Noziegums rokā: es esmu pavedis Zervēzu.

•Un Zaks Obrī steidzīgi devās uz māju, kurā dzīvoja jaunā šuvēja, vienā elpas vilcienā uzskrēja augšā pa kāp­nēm, kurām bija vismaz sešdesmit pakāpienu, un kā vie­sulis iedrāzās istabā, kur piemīlīgā grizete, tērpusies vieglā rītakleitā, gludināja savas blūzītes.

— Ak, — viņa koķeti iekliedzās. — Ak, msjē, kā jūs mani pārbiedējāt!

— Zervēza, mana mīļā Zervēza, — Zaks Obrī sauca, mēģinādams apskaut savu mīļoto, — tu vienīgā vari mani glābt, dārgumiņ!

— Pagaidiet, mirklīti pagaidiet! — Zervēza attrauca, aizsargādamās ar gludekli gluži kā ar vairogu. — Sakiet labāk, blandoņa tāds, — kur jūs bijāt pazudis veselas trīs dienas?

— Es esmu vainīgs, Zervēza, es esmu noziedznieks! Bet es tevi mīlu, jo, nokļuvis nelaimē, steidzos vispirms pie tevis. Es atkārtoju, Zervēza, tev ir mani jāglābj!

— Tā, tā, saprotu, jūs piedzērāties kādā krodziņā un uzsākāt kautiņu, tālab jūs meklē, lai ietupinātu cietumā. Un nu jūs skrienat pie savas pamestās Zervēzas, lai lūgtu viņai patvērumu. Nē, cienītais kungs, dodieties uz cie­tumu un lieciet mani mierā!

— Tā ir mana karstākā vēlēšanās, drostaliņ, es gribu iekļūt cietumā, bet pretīgie cietumsargi mani nelaiž iekšā.

— Žēlīgais dievs! Zak, vai tik tu nebūsi šķīries no prāta? — Zervēza noprasīja, izrādīdama vismaigāko līdz­jūtību.

— Ari viņi sacīja, ka es esmu ārprātīgs, un gribēja aizvest mani uz slimnīcu, lai gan man par katru cenu jātiek Šatlē.

— Šatlē? Kāpēc tieši tur, Obrī? Šatlē ir briesmīgs cie­tums. Stāsta, ka tur esot daudz vieglāk ietikt iekšā nekā izkļūt laukā.

— Un tomēr man tur jātiek! — Zaks iesaucas. — Tas ir nepieciešami! Tikai tā es varu viņu glābt.

— Ko glābt?

— Askānio. ,

— Kā, Askānio? Šo skaisto jaunekli, jūsu drauga Ben­venuto mācekli?

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Aleksandrs Dimā (tēvs) - KARALIENES KAKLAROTA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
ALEKSANDRS VOLKOVS - SEPTIŅI PAZEMES KARAĻI
ALEKSANDRS VOLKOVS
Aleksandrs Dimā - Divas Diānas
Aleksandrs Dimā
Aleksandrs Dimā (tēvs ) - DĀMA AR SAMTA APKAKLI
Aleksandrs Dimā (tēvs )
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Отзывы о книге «ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis»

Обсуждение, отзывы о книге «ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x