Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Kaut man pietiktu pacietības! Kaut pietiktu! — Ben­venuto murmināja dobjā balsī. — Dievs ir mans lieci­nieks, es neesmu radis, ka valdnieki liek man gaidīt. Va­tikāns nav sliktāks par Luvru, un pāvests Leons X nav sliktāks par Fransuā Pirmo, un tomēr es nekad neesmu gaidījis pie Vatikāna vārtiem, nedz arī Leona X priekš­istabā. Es noprotu; kas ir noticis: karalis nupat kā atgrie­zies no hercogienes d'Etampas, kas paguvusi viņu no­skaņot pret mani. Jā, jā, tā tas ir! Jāpaciešas Askānio dēļ, Kolombas dēļ!

Taču, par spīti šim labajam nodomam, Benvenuto bija spiests atbalstīties pret kolonnu: kājas viņam ļodzījās un sirds draudēja izlēkt no krūtīm. Pēdējais apvaino­jums ne vien aizskāra viņa patmīlību, bet arī sāpīgi ievai­noja viņa labākās jūtas pret karali. Čellīni sirdi pārņēma izmisums un sāpes, bet cieši sakniebtās lūpas, drūmais skatiens un krampjaini sažņaugtās dūres liecināja par viņa bēdu dziļumu.

Un tomēr pēc brīža viņš saņēmās, ar strauju galvas kustību atmeta atpakaļ pār pieri krītošos matus un stingrā un apņēmīgā solī izgāja laukā no pils. Visi klātesošie ne­viļus ar cieņu noraudzījās viņam nopakaļ.

Benvenuto šķita mierīgs, vienīgi pateicoties savām ār­kārtējām pašsavaldīšanās spējām, jo patiesībā viņš jutās kā medību suņu vajāts briedis. Kādu laiku mākslinieks gāja, neapjēgdams, uz kurieni viņš iet un kālab viņš iet; viņš redzēja visapkārt vienīgi pelēku mig'u, juta vienīgi to, cik strauji asinis rit dzīslās, un jautāja pats sev gluži kā dzērumā, vai tas ir sapnis vai īstenība. Vienas stun­das laikā viņu bija trīsreiz aizraidījuši prom. Viņš, Ben­venuto Čellīni, valdnieku, pāvestu un karaļu luteklis, bija trīsreiz atstāts aiz durvīm, viņš, Benvenuto Čellīni, kura priekšā plaši atvērās visas durvis, jau viņam tuvo­joties vien. Turklāt, par spīti trīskārtējam apvainojumam, viņš spiests apvaldīt savas dusmas un slēpt kauna sār­tumu vaigos: viņš nedrīkst ļaut vaļu jūtām, kamēr nav izglābis Askānio un Kolombu. Benvenuto šķita, ka visi garāmgājēji, lai tie būtu kas būdami — bezrūpīgi dīk­dieņi vai pilsētnieki, kuri steidzas darīšanās, — redzēja viņa sejā trīskārtējo apvainojumu, ko viņš bija pacietis. Droši vien tas bija vienīgais brīdis Čellīni dzīvē, kad ap­kaunotais dižgars šaubījās par sevi. Tikai pēc tam, kad veselu ceturtdaļstundu Benvenuto bija bezmērķīgi klīdis apkārt, viņš beidzot atguvās un pacēla galvu: vājuma brīdis bija pāri, un viņš atkal sajuta spēku pieplūdumu.

— Gan redzēsim! — viņš skaļi iesaucās, vienas vienī­gas domas, vienas vienīgas vēlēšanās pārņemts. — Gan redzēsim, vai viņi uzdrīkstēsies tāpat pazemot tēlnieku, kā nule pazemojuši cilvēku! Gan redzēsi, tēlniek, ko viņi sacīs, kad tu atkal liksi viņiem jūsmot par savu darbu! Tad saturies, Jupiter, un pierādi, ka tu joprojām valdi ne vien pār dieviem, bet arī pār cilvēkiem!

Pateicis šos vārdus, Benvenuto, itin kā pārdabiska spēka pārņemts, ātri soļoja uz Turnelas pili, bijušo karaļa re­zidenci, kur vēl aizvien dzīvoja vecīgais konetabls Anns de Monmoransī.

Lai cik satraukts un nepacietīgs bija Benvenuto, viņam tomēr vajadzēja gaidīt veselu stundu, lai piekļūtu pie Fransuā Pirmā armijas virspavēlnieka, kuru allaž ielenca galminieku un lūdzēju pūlis; beidzot viņu ieveda pie konetabla.

Anns de Monmoransī, zem gadu nastas mazliet salīcis gara auguma vīrs, augstprātīgs, dzedrs, sausnējs, ar spri­ganu skatienu un atskabargainu valodu, allaž bija sliktā garastāvoklī un pastāvīgi īgņojās. Droši vien viņš justos pazemots, ja kāds redzētu viņu smejamies. Kā gan šis drūmais vecis varēja iepatikties simpātiskajam un laipna­jam Francijas karalim? Acīmredzot izskaidrojums tam jā­meklē likumā par pretstatu pievilkšanos: Fransuā Pir­majam piemita apbrīnojama prasme atstāt labu iespaidu, un no viņa aizgāja apmierināti pat tie, kuru lūgumus viņš noraidīja; turpretī konetabls aizkaitināja pat tos, kuru lūgumus viņš izpildīja. Nebūdams apveltīts ar spožu talantu, viņš tomēr prata iedvest karalim uzticību ar savu karavīra nelokāmību un diktatora cienīgumu.

Kad Benvenuto iegāja pie viņa, konetabls, kā parasti, soļoja šurpu turpu pa istabu. Atbildot uz Čellīni svei­cienu, viņš palocīja vienīgi galvu; pēc tam pēkšņi apstā­jās un, uzlūkodams apmeklētāju ar caururbjošu skatienu, noprasīja:

— Kas jūs tāds esat?

— Benvenuto Čellīni.

— Jūsu nodarbošanās?

— Es esmu karaļa zeltkalis, — Benvenuto atbildēja, izbrīnījies, ka viņam uzdod šādu jautājumu, kad viņš no­saucis savu vārdu.

— Jā, jā, pareizi. Es jūs atceros, — konetabls norūca. — Un ko jūs vēlaties, mans dārgais? Gribat saņemt pa­sūtījumu? Ja tāds ir jūsu nāciena nolūks, tad es jūs brī­dinu: jūs velti šķiežat laiku. Goda vārds, nesaprotu, kā­pēc tagad visi kā uzburti uz mākslu. Tā ir gatavā sērga, kas vienīgi man nav pielipusi. Nē, skulptūra mani itin nemaz nesaista, msjē zeltkali. Piedāvājiet savus pakalpo­jumus kādam citam. Palieciet sveiks!

Benvenuto jau dzīrās iet prom.

— Ak dievs, — konetabls turpināja, — neņemiet manu atteikumu tik ļoti pie sirds, galmā atliku likām mērkaķu, kas, atdarinādami karali, tēlo mākslas pazinējus, patie­sībā no tās neko nesajēgdami. Kas attiecas uz mani, tad — iegaumējiet uz visiem laikiem — es atzīstu vienīgi karavīra amatu, un tāpēc, atklāti sakot, man simtkārt mīļāka ir ražena zemniece, kas katru gadu dzemdina bērnu, tas ir, dod valstij karavīru, nekā nožēlojams skul­ptors, kurš velti iznieko laiku, atliedams bronzas cilvēkus, no kuriem nav nekāda labuma, vienīgi lielgabali kļūst dārgāki.

— Bet jūsu gaišība, — Benvenuto iebilda, noklausījies šo garo tirādi ar pašam neaptveramu pacietību, — es ne­esmu ieradies pie jums, lai runātu par mākslu, bet gan par goda lietu.

— Tas ir pavisam kas cits. Kas tad jums vajadzīgs? Runājiet, tikai labi ātri!

— Vai atceraties, jūsu gaišība, karalis reiz jūsu klāt­būtnē apsolījās izpildīt jebkuru manu vēlēšanos, kad es būšu atlējis bronzā Jupitera statuju? Vina majestāte vēl lūdza jūs un kancleru Puajē atgādināt viņam šo solījumu gadījumā, ja tas viņam būtu piemirsies.

— Atceros. Un kas tad ir?

— Jūsu gaišība, tuvojas diena, kad es pazemīgi lūgšu, lai jūs atgādinātu karalim šo solījumu. Vai jūs to apso­lāt?

— Un tādēļ jūs traucējat mani, cienītais kungs? — ko­netabls iesaucās. — Jūs esat atnācis, lai lūgtu man da­rīt to, kas ir mans pienākums?

— Jūsu gaišība!

— Jūs esat nekauņa, msjē zeltkali. Tad ziniet, ka ko­netablam Annām de Monmoransī nav jāsaka, lai viņš rīkotos, kā godīgam cilvēkam jārīkojas. Karalis man lūdza atgādināt viņam doto solījumu, un — karalis lai neņem ļaunā — viņam vajadzētu biežāk tādā veidā nodrošinā­ties. Labi, es izdarīšu to, lai arī mans atgādinājums viņa majestātei nebūtu pa prātam. Palieciet sveiks, msjē Čel­līni, mani gaida citi pienākumi.

Pateicis šos vārdus, konetabls uzgrieza Benvenuto mu­guru un pamāja sulainim, lai tas ielaistu nākamo apmek­lētāju.

Savukārt Benvenuto, atvadījies no konetabla, kura raupjā, bet atklātā izturēšanās viņam bija pa prātam, jo­projām atrazdamies drudžaina satraukuma varā, jopro­jām tās pašas urdošās domas pārņemts, devās pie kanc­lera Puajē, kas dzīvoja turpat tuvumā pie Sentantuāna vārtiem.

Kanclers Puajē gan pēc ārējā izskata, gan pēc sava rakstura bija pilnīgs pretstats mūžīgi sadrūmušajam, itin kā olekti norijušām konetablam Annām de Monmo- ransī. Puajē bija laipns, asprātīgs, viltīgs; viss viņa au­gums, šķiet, bija iegrimis sermuļādās, no kurām rēgojās laukā vienīgi iesirma galva ar kailu pakausi, gudras, vē­rīgas acis, plānas lūpas un kalsnas, bālas rokas. Viņš, liekas, bija tikpat godprātīgs kā konetabls, toties atklā­tība viņam piemita krietni mazākā mērā.