Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Tiklīdz šīs nievas bija izskanējušas, lodziņš aizcir­tās ciet.

Benvenuto ierēcās trakās dusmās un metās uz masīva- jiem vārtiem. Taču, lai cik neganti viņš lauzās iekšā, iz­misīgi dauzīdams ar dūrēm un kājām, vārti nepadevās.

— Drošāk, draudziņ, drošāk! Tā, tā, zvetējiet labi krietni! — prevo sauca, stāvēdams viņpus vārtiem. — Jūs neko nepanāksiet, tikai velti sacelsiet troksni, bet, ja ār­dīsieties pārāk neganti, jūs saņems ciet sardzes vīri. Kā redzat, šeit nav Nelas pils; Šatlē cietoksnis pieder viņa majestātei karalim, un mēs vēl redzēsim, kas Francijā ir varenāks — jūs vai karalis.

Benvenuto aplaida skatienu visapkārt un ieraudzīja krastmalā izgāztu akmens stabu, kuru diez vai varētu pa­celt pat divi spēkavīri. Benvenuto, ne brīdi nešaubīda­mies, pieskrēja pie akmens staba un uzvēla to plecā tik viegli, itin kā tas būtu parasts bruģakmens.

Taču, paspēris pāris soļu, mākslinieks nodomāja, ka pat tai gadījumā, ja viņš uzlauztu vārtus, viņam tik un tā būtu jāsatiekas aci pret aci ar apsardzi, kura viņu sa­ņemtu ciet un ieslodzītu cietumā. Kas tādā gadījumā at­brīvotu Askānio? Iedomājis to, Benvenuto nometa smago akmens stabu, kas iegrima vairākas collas zemē.

Acīmredzot prevo to visu vēroja caur kādu slepenu lodziņu, jo Benvenuto atkal saklausīja skaļus smieklus.

Apslāpēdams sevī vēlēšanos sašķaidīt galvu pret no­lādētajiem vārtiem, Benvenuto steigšus devās prom no cietuma.

Viņš gāja taisnā ceļā uz d'Etampas pili.

Vēl viss nav zaudēts: ja neizdevās satikt Askānio, tad vismaz jāsatiek Kolomba. Mīlas kvēlē Askānio taču va­rēja uzticēt līgavai noslēpumu, ko negribēja atklāt sa­vam skolotājam.

Sākumā viss veicās labi, pils vārti bija vaļā, Benvenuto šķērsoja pagalmu un iegāja priekštelpā, kur stāvēja ar zeltu izšūtā livrejā tērpies sulainis, sešas pēdas garš mil­zis ar četras pēdas platiem pleciem.

— Kas jūs tāds? — viņš jautāja zeltkalim, nomērījis atnācēju ar skatienu no galvas līdz kājām.

Citos apstākļos Benvenuto būtu pienācīgi atbildējis uz šo apvainojošo skatienu, taču šoreiz vajadzēja tikties ar Kolombu, vajadzēja glābt Askānio, un viņš savaldījās.

— Es esmu Benvenuto Čellīni, Florences zeltkalis, —• viņš atbildēja.

— Ko jūs vēlaties?

— Man jāsatiek Kolombas jaunkundze. <

— Kolombas jaunkundzi nevar satikt.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņas tēvs, mesers d'Esturvils, Parīzes prevo, uzticējis savu meitu hercogienei d'Etampai un lūdzis stingri jo stingri uzmanīt.

— Es esmu viņas draugs.

— Tādēļ jo vairāk jūs tiekat turēts aizdomās.

— Bet es saku, ka man viņa jāsatiek! — Benvenuto iesaucās, aizvien vairāk iekaisdams.

— Bet es saku, ka jūs viņu nesatiksiet, — sulainis at­bildēja.

— Vai varu vismaz parunāt ar hercogieni d'Etampu?

— Ne vairāk kā ar Kolombas jaunkundzi.

— Pat es, viņas zeltkalis?

— Nedz jūs, nedz kāds cits.

— Tātad vēlēts nelaist mani iekšā! — Benvenuto iesaucās. *

— Tieši tā, — kalpotājs atbildēja, — jūs esat trāpījis naglai uz galvas.

— Bet vai tu zini, draudziņ, kas es esmu par vīru? — Čellīni iesaucās, smiedamies savus šaušalīgos smieklus, kas viņam allaž uznāca pirms dusmu lēkmes. — Vai tu zini, ka es eju tieši tur, kur mani nelaiž?

— Kā jūs to darāt? Esiet tik laipns un pastāstiet man!

— Nu, piemēram, ja pie durvīm stāv tāds lamzaks kā tu…

, — Un tad? — sulainis izaicināja.

— Tad es notriecu lamzaku zemē un izgāžu laukā dur­vis, — Benvenuto sacīja, vārdus apstiprinādams ar dar­biem.

Ar spēcīgu dūres sitienu viņš atsvieda nelaimīgo su­laini kādus četrus soļus sānis un atgrūda ar kāju durvis.

— Palīgā! — sulainis iebrēcās. — Palīgā!

Taču viņam nemaz nebija jākliedz: tiklīdz Benvenuto iegāja no vestibila priekšistabā, viņš tūdaļ aci pret aci

sastapās ar kādu pusduci sulaiņu, kuri, šķiet, to vien bija gaidījuši.

Čellīni atskārta, ka hercogiene d'Etampa uzzinājusi par viņa atgriešanos un nodrošinājusies pret iespējamam ne­jaušībām.

Citos apstākļos Benvenuto, kuram klāt bija zobens un duncis, būtu meties virsū kalpu baram un droši vien to pieveicis, taču rīkoties tā karaļa favorītes pilī bija gau­žām riskanti. Un jau otro reizi, par spīti ieradumam, Ben­venuto apslāpēja dusmas, iegrūda atpakaļ makstī līdz pu­sei izvilkto zobenu un devās prom, apstādamies pie katra sola gluži kā lauva, kas atkaudamies atkāpjas pēc cīniņa; viņš lēnām izgāja laukā no vestibila, šķērsoja pagalmu un, iznācis uz ielas, devās taisnā ceļā uz Luvru, būdams pārliecināts, ka karalis viņu pieņems jebkurā brīdī.

Benvenuto soļoja vienmērīgā gaitā un likās esam gluži mierīgs, lai gan šis miers bija tikai šķietams: viņam uz pieres izspiedās lielas sviedru lāses, bet krūtīs virda spīvs naids, kas mocīja viņu jo spēcīgāk, jo vairāk viņš centās to apvaldīt. Patiešām nekas nebija tik pretīgs viņa vēt­rainajai dabai kā pasīva nogaidīšana, tādi sīki kavēkli kā slēgtas durvis vai nekaunīga sulaiņa atteikums. Spēcīgi cilvēki, kas prot savaldīties, jūtas gaužām izmisuši, kad viņu ceļā nostājas kāds nepārvarams šķērslis. Benvenuto tagad būtu atdevis desmit gadus no savas džīves, lai tikai varētu izgāzt uz kādu savas dusmas, tālab soļodams viņš laiku pa laikam pacēla galvu un ieurbās pretimnācējos ar kvēlojošu skatienu, itin kā gribēdams sacīt: «Paskatī­simies, vai starp jums atradīsies kāds nelaimīgais, kam apnicis dzīvot! Es labprāt palīdzēšu viņam aizvākties uz viņsauli!»

Pēc ceturtdaļstundas Benvenuto jau bija Luvrā un, iegājis pāžu istabā, lūdza nekavējoties pieteikt viņu ka­ralim. Viņš gribēja visu izstāstīt Fransuā Pirmajam un lūgt ja arī ne Askānio atbrīvošanu, tad vismaz tikšanos ar viņu; visu ceļu viņš bija apdomājis, kādos vārdos iz­teikt karalim savu lūgumu, jau iepriekš izjuzdams tīksmi par sagatavoto runu, jo bija visai augstās domās par savu daiļrunību. Tai pašā laikā visi šie negaidītie notikumi, saņemtie apvainojumi, nepārvarētie šķēršļi, veltīgā skrai­delēšana un noņemšanās bija pagalam satracinājuši ātri sakaitināmo mākslinieku: galva viņam dūca, rokas dre­bēja, sirds mežonīgi dauzījās. Viņš pats neaptvēra, kā­pēc, taču viņa garīgie un fiziskie spēki divkāršojās; rei­zēm veselas dienas enerģija sakoncentrējās vienā dzīves mirklī.

Tieši tādā stāvoklī atradās Benvenuto, kad viņš grie­zās pie karaļa pāža ar lūgumu pieteikt viņu Fransuā Pir­majam.

— Karalis nepieņem, — pāžs atbildēja.

— Vai tiešām jūs mani nepazīstat? — Benvenuto brī­nījās.

— Gluži otrādi, es jūs ļoti labi pazīstu.

— Es esmu Benvenuto Čellīni, un man jebkurā laikā atļauts apmeklēt viņa majestāti!

— Tieši tāpēc, ka jūs esat Benvenuto Čellīni, jūs ne­drīkstat ieiet, — pāžs atbildēja.

Benvenuto apstulba.

— Ā! Tas esat jūs, msjē de Term? — pāžs turpināja, uzrunādams galminieku, kas bija ieradies vienā laikā ar Čellīni. — Nāciet, lūdzu, iekšā! Un jūs, grāf de la Faj, un jūs, marķīz de Prē.

— Bet es? Vai tad es nedrīkstu ieiet zālē? — Benve­nuto iesaucās, nobālēdams aiz dusmām.

— Jūs? Nē, nevarat. Atgriezies pirms desmit minūtēm, karalis pavēstīja: «Kad ieradīsies šis nekaunīgais floren- cietis, paziņojiet viņam, ka es nevēlos viņu redzēt, un iesakiet viņam būt savaldīgākam, ja viņš negrib salīdzi­nāt Šatlē cietumu ar Santandželas cietoksni.»