Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Savukārt Kolomba, kā mēs jau redzējām, itin nemaz nenobijās no hercogienes d'Etampas naida izvirdumiem;

viņa tikai noslēdzās sevī un klusēja ar cieņu. Bet herco­giene, likdama lietā savu jauno plānu, apburoši smaidī­dama, piegāja pie Kolombas un maigi saņēma viņas roku.

— Piedodiet, mans bērns, — viņa sacīja, — es, šķiet, pārlieku iekaisu: nevajag uz mani dusmoties; jums ir tik daudz priekšrocību, ka mana greizsirdība ir pilnīgi sapro­tama. Ak vai! Jūs droši vien, tāpat kā visi citi, uzska­tāt mani par ļaunu sievieti. Taču patiesībā ļauns ir mans liktenis, nevis es pati. Piedodiet man! Vai tad mēs esam vainīgas, ka abas mīlam Askānio, un vai tādēļ mums būtu vienai otra jāienīst? It īpaši tas nebūtu jādara jums, jo jūs esat vienīgā, kuru viņš mīl; gluži otrādi, jums vaja­dzētu būt pret mani iecietīgai. Būsim abas kā māsas, vai gribat, Kolomba? Izrunāsimies atklāti, no visas sirds, un es mēģināšu izkliedēt nelāgo iespaidu, kādu droši vien radījušas manas neprātīgās dusmas.

— Runājiet, kundze, — Kolomba atturīgi noteica, ar nepārvaramu riebumu izraudama savu roku. — Runājiet, es klausos, — viņa atkārtoja.

— O, nomierinieties, mazā mežone! — hercogiene d'Etampa jautri atbildēja, lieliski saprazdama Kolombas atturības iemeslu. — Es neprasu no jums uzticēšanos bez pienācīgas garantijas no manas puses. Es izstāstīšu jums īsumā savu dzīves stāstu, lai jūs pazītu mani tikpat labi, kā es pazīstu pati sevi, un jūs redzēsiet, ka esmu daudz labāka, nekā jums tas šķiet. Mēs, tā saucamās galma dā­mas, bieži vien kļūstam par upuri jaunām valodām. Par mums tenko aiz skaudības, lai gan patiesībā mēs būtu pelnījušas līdzjūtību. Nu, kaut vai jūs, mans bērns, — par ko jūs mani uzskatāt? Sakiet atklāti! Par pazudušu sie­vieti, vai ne?

Kolomba papurināja galvu, jo viņai bija grūti atbildēt uz šādu jautājumu.

— Vai tad es esmu vainīga, ka mani pazudināja? — hercogiene d'Etampa turpināja. — Jūs, Kolomba, esat baudījusi laimi, tālab nenicināt nelaimīgos; jūs esat iz­augusi šķīstā vientulībā un neesat izjutusi, ko nozīmē tikt audzinātai godkārīgiem mērķiem; nelaimīgajām meite­nēm, kas nolemtas šīm mokām, parāda vienīgi dzīves spožo pusi — tāpat kā upuriem, kurus pirms ziedošanas apber ar ziediem. Šīs meitenes nedrīkst mīlēt, toties tām jā­prot patikt. Kopš mazām dienām man iedvesa, ka nav lielā­kas laimes kā valdzināt karali; skaistumu, ko dievs dod sievietei, lai viņa dāvātu to vīrietim kā atlīdzību par pa­tiesu mīlestību, man piespieda atdot par spožu titulu, manu sievišķīgo pievilcību pārvērta par lamatām. Sakiet man, Kolomba, — kā var pareizi rīkoties meitene, kurai kopš mazotnes, kad viņa vēl nezina, kas ir labs un kas ir ļauns, iestāstīts, ka labais ir ļaunais, bet ļaunais ir la­bais? Tālab, lai arī visi uzskata mani par neglābjami pa­zudušu, es tomēr nekritīšu izmisumā. Varbūt dievs piedos man manus negribētos nomaldus, jo man līdzas nebija ne­viena, kas īstajā brīdī man atgādinātu par viņu. Ko gan es varēju darīt, būdama vāja, bezpalīdzīga un vientuļa? Meli un viltus kļuva par manu Vienīgo ieroci. Taču, ti­ciet, es neesmu radīta tādai dzīvei, par ko liecina mana mīlestība pret Askānio un tas, ka, iemīlējusi viņu, es sa­jutu neizsakāmu laimi un reizē svelošu kaunu. Vai tagad, mans mīļais bērns, jūs mani saprotat?

— Jā, kundze, — Kolomba naivi atbildēja, jo viņu bija maldinājusi lieliski notēlotā atklātība.

— Tātad jūs jūtat man līdz? — hercogiene d'Etampa iesaucās. — Jūs atļausiet man mīlēt Askānio iztālēm, vien­tulībā, nelolojot, nekādas cerības; es nebūšu jūsu sān­cense, jo viņš mani nekad neiemīlēs, toties būšu jums agri mirušās mātes vietā un, labi pazīdama ļaužu melus, viltu un zemisķumu, vadīšu jūs un pasargāšu no ļaunuma. Tagad jūs varat man pilnīgi uzticēties, jo zināt visu manu dzīvi. Bērns, kura sirdī tika uzkurinātas sievišķīgās kais­lības, — tāda ir mana pagātne. Bet, kas es tagad esmu, to jūs redzat pati: man ir kauns, ka esmu karaļa favorīte. ĪMana nākotne ir mīlestība pret Askānio, mana, nevis viņa mīlestība, jo, kā jūs nupat sacījāt un arī es pati to apzinos, Askānio mani nekad neiemīlēs, bet tieši tāpēc mana mīlestība būs skaidra un šķīstīs manu dvēseli. Bet tagad ir jūsu kārta izstāstīt man atklāti savu dzīves stāstu. Runājiet, mans bērns!

— Mans dzīves stāsts, kundze, ir ļoti īss un ļoti vien­kāršs, — Kolomba atbildēja. — Tās ir trīs mīlestības. Es mīlēju, mīlu un vienmēr mīlēšu dievu to kungu, savu tēvu un Askānio. Agrāk, kad es vēl nepazinu Askānio, es tikai sapņoju par šādu mīlestību; tagad, kad mēs esam šķirti, tā man sagādā ciešanas; nākotne turpretī ir cerību pilna.

— Lieliski, — hercogiene sacīja, apslāpēdama greizsir­dību un teju, teju apvaldīdama asaras, — bet esiet atklāta

līdz galam. Ko jūs domājat darīt tagad, Kolomba? Kā gan jūs, nabaga meitene, varat cīnīties ar tādiem ietekmīgiem cilvēkiem kā jūsu tēvs un grāfs d'Orbeks? Nemaz jau ne­runājot par to, ka jūs no pirmā acu uzmetiena iemīlējis karalis.

— Ak dievs! — Kolomba nočukstēja.

— Bet, tā kā karaļa uzmanību jums pievērsa jūsu sān­cense hercogiene d'Etampa, jūsu draudzene Anna d'Eiiī jūs atbrīvos no šī pielūdzēja; tātad karali atmetīsim; paliek jūsu tēvs un grāfs d'Orbeks. Viņu godkāre nav tik vienkārši uzveicama kā Fransuā Pirmā acumirklīgā aizraušanās.

— Tad izdariet savu labo darbu līdz galam, kundze! — Kolomba iesaucās. — Paglābiet mani no viņiem, tāpat ka paglābsiet no karaļa!

— Man ir tikai viens līdzeklis, kā palīdzēt jums, — hercogiene sacīja, itin kā apsvērdama kaut ko.

— Kāds?

— Jūs nobīsieties, atsacīsieties sekot manam padomam

— O, ja vajadzīga vienīgi drosme, tad runājiet!

— Apsēdieties un klausieties, — hercogiene d'Etampa laipni sacīja, nosēdinādama Kolombu uz soliņa blakus savam krēslam un aplikdama viņai roku ap vidukli. — Taču nenobīstieties jau no pirmajiem vārdiem vien!

— Vai tas būs kas šausmīgs? — Kolomba vaicāja.

— Redziet, mīļais bērns, jūs esat nevainojami tikla un skaidra, bet mēs dzīvojam — ak vai! — tādā laikā un tādā sabiedrībā, kur šāda apburoša nevainība ir bīstama, jo tā atbruņo jūs ienaidnieku priekšā, kurus var uzveikt vie­nīgi ar viņu pašu ieročiem. Tāpēc papūlieties nolaisties no debesu augstumiem un ielūkojieties acīs īstenībai. Jūs nupat sacījāt, ka upurētu Askānio dēļ savu labo slavu. Tik daudz es nemaz no jums neprasīšu, pietiks ar to, ka jūs skata pēc upurēsiet savu uzticību mīļotajam. Vai tad jūs, tik vientuļa un neaizsargāta, varat cīnīties pret lik­teni, vai tad jūs, muižnieka meita, varat precēties ar zelt­kaļa mācekli? Tas ir neprāts! Uzklausiet labāk draudzīgu padomu: nepretojieties, piekrītiet laulībām ar grāfu d'Or­beku, sirds dziļumos palikdama savam Askānio šķīsta līgava un uzticama sieva! Grāfam jūs esat vajadzīga vie­nīgi tāpēc, lai viņš varētu piepildīt savus godkārīgos no­domus; bet, kļuvusi par grāfieni d'Orbeku, jūs viegli vien varēsiet izjaukt visus šos nekrietnos plānus, jo jums vajadzēs tikai paziņot par to un jūs saņemsiet palīdzību. To­ties tagad, sakiet — kas tagad jūs atbalstīs? Neviens. Pat es neuzdrošinos palīdzēt jums cīnīties pret tēva likumī­gajām tiesībām, turpretī izjaukt jūsu nākamā vīra plānus es palīdzēšu jums kā mācēdama. Apdomājiet visu labi! Pa- kļaujieties, mans bērns, lai kļūtu par sava likteņa notei­cēju; izliecieties upurējam brīvību, lai iegūtu neatkarību. Un tad jums vienmēr iedvesīs spēku doma, ka Askānio ir jūsu vienīgais likumīgais vīrs, ka laulība ar jebkuru citu ir svētuma zaimošana, un jūs rīkosieties tā, kā sirds jums pavēlēs, sirdsapziņa jūs nekad nemocīs, bet sabiedrība, ku­ras priekšā būs ievērotas visas pieklājības normas, jūs at­taisnos.