Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Ne reizi ne ar vienu 'vārdu Askānio nesatrauca šo kautro un sirdsšķīsto meiteni, kas viņu sauca par savu brāli. Viņi mīlēja viens otru un ilgas stundas pavadīja divatā, taču tieši šī vientulība divatā tuvināja viņus die­vam, lika spēcīgāk izjust viņa klātbūtni un glabāt savu mīlestību kā svētumu.

Tiklīdz rītausma sāka vāri zeltīt namu jumtus, Kolomba ar žēlu nopūtu raidīja prom savu draugu, raidīja tāpat kā Džuljeta Romeo, daudzas reizes saukdama atpakaļ. Gan viens, gan otrs mūžīgi piemirsa pateikt kaut ko ļoti sva­rīgu, beigu beigās tomēr bija jāšķiras, un Kolomba, pa­likusi viena, nodevās sapņiem, ieklausīdamās putnu dzies­mās, kuras nāca no vecā parka liepām, un maigajā mīlas balsī, kas skanēja sirdī, bet ap pusdienlaiku, noskaitījusi lūgšanu, iemiga apskaidrota eņģeļa miegā. Aiziedams As­kānio, protams, aiznesa arī kāpnes.

Ik rītu Kolomba pabēra putniņiem maizes drupačas uz statujas apakšējās lūpas; pirmajās dienās mazie- zāglēni,

pakampuši laupījumu, manījās ātrāk prom, tomēr pamazām viņi pierada pie jaunās saimnieces, jo putni lieliski saprot meitenes, kuru dvēseles ir tikpat spārnotas kā viņas pa­šas. Putniņi ciemojās pie Kolombas aizvien ilgāk, maksā­dami par cienastu ar skanīgām dziesmām. Kāds dadzī­tis kļuva tik pārdrošs, ka rītā un vakarā ielaidās istabiņā un knābāja maizes drupačas tieši no Kolombas rokas. Bet, kad naktis kļuva vēsākas, dadzītis reiz atļāva, lai jaunā gūstekne paņem to rokās, un Kolomba uzsēdināja da­dzīti sev uz pleca, kur putniņš nogulēja visu nakti, ne- pamozdamies pat tad, kad viņa tikās ar Askānio un pa­staigājās parkā. Kopš tā laika dadzītis atlidoja katru va­karu atdusēties uz Kolombas pleca un jau ar pirmajiem saules stariem sāka vīterot. Tad meitene paņēma putniņu rokās, iedeva to Askānio noskūpstīt un palaida brīvībā.

Tā ritēja Kolombas dzīve milzīgās statujas galvā.

Tikai divi notikumi pārtrauca mierīgo dienu plūdumu: tās bija reizes, kad prevo ieradās pārmeklēt pili. Pirmo reizi Kolomba pēkšņi pamodās, izdzirdusi tēva balsi; sākumā viņa domāja, ka tas bijis sapnis, taču dārzā pie statujas pamatnes patiešām stāvēja mesers d'Esturvils, un Benve­nuto viņam sacīja:

— Jūs jautājat, kas ir šis milzis, cienītais kungs? Tā ir Marsa statuja, ko viņa majestāte karalis Fransuā Pirmais man laipni pasūtīja, lai izrotātu Fontenblo pili. Kā redzat, sešdesmit pēdas augsts nieciņš, nekas vairāk!

— Varen liela un varen skaista statuja, — mesers d'Es­turvils atbildēja. — Bet ejam tālāk, es neesmu ieradies šeit meklēt šo milzeni.

— Jā, tas ir viegli atrodams.

Un viņi aizgāja tālāk.

Kolomba noslīga uz ceļiem un, pastiepusi rokas pretī tēvam, gandrīz vai iekliedzās: «Tētiņ, tētiņ, es esmu šeit!» Nelaimīgais tēvs taču visur meklē viņu, varbūt rūgti ap­raud; bet, tiklīdz viņa iedomāja grāfu d'Orbeku, tiklīdz atcerējās hercogienes d'Etampas neģēlīgos plānus, sarunu, ko bija dzirdējis Askānio, viņa apslāpēja sevī pēkšņo jūtu uzplūdu. Turpretī otrajā reizē, kad kopā ar tēva balsi Kolombas ausis aizsniedza arī nīstamā grāfa balss, viņai nenāca ne prātā sevi atklāt.

— Kāda dīvaina statuja, nudien, māja kas māja! — d'Orbeks iesaucās, apstādamies pie kolosa pamatnes.

— Ja ta nostāvēs šeit cauru ziemu, pavasarī bezdelīgas varēs lipināt tajā savas ligzdas.

Tās dienas rītā, kad Kolombu tik ļoti izbiedēja līga­vaiņa balss, Askānio bija atnesis viņai vēstuli no Čellīni. Taja bija rakstīts:

«Mans bērns, man jāaizbrauc uz dažām dienām, taču esiet mierīga, es esmu visu sagatavojis jūsu atbrīvošanai un laimei. Karalis apsolījās izpildīt jebkuru manu lūgumu, bet, kā jūs zināt, karalis nekad nav lauzis doto vārdu. Arī jūsu tēvs šodien aizbrauc. Nekrītiet izmisumā. Es da­rīšu visu, kas būs vajadzīgs. Un, atkārtoju, mana dārgā meita, pat tai gadījumā, ja jūs atrādīsieties uz baznīcas sliekšņa, stāvēsiet uz ceļiem altāra priekšā, gatavodamās izteikt vārdu, kas uz mūžiem savienotu jūs ar grāfu, pa­ļaujieties uz likteni; glābējs, es zvēru jums to, ieradīsies laikā.

Ardievu!

Jūsu tēvs Benvenuto Čellīni.»

Šī vēstule, kas pamodināja Kolombā priecīgas cerības, atnesa mīlētājiem lielu ļaunumu, jo lika viņiem aizmirst draudošās briesmas. Jaunībai raksturīgas krasas svārstī­bas; jauni ļaudis vienā mirklī pārmetas no dziļa izmisuma uz bezgalīgu paļāvību; debesis tiem vai nu tinas drūmos negaisa mākoņos, vai arī mirdz spožā zilgmē. Čellīni vēs­tules un prevo prombūtnes divkārt nomierināti, Kolomba un Askānio aizmirsa par piesardzību un pilnām nodevās savai mīlestībai. Kolomba vairs nebija tik uzmanīga, un viņu nakts pastaigas laikā pamanīja Perīnas kundze, par laimi, gan noturēdama par drūmo mūku. Askānio, iede­dzis lampu, aizmirsa aizvilkt aizkarus, un Rupertas kun­dze ieraudzīja gaismu Marsa galvā. Abu runātīgo sievu stāsti pamodināja Zaķa Obrī ziņkāri, un pļāpīgais students, gluži tāpat kā Orass «Sievu skolā» [24] , atklāja noslēpumu tieši tam, kuram to vismazāk bija vēlams atklāt. Šīs ne­apdomīgās uzticēšanās sekas mēs jau zinām.

Taču atgriezīsimies d'Etampas pilī.

Kad Marmaņam pavaicāja, kā viņš ieguvis tik vērtīgas ziņas, vikonts izvairījās no atbildes un ietinās noslēpu­mainības plīvurā. Patiesība bija pārāk vienkārša un ne­būt neliecināja par viņa attapību, tālab viņš tikai lika no­jaust, ka šis spožais un pārsteidzošais atklājums prasījis viņam milzīgas pūles un sarežģītas intrigas. Hercogiene, kā mēs jau sacījām, triumfēja. Viņa staigāja šurpu turpu pa istabu un bērtin apbēra vikontu ar jautājumiem. Tātad beidzot mazā dumpiniece, kas bija sagādājusi tik daudz raižu, bija iekritusi! Hercogiene d'Etampa gribēja doties uz Nelas pili, lai pati savām acīm pārliecinātos, ka mek­lēšana laimīgi beigusies. Turklāt pēc visa, kas bija noti­cis, - pēc bēgšanas vai, pareizāk sakot, Kolombas nolau­pīšanas — meiteni nedrīkstēja atstāt Mazajā Nelas pilī. Hercogiene parūpēsies par visu; viņa paņems Kolombu pie sevis, viņa uzraudzīs to daudz labāk nekā dueņja vai līgavainis; viņa uzraudzīs to kā sāncense, un Kolomba, kā mēs redzēsim, atradīsies jo stingrā apsardzībā.

Hercogiene lika piebraukt karieti.

— Par šo notikumu gandrīz neviens neko nezina, — viņa sacīja meseram d'Esturviiam. — Bet jūs, d'Orbek, es ceru, neesat tāds cilvēks, kas piešķir nozīmi tādiem sī­kumiem kā meitenes aizbēgšana no mājām, vai ne? Tāpēc es neredzu iemesla, kura dēļ būtu jāatceļ jūsu kāzas un jāatsakās no mūsu nodomiem.

— O, kundze! — aplaimotais mesers d' Esturvils zemu palocījās.

— Laulības notiks ar tādiem pašiem noteikumiem, vai ne, hercogien? — d'Orbeks noprasīja.

— Protams, ar tādiem pašiem noteikumiem, mans dār­gais grāf. Bet ar Benvenuto, — hercogiene turpināja, — lai kas viņš būtu — šīs neģēlīgās nolaupīšanas galve­nais vaininieks vai līdzdalībnieks —, varat būt mierīgs, dārgais vikont, es rēķinus nokārtošu, un, atriebdama vi­ņam par jums, es atriebšos arī par sevi.

— Taču, kā stāsta, kundze, — Marmaņs iebilda, — bū­dams tik ļoti aizrāvies ar mākslu, karalis apsolījis Čellīni izpildīt jebkuru viņa vēlēšanos pēc tam, kad Jupitera skulptūra būs veiksmīgi atlieta.

— Neraizējieties, vikont, es būšu nomodā. Es sagata­vošu šai dienai tādu pārsteigumu, kāds Čellīni pat sapņos nerādās. Paļaujieties uz mani un netraucējiet man rīko­ties.