Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Stāstiet taču, kā tas notika!

— Es atrados tolaik Parīzē konetabla pilī, bet viņš pats tai reizē bija savā Burbonlaršambo pilī. Te kādu dienu viņa gvardes kapteinis atveda man vēstuli, kurā kone­tabls pavēlēja man nekavējoties nodot vēstnesim nelielu aizzīmogotu paketi, kas glabājās viņa guļamistabā ska­pītī pie gultas galvgaļa. Es ievedu kapteini hercoga gu­ļamistabā, atslēdzu skapīti, atradu tur paketi un atdevu to vēstnesim, kurš tūdaļ aizsteidzās prom. Pēc stundas pie manis ieradās zaldāti no Luvras ar virsnieku priekš­galā un arī pavēlēja atslēgt hercoga guļamistabu un pa­rādīt viņiem skapīti pie gultas galvgaļa. Es paklausīju, viņi izvandīja skapīti, taču neko neatrada, jo meklēja to pašu paketi, kuru nule bija aizvedis hercoga vēstnesis.

— Velns parāvis! — Obrī nomurmināja, sajuzdams aizvien lielāku līdzcietību pret savu nelaimes brāli.

— Virsnieks man visādi draudēja, bet es klusēju, itin kā nesaprazdams, ko viņš no manis grib; ja es būtu pa­teicis patiesību, viņi dzītos pakaļ hercoga ziņnesim un atņemtu viņam paketi.

— Sasodīts! — Zaks nenovaldījās. — Tas bija prātīgi darīts, jūs izturējāties, kā krietnam un uzticīgam kalpam pieklājas.

— Tad virsnieks atstāja mani divu zaldātu uzraudzībā, bet pats ar diviem citiem zaldātiem devās atpakaļ uz Luvru. Pēc pusstundas viņi atgriezās ar pavēli nosūtīt mani uz Pjeransīzas cietoksni Lionā; manas kājas iekala važās, rokas sasēja un mani iegrūda karietē, kur es atrados starp diviem sargkareivjiem. Pēc piecām dienām es jau sēdēju cietumā, kas, jāatzīstas, ne tuvu nebija tik tumšs un drūms kā Šatlē. Bet vai nav vienalga, — mirējs no­murmināja, — cietums paliek cietums, un galu galā esmu pieradis pie Šatlē tāpat kā pie citiem cietumiem.

— Hm … — Zaks Obrī noteica. — Tas pierāda, ka jūs esat filozofs.

— Pirmās trīs dienas un trīs naktis pagāja mierīgi, — Etjēns Remons turpināja, — bet ceturtajā naktī mani pa­modināja kluss troksnis; es atdarīju acis un ieraudzīju, ka kameras durvis atveras un pa tām ienāk kāda aizplī­vurota sieviete cietumsarga pavadībā; pēc noslēpumainās apmeklētājas mājiena cietumsargs uzlika uz galda gais­mekli un pats paklausīgi izgāja laukā; tad nepazīstamā pienāca pie manas gultas un pacēla plīvuru; es skaļi iekliedzos.

— Tā!? Kas tad bija šī dāma? — Obrī jautāja, pievir­zīdamies tuvāk stāstītājam.

— Šī dāma bija pati Savojas Luīza, Angulēmas her­cogiene, Francijas reģente un karaļa māte.

— Tas tik ir ko vērts! — Obrī iesaucās. — Un kas viņai bija vajadzīgs no tāda nabaga kā jūs?

— Viņa atnāca, lai izjautātu mani par paketi, ko bija paņēmis hercoga vēstnesis, jo tajā, kā izrādās, bijušas mī­lestības vēstules, kuras augsti stāvošā dāma kādreiz bija rakstījusi cilvēkam, ko viņa tagad vajāja.

— Paklau, paklau! — Zaks Obrī nomurmināja caur zo­biem. — Šis notikums man velnišķīgi atgādina attiecības starp hercogieni d'Etampu un Askānio.

— Ehē! Visi šie stāsti par mīlētājiem un neprātīgām augsti stāvošām dāmām līdzīgi cits citam kā divas ūdens lāses, — atbildēja vecais vīrs, kura dzirde, šķiet, bija tikpat asa kā redze. — Bet vai tiem mazajiem cilvēci­ņiem, kas iejaukti šais notikumos!

— Pagaidiet, pagaidiet, nelaimes pareģoni! — Obrī iesaucās. — Ko jūs tur runājat? Arī es esmu iejaukts kādas neprātīgas dāmas mīlas romānā!

— Ja tā, tad jums jāatvadās no dienas gaismas, jā­atvadās no dzīves.

— Ejiet pie velna ar saviem pareģojumiem! Kāda man daļa gar visu to? Dāma mīl nevis mani, bet Askānio.

— Vai tad mani kāda mīlēja? — ieslodzītais iebilda. — Vai tad es nedzīvoju šai pasaulē klusi un mierīgi? Un tomēr es izrādījos iežņaugts spīlēs starp neauglīgu mī­lestību un neremdināmām atriebības alkām, un šīs spīles mani sašķaidīja. x

— Piķis un zēvele! — Obrī iesaucās. — Tas skan ne visai iepriecinoši, mans krietnais draugs. Taču atgriezī­simies pie augsti stāvošās dāmas, jo jūsu stāsts tik ļoti sasaucas ar manu likteni, ka es drebu aiz nepacietības.

— Kā jau teicu, — vecais vīrs turpināja, — viņai bija "vajadzīgas vēstules. Viņa solīja man par tām gan visvisā­dus pagodinājumus, gan titulus; lai dabūtu atpakaļ sa­vas vēstules, viņa bija ar mieru izspiest no karaliskā mantziņa četrsimt tūkstošus ekiju, lai arī viņam par šo pakalpojumu, tāpat kā baronam Semblansē [25] , būtu jādo­das uz karātavām.

Es atbildēju, ka nekādu vēstuļu man nav, ka es vis­pār nesaprotu, par ko viņa runā.

Tad vilinošo piedāvājumu vietā stājās draudi; taču iebiedēt mani bija tikpat grūti kā iekārdināt ar dāvanām, jo es sacīju patiesību. Vēstules es biju atdevis sava cēl­sirdīgā kunga vēstnesim.

Hercogiene aizgāja saniknota un veselu gadu ne ar ko neatgādināja par sevi.

Pēc gada viņa atkal ieradās un norisa gluži tāda pati saruna.

Šoreiz es lūgtin lūdzos, lai viņa atbrīvo mani no cie­tuma. Es centos iežēlināt hercogieni, piesaukdams savu nelaimīgo sievu un bērnus; viss bija veltīgi: man bija jāatdod vēstules vai arī jāsapūst cietumā.

Kādu dienu es atradu maizes riecienā vīli.

Mani bija atcerējies mans cēlsirdīgais kungs; kā re­dzams, nedz ar lūgšanos, nedz . ar spēku viņš nespēja iz­pestīt mani no cietuma, jo pats atradās svešumā, bija nelaimīgs uiī vajāts. Un tomēr viņš bija atsūtījis uz Fran­ciju savu kalpu, lai tas pierunātu cietumsargu nodot man vīli un pateikt, kas to sūtījis.

Es pārvīlēju loga restes, saviju no palagiem virvi un laidos pa to lejā, taču, ticis līdz virves galam, es velti meklēju ar kājām zemi; tad, piesaucis palīgā dievu to kungu, izlaidu virvi no rokām un kritu lejup; ņaktssardze atrada mani guļam bez samaņas, ar salauztu kāju.

Pēc tam mani nosūtīja uz Šalonas cietoksni pie Sonas. Es pavadīju tur viennīcā divus gadus; pēc tam mani atkal apciemoja mana vajātāja. Vēstules — šīs nelaimīgās vēs­tules nelika viņai mieru. Šoreiz viņa atveda sev līdzi spīdzinātāju, lai ar mocībām izdabūtu no manis atzīša­nos; tā bija veltīga cietsirdība, hercogiene atkal neko nepanāca un arī nevarēja neko panākt. Es zināju vienīgi to, ka esmu atdevis vēstules hercoga vēstnesim.

Kādu dienu es atradu ūdens krūzes dibenā maisiņu ar zeltu: mans cēlsirdīgais kungs atkal bija atcerējies savu nelaimīgo kalpu.

Es uzpirku par šo naudu cietumsargu, vai, pareizāk sa­kot, šis nelietis izlikās, ka ir uzpirkts. Pusnaktī viņš at­slēdza manas kameras durvis. Es izgāju laukā. Iedams aiz viņa pa cietuma gaiteņiem, es jau sajutu brīvības dvesmu, kad pēkšņi mums uzklupa divi sargkareivji un sasēja mūs abus. Ieraudzījis manu zeltu, cietumsargs bija tikai izlicies, ka ir iežēlojies par mani, un, dabūjis zeltu, nelietis bija mani nodevis, lai nepalaistu garām atlīdzību, kāda tiek izmaksāta ziņu pienesējiem.

Tad mani nosūtīja uz Šatlē un ievietoja šai kamerā.

Šeit pie manis vēl pēdējo reizi atnāca Savojas Luīza: šoreiz viņa atveda bendi.

Taču nāves draudiem nebija pār mani vairāk varas kā spīdzināšanai un solījumiem. Man sasēja rokas un ap­meta ap kaklu cilpu. Mana atbilde aizvien bija tā pati, turklāt es piebildu, ka, pakārdami mani, viņi izdarīs labu darbu, jo nāve atpestīs mani no bezcerīgā ieslodzījuma.

Acīmredzot šie vārdi lika hercogienei atteikties no sava nodoma. Viņa izgāja no kameras bendes pavadībā.

Vairāk es viņu neredzēju. Kas notika ar manu cēlsir­dīgo kungu? Vai nežēlīgā hercogiene vēl ir dzīVa? Es nezinu, jo kopš tā laika apmēram piecpadsmit gadus es neesmu runājis ne ar vienu dzīvu dvēseli.