Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Viņi abi ir miruši, — Obrī atbildēja.

— Miruši! Mans cēlsirdīgais kungs ir miris! Bet viņš vēl nebija vecs, viņam bija tikai piecdesmit divi gadi. No kā viņš nomira?

— Viņš krita, kad viņa karaspēks bija aplencis Romu, un iespējams… — Zaks Obrī gribēja piebilst: «ka viņu nogalināja viens no maniem draugiem», — taču laikus aprāvās, saprazdams, ka tas var atstumt sirmgalvi. Kā mēs jau zinām, Zaks Obrī kopš nesena laika bija kļuvis piesardzīgāks.

— Kas iespējams? … — ieslodzītais jautāja.

— Iespējams, ka viņu nogalināja zeltkalis Benvenuto Čellīni.

— Pirms divdesmit gadiem es būtu nolādējis slepkavu, bet šodien es viņu svētīju. Vai hercogam uzcēla kapenes, kas būtu šī cēlsirdīgā cilvēka cienīgas?

— Domāju, jā: viņa mirstīgās atliekas atdusas Gaetas katedrālē, bet uz kapa plāksnes izcirsta epitāfija, kas vēstī, ka salīdzinājumā ar to, kas tur apbedīts, Aleksandrs Lielais bijis tikai dēkainis, bet Cēzars — trakgalvis.

— Bet viņa?

— Kas — viņa?

— Mana vajātāja. Kas noticis ar viņu?

— Arī mirusi — pirms deviņiem gadiem.

— Tā jau domāju. Reiz naktī es ieraudzīju savā ka­merā sievieti, kas lūdzās, nometusies uz ceļiem. Es iekliedzos, un rēgs izgaisa. Hercogiene bija ieradusies lūgt man piedošanu.

— Tātad jūs domājat, ka viņa pirms nāves jums pie­deva?

— Ceru, ka viņa to izdarīja, lai glābtu savu dvēseli.

— Bet tādā gadījumā jūs vajadzēja atbrīvot!

— Iespējams, ka viņa arī lika mani atbrīvot, bet es esmu tik neievērojams cilvēciņš, ka droši vien tais kara laikos par mani aizmirsa.

— Vai arī jūs pirms nāves viņai piedodat?

— Pieceliet mani sēdus, jaunais cilvēk, lai varu aiz­lūgt dievu par viņiem abiem.

Un, piecēlies sēdus ar 2aka Obrī palīdzību, mirējs lū­dza dievu par savu labdari un savu vajataju, par to, kurš līdz pat savai nāvei bija atcerējies viņu ar mīlestību, un par to, kura nekad neaizmirsa viņu savā naidā, — par konetablu un par reģenti.

Vecajam vīram bija taisnība. 2aka Obrī acis pamazām aprada ar tumsu, un tagad viņš jau gluži labi saskatīja ieslodzītā seju. Ciešanu apskaidrotu veca vīra seju ar sniegbaltu bārdu un augstu pieri, ļoti līdzīgu vīzijai, kas bija parādījusies gleznotājam Domenikīno, kad viņš glez­noja svētā Hieronīma grēksūdzi.

Beidzis lūgšanu, vecais vīrs dziļi nopūtās un atkrita guļus: viņš bija zaudējis samaņu.

2aks Obrī nosprieda, ka nelaimīgais ir miris. Tomēr viņš paņēma krūzi un, ielējis saujā ūdeni, apslacīja mi­rēja seju. Sirmgalvis atguva samaņu.

— To tu labi darīji, jaunais cilvēk, ka atgriezi mani pie dzīvības, — viņš sacīja, — saņem par to dāvanu.

— Kas tas ir? — Obrī vaicāja.

— Duncis, — mirējs atbildēja.

— Duncis! Kā gan tas nonācis jūsu rokās?

— Tad klausies. Kādu dienu, atnesis man maizi un ūdeni, cietumsargs nolika savu lukturi uz sola, kas ne­jauši bija piestumts pie pašas sienas. Es pamanīju, ka viens no sienā iemūrētajiem akmeņiem mazliet izvirzīts uz āru un tajā ieskrāpēti kaut kādi burti. Taču izlasīt tos es nepaguvu.

Palicis viens, es rūpīgi iztaustīju tumsā uzrakstu un galu galā saburtoju vārdu «Atriebējs».

Ko tas varēja nozīmēt? Es satvēru akmeni. Mēģināju izcelt to no sienas. Tas mazliet kustējās kā vecs zobs. Pēc ilgām pūlēm beidzot dabūju akmeni laukā. Tūdaļ iebāzu roku padziļinājumā, kas bija izveidojies sienā, un atradu tur dunci.

Mani atkal pārņēma gandrīz jau izdzisušās ilgas pēc brīvības, es nolēmu izrakt eju uz blakus kameru, lai kopā ar pagaidām nepazīstamo ieslodzīto apsvērtu bēg­šanas plānu; turklāt, ja arī no mana pasākuma nekas ne­sanāktu, rakt zemi un veidot eju ir patīkamāk nekā sēdēt bezdarbībā; kad būsiet pavadījis cietumā tikpat daudz gadus, cik esmu pavadījis es, jūs sapratīsiet, jaunais cil­vēk, kāds briesmīgs ienaidnieks ieslodzītajiem ir laiks.

Žaks Obrī nodrebēja.

— Vai jums izdevās piepildīt savu ieceri? — viņš jau­tāja.

— Jā, un tas izrādījās daudz vieglāk, nekā biju domā­jis. Es atrodos šeit jau tik sen, ka neviens vairs nebaidās, ka es varētu aizbēgt, acīmredzot cilvēki aizmirsuši, ka es vēl dzīvoju. Mani uzmana ne vairāk kā to tur dzelzs riņķi sienā. Konetabls un reģente ir miruši. Kurš gan cits, izņemot viņus, lai atcerētos mani? Šeit neviens nav dzir­dējis pat Etjēna Remona vārdu. Itin neviens.

Jau iedomājot vien par šo pilnīgo aizmirstību, par šo pazudināto dzīvi, Žakam Obrī uz pieres izspiedās aukstas- sviedru lāses.

— Un kas notika tālāk? — viņš jautāja.

— Tālāk? Es veselu gadu raku zemi, — sirmgalvis turpināja, — un man izdevās izveidot zem sienas alu, kurā cilvēks var svabadi ielīst.

— Bet kur jūs likāt izrakto zemi?

— Izkaisīju to pa klonu un cieši pieminu ar kājām.

— Bet kur ir ala?

— Zem gultas. Piecpadsmit gadu laikā nevienam neie­nāca ne prātā pārlikt to citā vietā. Cietumsargs ierodas manā kamerā tikai vienreiz dienā. Tiklīdz aizkrīt durvis un apklust aizejošie soļi, es atbīdu gultu un ķēros pie darba; pēc tam, īsi pirms cietumsarga nākamās ierašanās, nolieku gultu vecajā vietā un apguļos tajā.

Bet aizvakar es apgūlos, lai vairs nekad neceltos: mani spēki ir izsīkuši, dzīve beigusies. Tu nāc kā saukts, jau­nais cilvēk, tu palīdzēsi man nomirt, bet es iecelšu tevi par savu mantinieku.

— Mantinieku? — Zaks brīnījās.

— Jā. Es atstāšu tev šo dunci. Tu smaidi. Bet vai ieslo­dzītajam var būt vēl vērtīgāks mantojums? Duncis paver iespēju iegūt brīvību.

— Jums taisnība, — Zaks sacīja, — es pateicos jums. Bet uz kurieni ved jūsu izraktā eja?

— Es vēl neesmu aizracies līdz galam, taču domāju, ka vairs nav tālu. Vakar es dzirdēju blakus kamerā bal­sis.

— Velns parāvis! Un jūs domājat…

— Es domāju, ka darbu var pabeigt dažās stundās.

— Pateicos jums, — Zaks Obrī noteica. — Pateicos.

— Bet tagad pasauciet garīdznieku. Es vēlos izsūdzēt grēkus, — mirējs sacīja.

— Tūlīt, mans tēvs, — Obrī sarosījās, — tūlīt. Nevar būt, ka viņi atteiktu mirējam pēdējo lūgumu.

Zaks pieskrēja pie durvīm šoreiz bez kādiem starpga­dījumiem, jo viņa acis jau bija apradušas ar tumsu, un sāka dauzīt durvis ar rokām un kājām.

Ienāca cietumsargs.

— Ko jūs plosāties? — viņš vaicāja. — Kas jums va­jadzīgs?

— Vecais vīrs, mans kameras biedrs, mirst, — Obrī sacīja, — un lūdz ataicināt garīdznieku. Vai tiešām jūs viņam atteiksiet?

— Hm … — cietumsargs norūca. — Nesaprotu, kādēļ visi šie laupītāji grib, lai pie viņiem ierodas garīdznieks. Labi, garīdznieks atnāks.

Patiešām pēc kādām desmit minūtēm ieradās garīdz­nieks, nesdams svēto sakramentu, viņam pa priekšu gāja divi zēni ministranti — viens ar krustu, otrs — ar zva­niņu.

Tas bija aizgrābjošs skats, kad sūdzēja grēkus šis nevainīgais moceklis, kas pirms nāves izlūdzās piedošanu nevis sev, bet aizlūdza par saviem mocītājiem.

Zaks Obrī, lai arī nebija tik viegli aizkustināms, nevi­ļus nosliga ceļos un atcerējās bērnu dienu lūgšanas, ku­ras, šķiet, bija jau aizmirsušās.

Kad grēksūdze bija galā, garīdznieks pats nometās ce­ļos pie mirēja gultas un palūdza viņa svētību.

Sirmgalvja seju apmirdzēja starojošs smaids, kādu smaida vienīgi izredzētie; pacēlis rokas, viņš svētīja ga­rīdznieku un Zaķu Obrī, dziļi nopūtās un atkrita uz mu­guras.