Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Tā bija viņa pēdējā nopūta.

Garīdznieks kopā ar ministrantiem izgāja laukā, un kamera, kuru uz mirkli bija apgaismojusi sveču drebošā gaisma, atkal iegrima tumsā.

Žaks Obrī palika vienatnē ar mironi.

Šī skumjā sabiedrība izraisīja nomācošas domas. Cil­vēks, kas šeit gulēja, bija nokļuvis cietumā bez kādas vainas un sabijis tajā turpat veselus divdesmit gadus — līdz tam brīdim, kad pie viņa ieradās visužēlīgā atpestī­tāja nāve.

Nebēdnīgais students vairs nepazina sevi: pirmo reizi viņš bija sastapies vaigu vaigā ār vareno un drūmo dzī­ves noslēpumu, pirmo reizi sajutis dzīves pārejošo nie­cību un ielūkojies nāves mēmajā bezdibenī.

Pēc tam sirds dziļumos pamodās egoisms: viņš domaja par sevi, par to, ka viņš, tāpat kā šis nevainīgais sirm­galvis, ierauts karalisko kaislību virpulī, kas salauž, iznī­cina un pazudina cilvēku dzīves. Askānio un viņš var nozust no zemes virsas tāpat kā Etjēns Remons. Kas pa­rūpēsies par viņiem?

Varbūt Žervēza.

Droši vien Benvenuto Čellīni. *

Taču Zervēza spēj vienīgi raudāt; un ari Benvenuto, nevarēdams iztikt bez vēstules, kas atrodas pie Askānio, atzinis savu bezspēcību.

Vienīgais glābiņš, vienīgā cerība bija aizgājēja atstā­tais mantojums — vecais duncis, kas bija godīgi kalpo­jis saviem iepriekšējiem īpašniekiem.

Noslēpis dunci uz krūtīm, Žaks Obrī instinktīvi to at­kal aptaustīja, itin kā baidīdamies, vai ierocis vēl atro­das savā vietā.

Šai brīdī atvērās durvis, cietumsargi atnāca pēc līķa.

— Kad atnesīsiet pusdienas? — Žaks Obrī jautāja. •— Es esmu izsalcis.

— Pēc divām stundām, — cietumsargs atbildēja.

Un students palika viens pats kamerā.

Tās divas stundas, kas bija atlikušas līdz pusdienām, Zaks Obrī nekustīgi nosēdēja uz sola, pilnīgi iegrimis savās domās.

Noliktajā laikā ieradās cietumsargs, atnesdams maizi un ūdeni, kas Šatlē valodā nozīmēja pusdienas.

Students atcerējās mirēja vārdus, to, ka cietuma kame­ras durvis atveras tikai reizi diennaktī; un tomēr viņš vēl ilgi neizkustējās no vietas, baidīdamies, ka sirmgalvja nāve varētu būt mainījusi ierasto kārtību.

Drīz vien kameras mazajā lodziņā Zaks Obrī ieraudzīja, ka tuvojas nakts. Aizvadītā diena bija neparasti bagāta notikumiem. No rīta — nopratināšana pie tiesneša, dien­vidū — divkauja ar Marmaņu, pulksten vienos — ieslo­dzīšana cietumā, pulksten trijos — kameras biedra nāve, bet tagad jāsāk gatavoties bēgšanai.

Ne pārāk bieži cilvēka mūžā gadās tādas dienas.

Zaks Obrī lēnām piecēlās, piegāja pie durvīm un ieklausījās, vai kāds nenāk; pēc tam, novilcis kamzoli, lai nenotrieptu to ar zemi un kaļķiem, viņš atstūma no sienas gultu un ieraudzīja caurumu, par ko bija stāstījis sirmgalvis.

Students ieslīdēja gluži kā čūska šaurā, apmēram asto­ņas pēdas garā ejā, kas, pagājusi zem mūra, otrā pusē strauji kāpa augšup.

Jau ar pirmo dunča dūrienu Zaks Obrī pēc skaņas sa­juta, ka drīz vien viņš sasniegs mērķi un izkļūs virspusē. Bet kādā vietā? Atbildēt uz šo jautājumu varētu vienīgi gaišreģis.

Taču, lai būtu kā būdams, Zaks turpināja sparīgi strā­dāt, cenzdamies nesacelt troksni. Laiku pa laikam viņš gluži kā kalnracis izlīda no savas cirtnes, lai izkaisītu uz kameras klona no ejas iznesto zemi, pēc tam viņš atkal ieslīdēja savā alā un atkal stājās pie darba.

Kamēr Zaks Obrī strādāja, Askānio grūtsirdīgi domāja par Kolombu.

Arī viņš, kā jau mēs zinām, tika aizvests uz Šatlē; arī viņš, tāpat kā Zaks Obrī, bija ieslodzīts viennīcā. Tikai viņa kamera — vai nu nejaušas sagadīšanās dēļ, vai arī pēc hercogienes rīkojuma — nebija tik ļoti drūma un nemājīga kā studenta kamera.

Bet kāda gan nozīme lielākām vai mazākām ērtībām. Cietums ir un paliek cietums, turklāt Askānio tas nozī­mēja šķiršanos no mīļotās. Viņam trūka Kolombas, mei­tene viņam bija vajadzīga vēl vairāk nekā dienas gaisma, vēl vairāk nekā brīvība, vēl vairāk nekā dzīvība. Ja Ko­lomba būtu viņam blakus, cietuma kamera pārvērstos par apsolīto zemi, par pasakainu pili.

Cik laimīgs viņš bija juties pēdējā laikā! Dienā sap­ņodams par savu mīļoto, bet naktī sēdēdams viņai līdzās, viņš domāja, ka laimei nekad nebūs gala. Tomēr pat svētlaimes kalngalos šaubas kā dzelžaina roka brīžam sažņaudza viņam sirdi. Un tad — kā cilvēks, kuram draud nāves briesmas, — viņš steidzīgi gaiņāja prom satraucošās domas par nākotni, lai visā pilnībā izbaudītu tagadnes saldmi.

Nu viņš atrodas viens pats cietuma kamerā, tālu prom no Kolombas, kas varbūt ieslodzīta klosterī, no kurienes viņa varēs tikt laukā, vienīgi ieiedama kapelā, kur viņu ar varu piespiedīs kļūt par ienīstā grāfa sievu.

Nabaga mīlētājiem draudēja lielas briesmas: hercogie­nes d'Etampas kaisle apdraudēja Askānio, grāfa d'Orbeka godkāre — Kolombu.

Palicis viens cietuma kamerā, Askānio jutās bezgala skumjš un nomākts: viņa maigajai dabai bija nepiecie­šams spēcīga cilvēka atbalsts; viņš bija kā trausls, brīniš­ķīgs zieds, kuru noliec pirmās vētras brāzmas un kuru at­dzīvināt var vienīgi spirdzinošie saules stari.

Ja cietumā būtu nonācis Benvenuto, viņš vispirms iz­pētītu savas kameras durvis, izklaudzinātu sienas un grīdu, viņa darbīgais, nepakļāvīgais prāts nemitīgi strā­dātu, meklēdams kādu glābšanās iespēju. Turpretī As­kānio apsēdās uz gultas un, nokāris galvu uz krūtīm, čuk­stēja Kolombas vārdu. Viņam pat neienāca prātā, ka va­rētu bēgt no kameras, kas atrodas aiz trīskāršiem dzelzs režģiem, izlauzties cauri sešas pēdas bieziem mūriem.

Kā jau mēs sacījām, Askānio kamera nebija tik drūma un nemājīga kā Žaka Obrī kamera; tajā atradās gulta, galds, divi krēsli un vecs paklājs; turklāt uz akmens sie­nas izciļņa, kas acīmredzot bija īpaši tam paredzēts, stā­vēja gaismeklis. Nebija nekādu šaubu, ka tā bija kamera privileģētiem cietumniekiem.

Gluži citāda bija arī apkalpošana; ūdens un maizes vietā, ko mūsu studentam atnesa reizi dienā, Askānio tai pašā laikā dabūja divas maltītes, turklāt par godu gādī­gajai Šatlē administrācijai jāteic, ka ēdiens nemaz tik pretīgs nebija; vienīgā neērtība bija tā, ka arī cietum­sargs ieradās divreiz dienā.

Taču Askānio cietuma ikdiena maz interesēja; viņš bija viens no tiem sievišķīgi maigajiem jaunekļiem, kas, šķiet, pārtiek no ziedu aromāta un rīta rasas. Pilnīgi nodevies saviem sapņiem, Askānio iebaudīja mazliet maizes, iz­dzēra dažus malkus vīna un turpināja domāt par Kolombu un Benvenuto Čellīni — par Kolombu kā par savu vie­nīgo mīļoto un par Benvenuto kā par savu vienīgo at­balstu.

Patiešām, līdz šim Askānio nebija nomākušas nekādas dzīves grūtības: par visu rūpējās Benvenuto, turpretī jau­neklis dzīvoja bez raizēm, veidoja brīnišķīgus mākslas darbus un mīlēja Kolombu. Viņš atgādināja augli varena koka zarā, kas viņam dod visas dzīvībai nepieciešamās sulas. _ c

Arī tagad, par spīti neapskaužamajam stāvoklim, Askā­nio ticība skolotājam bija bezgalīga. Ja tajā brīdī, kad viņu arestēja, vai arī tajā brīdī, kad viņu veda uz Šatlē, viņš būtu sastapies ar Benvenuto Čellīni un Benvenuto Čellīni būtu paspiedis viņam roku, sacīdams: «Neuztrau­cies, dēls, es pasargāšu tevi un Kolombu,» — Askānio mierīgi gaidītu savā viennīcā, būdams pārliecināts, ka cietuma durvis, kas tik pēkšņi bija aizvērušās aiz viņa, kādā jaukā dienā noteikti atvērsies.