Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Ak, kundze! — Askānio iesaucās, salikdams rokas kā lūgšanā. — Dievs dāvājis jums varu, lai savienotu mūs. Tad esiet cēla un augstsirdīga līdz galam, kundze, palīdziet diviem nabaga bērniem atrast savu laimi, un viņi jūs mīlēs un pateiksies jums līdz mūža galam!

— Labi! — hercogiene atbildēja. — Es esmu uzveikta, Askānio, es esmu ar mieru sargāt un aizstāvēt jūs; bet — ak vai! — iespējams, ka tagad tas ir par vēlu.

_— Par vēlu? Ko jūs gribat ar to sacīt, kundze? — As­kānio iesaucās.

— Iespējams, ka šai pašā brīdī, Askānio, es stāvu bez­dibeņa malā.

— Bezdibeņa malā? Kāpēc?

— Aiz mīlestības pret jums, Askānio.

— Aiz mīlestības pret mani? Jūs ejat bojā tāpēc, ka iemīlējāt mani?

— Jā, es eju bojā jūsu dēļ, eju bojā tāpēc, ka rak­stīju jums.

— Kā tā? Es neko nesaprotu, kundze.

— Vai tiešām jūs nesaprotat, ka, saņēmis karaļa at­ļauju, prevo pavēlēs pārmeklēt visu Nelas pili? Vai tie­šām jūs nesaprotat, ka visrūpīgāk pārmeklēs jūsu istabu, jo viņam jāatrod pierādījumi, kas apliecinātu jūsu mī­lestību pret Kolombu!

— Un kas par to! — Askānio nepacietīgi vaicaja.

— Kā — kas? — hercogiene turpināja. — Ja jūsu is­tabā atradīs vēstuli, kuru es uzrakstīju neprāta brīdī, ja pazīs manu rokrakstu, ja atdos vēstuli karalim un karalis uzzinās, ka es jūs mīlu, ka jūsu dēļ esmu gatava viņu piekrāpt, tad manai varai beigas! Saprotiet taču, ka tad es vairs nevarēšu palīdzēt nedz jums, nedz Kolombai! Vai beidzot jūs saprotat, kādēļ es stāvu bezdibeņa malā?

— O, kundze, nomierinieties! — Askānio attrauca. — Jums nekas nedraud, jūsu vēstule ir pie manis, es no tās nešķiros.

Hercogiene atviegloti nopūtās, un viņas satrauktā seja uzreiz kļuva priecīga.

— Jūs nešķiraties no tās? — viņa iesaucās. — Jūs ne­kad nešķiraties no tās? Tad sakiet, Askānio, — kādām jūtām lai esmu pateicīga, ka šī vēstule atrodas pie jums?

— Saprātam, kundze, — Askānio nomurmināja.

— Tikai saprātam! Tad atkal esmu kļūdījusies. Ak dievs, ak dievs! Jau sen bija laiks pārliecināties, aptvert! Tātad jāpateicas saprātam? Jo labāk! — viņa piebilda, izlikda­mās, ka pārvarējusi savas jūtas. — Bet, ja runājam par saprātu, tad sakiet man, Askānio, — vai tiešām jūs uzska- N tāt, ka ir saprātīgi glabāt vēstuli cietuma kamerā, zinot, ka kuru katru brīdi jūs var pārmeklēt un atņemt vēstuli ar varu; vai tiešām ir saprātīgi pakļaut briesmām vienīgo cilvēku, kas spēj palīdzēt jums un Kolombai?

"— Es nezinu, kundze, — Askānio atbildēja, un viņa maigajā balsī jautās skumjas, kādas izjūt sirdsskaidri cil­vēki, kad viņi spiesti par kaut ko šaubīties, — es nezinu, vai patiesi vai tikai vārdos jūs gribat glābt mani un Ko­lombu; varbūt jūs atvedusi šurp vienīgi vēlēšanās dabūt atpakaļ vēstuli, kura, kā jūs pati teicāt, var jūs pazudi­nāt; un beidzot es nezinu., vai, dabūjusi šo vēstuli, jūs

nepār vārtīsieties no drauga, kā jūs pati sevi dēvējat, par mūsu ienaidnieku; toties es labi zinu, kundze, ka tā ir jūsu vēstule un jums ir tiesības to pieprasīt, turpretī mans pienākums ir atdot to jums atpakaļ.

Askānio piecēlās, piegāja pie krēsla, uz kura bija uz­mests viņa kamzolis, pameklēja kabatā un izvilka vēstuli, kuru hercogiene tūdaļ pazina pēc aploksnes.

— Te ir, kundze, tā zīmīte, ko jūs tik ļoti kārojat, — viņš sacīja. — Man tā nav vajadzīga, bet jums tā varētu nodarīt ļaunu. Ņemiet to, saplēsiet, iznīciniet. Es esmu izpildījis savu pienākumu; jūs varat rīkoties, kā jums labpatikas.

— Ak, Askānio, jums ir cēla sirds! — hercogiene iesau­cās ar neviltotu vaļsirdību, kas dažbrīd piemīt pat vis- samaitātākiem cilvēkiem.

— Piesargieties, kundze, kāds nāk! — Askānio ietei­cās.

— Jums taisnība, — hercogiene atbildēja.

Un, tā kā soļi tiešām tuvojās, viņa steidzīgi piegrūda vēstuli pie gaismekļa liesmas, kas vienā mirklī apņēma papīru. Un tikai pēc tam, kad uguns pieskārās hercogie­nes pirkstiem, viņa aizmeta sadedzinātās vēstules atliekas; papīra plēnes kādu brīdi lidinājās gaisā, līdz, pieskāru­šās grīdai, sabirza pelnos; taču pat pelnus hercogiene piemina ar kāju.

Šai brīdī cietuma kamerā ienāca prevo.

— Mani brīdināja, ka jūs esat šeit, kundze, — viņš sacīja, bažīgi raudzīdamies gan uz hercogieni d'Etampu, gan uz Askānio, — un es nokāpu lejā, lai uzzinātu, vai jums nav kas vajadzīgs. Es un mani cilvēki ir jūsu rīcībā.

— Nē, mesēr, — hercogiene d'Etampa atbildēja, nejau­dādama noslēpt milzīgo prieku, kas atspoguļojās viņas sejā. — Nē, paldies, bet es no sirds esmu jums pateicīga par vēlēšanos man palīdzēt; es atnācu vienīgi tāpēc, lai izjautātu šo jauno cilvēku, kuru jūs esat apcietinājis, un pārliecinātos, vai viņš patiešām ir tik ļoti vainīgs, kā man stāstīja.

— Nu, un kādu iespaidu viņš atstāja uz jums, kun­dze? — prevo jautāja balsī, kurā bija jaušama viegla ironija.

— Manuprāt, Askānio ir mazāk vainīgs, nekā es do­māju. Tādēļ es lūdzu jūs, meser, būt pret viņu uzmanī­gākam. Vispirms nabaga jauneklim jāmitinās visai drū­mās telpās. Vai jūs nevarētu ierādīt viņam kādu pieklā­jīgāku istabu?

— Rīt pat pārcelšu viņu uz citu kameru, kundze, jo jūsu vēlēšanās, kā jūs zināt, man ir likums. Vai jums nav vēl kādi rīkojumi? Vai nevēlaties turpināt nopratināšanu?

— Nē, meser, es uzzināju visu, ko vēlējos, — herco­giene atbildēja.

Pateikusi šos vārdus, viņa izgāja no kameras, uzmez­dama Askānio maigu, pateicības pilnu skatienu.

Prevo sekoja hercogienei, aizslēgdams aiz sevis kame­ras durvis.

— Velns parāvis! — nomurmināja Zaks Obrī, kas ne­bija palaidis garām ne vārda no šīs sarunas. — Lūk, ko nozīmē pagūt laikā!

Patiešām, tikko atguvis samaņu, Marmaņs vispirms bija licis paziņot hercogienei to, ka ir smagi, iespējams, pat nāvīgi ievainots un pirms nāves grib uzticēt viņai svarīgu noslēpumu. Hercogiene d'Etampa bija nekavē­joties ieradusies pie viņa. Marmaņs izstāstīja hercogienei, ka uz ielas viņam uzbrucis kāds students, vārdā Zaks Obrī, kurš par katru cenu gribējis iekļūt Šatlē, lai sastap­tos ar Askānio un dabūtu no viņa kaut kādu vēstuli, kas vajadzīga Čellīni.

Izdzirdusi to, hercogiene uzreiz saprata, par kādu vēs­tuli ir runa, un, lai gan bija krietni pāri pusnaktij, viņa steidzās uz Šatlē, nolādēdama savu kaislīgo dabu, kas bija viņai likusi rīkoties tik vieglprātīgi. Ieradusies cie­tumā, viņa notēloja Askānio kamerā jau aprakstīto ko­mēdiju, uzskatīdama, ka visu jo veikli nokārtojusi, lai gan mēs zinām, ka Askānio nepavisam netika piemuļķots.

Zaks Obrī patiešām bija paguvis iejaukties īstajā brīdī.

Tomēr padarīta bija tikai puse darāmā, pats grūtākais vēl bija priekšā. Vērtīgā vēstule, ko students nupat bija paglābis no iznīcības, atradās viņa rokās, tomēr savu īsto vērtību tā varēja iegūt vienīgi Čellīni rokās.

Zaks Obrī pats atradās cietumā un droši vien uz ilgu laiku, jo, kā bija uzzinājis no sava priekšgājēja, cilvē­kam, kas nokļuvis Šatlē, nemaz nav tik viegli izkļūt no tā laukā. Tādējādi viņš, gluži kā gailis, kurš atradis pērli, nezināja, ko iesākt ar savu dārgumu.

Izlauzties no cietuma ar varu nebija ko domāt. Pro­tams, Zaks varēja ar dunci nogalināt cietumsargu, kas nesa viņam ēdienu, atņemt viņam atslēgas un apģērbu; taču, nemaz jau nerunājot par to, ka šādi ārkārtēji līdzekļi godīgajam studentam nebija pa prātam, jāteic, ka viņš turklāt neuzskatīja tos par pietiekami drošiem. Vis­ticamākais, ka viņu tūdaļ saņems ciet, pārmeklēs, atra­dīs vēstuli un iespundēs atpakaļ kamerā.