Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Neko nelīdzētu arī veiklība. Kamera atradās astoņas vai desmit pēdas no zemes virsmas, lodziņš, pa kuru no augšas iespīdēja vāra gaisma, bija aizrestots ar resniem dzelzs stieņiem. Būtu vajadzīgi mēneši, lai pārvīlētu kaut vienu no šiem stieņiem, un nav arī zināms, kas sagaidītu bēgli aiz loga restēm. Varbūt viņš nokļūtu cietuma pa­galmā, kuru no visām pusēm apņem nepārkāpjams mū­ris, un viņu tur atrastu jau nākamajā rītā.

Varētu mēģināt kādu uzpirkt, taču, pēc tam kad bija samaksāta soda nauda, ko viņam piesprieda tiesnesis, no­vērtēdams Zervēzas godu par divdesmit Parīzes sū, ieslo­dzītā kabatā vairs bija palikuši tikai desmit sū — acīm redzami nepietiekama summa, lai uzpirktu pat visnabadzī­gāko cietumsargu visdraņķīgākā cietumā, bet piedāvāt šo summu karaļa cietokšņa sargam būtu vairāk , nekā ne­pieklājīgi.

Vārdu sakot, esam spiesti atzīt, ka Zaks Obrī bija no­nācis pagalam grūtā stāvoklī.

Laiku pa laikam viņam iešāvās prātā, kā varētu izkļūt laukā no cietuma, bet šāds solis, bez šaubām, bija saistīts ar smagām sekām, jo, tiklīdz šī doma atgriezās, neatlai­dīga kā visas lieliskas domas, Zaķa seja tūdaļ apmācās un nabaga jauneklis izdvesa smagas nopūtas, kas lieci­nāja par negantu iekšējo cīņu.

Šī dvēseles cīņa bija tik spīva un ilgstoša, ka Zakš visu nakti neaizdarīja acu: viņš soļoja šurpu turpu pa kameru, apsēdās un atkal pietrūkās kājās. Tā bija pirmā nakts, ko students pavadīja dziļās pārdomās; līdz šim Zaks ne­bija gulējis naktīs vienīgi tais gadījumos, kad bija jā­dzer, jāspēlē vai jāmīl.

Pret rītu cīņa, šķiet, mazliet pierima, acīmredzot vie­nam no pretspēkiem gūstot uzvaru, jo Zaks Obrī izdvesa vēl žēlabaināku nopūtu nekā visas iepriekšējās un ieme­tās gultā kā cilvēks, kura spēki galīgi izsīkuši.

Tiklīdz viņš bija apgūlies, kāpnēs atskanēja soļi. Tie tuvojās, noskrapstēja atslēga, noklaudzēja aizšaujamais, durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās divi likuma

kalpi: viens no viņiem bija tiesnesis, otrs — viņa sekre­tārs.

Nepatīkamo iespaidu, ko izraisīja šis apciemojums, iz­gaisināja prieks, kādu Zaks izjuta, redzot savus vecos paziņas.

— A, tas esat jūs, jaunais cilvēk! — tiesnesis iesau­cās, pazīdams Zaķu Obrī. — Un tomēr jums izdevās no­kļūt Šatlē. Nudien, esat veikls zellis! Pavedat nevainīgas meitenes un sadurat jaunus senjorus! Piesargieties! Šo­reiz ar divdesmit sū jūs netiksiet cauri, velns parāvis! Augstmaņa dzīvība maksā dārgāk nekā grizetes gods.

Lai arī cik bargi bija tiesneša vārdi, taču tonis, kādā tie tika izteikti, ieslodzīto mazliet uzmundrināja. Šķita, ka no tik jautra cilvēka, kura rokās Zakam laimējās no­kļūt, nevarēja gaidīt neko sliktu. Toties gluži citādu iespaidu atstāja sekretārs, kurš pēc katra tiesneša vārda draudīgi māja ar galvu. Zaks Obrī pirmo reizi redzēja šos abus vīrus tik cieši blakus, un, lai cik loti jaunekli nomāca paša neapskaužamais stāvoklis, viņš neviļus no­devās filozofiskām pārdomām par likteņa dīvainībām, ku­ras reizēm joka pēc saved kopā divus cilvēkus ar pil­nīgi pretējiem raksturiem un izskatu.

Sākās nopratināšana. Zaks Obrī neko neslēpa; viņš pa­stāstīja, ka, sazīmējis Marmaņā muižnieku, kas vairākkārt viņu tika piekrāpis, viņš izrāvis zobenu pāžam un izsau­cis vikontu uz dueli. Marmaņs pieņēmis izaicinājumu, un viņi sākuši cīnīties; pēc tam vikonts nokritis. Bet, kas noticis tālāk, to Zaks nezinot.

— Jūs nezināt, kas notika tālāk? Nezināt, kas notika tālāk? — tiesnesis rūca, diktēdams sekretāram nopratinā­šanas protokolu. — Velns parāvis! Manuprāt, jau ar to vien, ko jūs pastāstījāt, pilnīgi pietiek, lai jūsu lieta būtu skaidrāka par skaidru, vēl jo vairāk tāpēc, ka vikonts de Marmaņs ir viens no hercogienes d'Etampas favorī­tiem. Viņa pati iesniegusi apsūdzību pret jums, jaunais varoni.

— Piķis un zēvele! — students iesaucās, sākdams uz­traukties. — Bet sakiet, tiesneša kungs, — vai mana lieta tiešām ir tik bezcerīga, kā jūs sakāt?

— Vēl ļaunāk, mans dārgais draugs, vēl ļaunāk! Es neesmu paradis iebiedēt savus klientus. Tomēr šoreiz brīdinu jūs, ja gadījumā jūs gribēsiet atstāt kādus novē­lējumus …

— Novēlējumus! — students iesaucās. — Bet sakiet, bet sakiet, tiesneša kungs, — vai jums ir kāds pamats do­māt, ka man kas draud?

— Protams, — tiesnesis atbildēja, — protams. Jūs uz­mācaties uz ielas muižniekam, izsaucat viņu uz divkauju, izdurat viņam cauri zobenu un pēc tam vēl jautājat, vai jums kas draud! Jā, mans dārgais draugs, jums draud briesmas, pat ļoti lielas briesmas.

— Bet divkaujas notiek katru dienu, un es nekad ne­esmu dzirdējis, ka cilvēkus par to tiesātu.

— Jums taisnība, mans jaunais draugs, taču tās notiek vienīgi tais gadījumos, kad abi 'pretinieki ir muižnieki. O! Ja divi muižnieki par katru cenu grib aizraidīt viens otru uz viņpasauli, tad galu galā tā ir viņu darīšana un karalis šeit neiejaucas; turpretī, ja kādā jaukā dienā ze­māko kārtu cilvēkiem ienāktu prātā pamēroties spēkiem ar muižniekiem — bet zemāko kārtu cilvēku ir daudz­kārt vairāk nekā muižnieku, — tad drīz vien šai pasaulē nepaliktu neviena muižnieka un tas patiesi būtu jānožēlo.

— Bet kā jūs domājat, cik dienas varētu ilgt tiesas process?

— Piecas vai sešas dienas.

— Kā! — Žaks Obrī iesaucās. — Tikai piecas vai sešas dienas?!

— Protams, lieta pilnīgi skaidra: cilvēks nogalināts, jūs atzīstaties, ka esat slepkava, un tiesa pieņem taisnīgu lēmumu. Taču, — tiesnesis turpināja vēl labsirdīgāk,

— ja divas trīs liekas dienas jums sagādātu patikšanu …

— Un kā vel! — Žaks iesaucās.

— Labi, mēs paildzināsim izmeklēšanu un iegūsim tā divas trīs dienas. Jūs esat simpātisks zellis, un galu galā man gribētos kaut ko izdarīt jūsu labā.

— Pateicos, — students noteica.

— Bet tagad, — tiesnesis pieceldamies turpināja,

— vai jums nav kāda vēlēšanās?

— Vai nevarētu ataicināt garīdznieku?

— Protams, jums ir tiesības uz to.

— Tādā gadījumā, tiesneša kungs, pasakiet, lai garīdz­nieks ierodas pie manis.

— Es noteikti izpildīšu jūsu lūgumu, mans jaunais draugs. Un nepieminiet mani ar ļaunu.

— Par ko tad? Gluži otrādi, esmu jums bezgala patei­cīgs.

— Studenta kungs, — pieiedams pie Zaķa Obrī, sek­retārs sacīja klusā balsī, — vai jūs nevarētu izdarīt man kādu pakalpojumu?

— Labprāt, — Žaks atbildēja. — Ko jūs vēlētos?

— Jums droši vien ir draugi un radinieki, kuriem jūs novēlēsiet savas mantas?

— Draugi? Man ir tikai viens vienīgs draugs, bet arī viņš, tāpat kā es, atrodas cietumā. Kas attiecas uz radi­niekiem, tad man ir tikai brālēni un tie paši trešajā au­gumā. Tāpēc sakiet droši, sekretāra kungs, sakiet droši.

— Cienītais kungs, es esmu nabadzīgs cilvēks, un man ir pieci bērni.

— Lieliski.

— Redziet, man allaž neveicas, lai gan es pildu savus pienākumus godīgi un kārtīgi. Visi mani amata brāļi aiz­steigušies man priekšā.

— Kāpēc tad?

— Kāpēc? Tur jau tas suns aprakts. Es jums tūlīt pa­teikšu, kāpēc.

— Sakiet!

— Tāpēc, ka viņiem laimējas.

— A!

— Bet kāpēc viņiem laimējas?

— Tieši to es gribēju jums vaicāt, sekretāra kungs.

— Tad es jums to pateikšu, studenta kungs.

— Esiet tik laipns.