Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Iegājis viennīcā, students izdvesa vissmagāko nopūtu visā ieslodzījuma laikā — un kā nu ne, viņš bija appre­cējies!

Tā 2aks Obrī, šis jaunais Kurcijs, lai glābtu draugu, bija iemeties Himeneja bezdibenī.

Bet tagad ar lasītāja atļauju mēs atstāsim Šatlē un at­griezīsimies Nelas pilī.

Paklausīdami Benvenuto aicinājumam, mācekļi devās viņam līdz uz lietuvi.

Visi lieliski zināja, ar kādu degsmi strādā skolotājs, taču līdz šim vēl neviens nebija redzējis, ka viņa seja tā kvēlotu un acis tik spoži starotu; ja kāds šai Jupitera atliešanas brīdī būtu spējis atveidot metālā pašu māksli­nieku, būtu radies viens no pasaulē skaistākajiem māk­slas darbiem.

Viss bija sagatavots: figūras vaska modelis, pārklāts ar māla kārtu un apstīpots ar dzelzs stīpām, gulēja ap­dedzināšanas krāsnī. Malka bija kārtīgi salikta; Benve­nuto no četrām pusēm iededza uguni; labi izkaltušās eg­les pagales vienā mirklī uzliesmoja, un liesmas apņēma visu krāsni, tā ka veidne drīz vien atradās milzīga uguns­kura centrā. Pa īpašiem caurumiem sāka tecēt laukā vasks, bet veidne apdega liesmās; tikmēr mācekļi izraka blakus krāsnij lielu bedri statujas atliešanai, jo Benve­nuto, negribēdams zaudēt ne mirkli, nolēma ķerties pie šī svarīgā darba tūlīt pēc veidnes apdedzināšanas.

Trīsdesmit sešas stundas vasks tecēja laukā no veid­nes; trīsdesmit sešas stundas mācekļi pārmaiņus stāvēja sardzē gluži kā matroži uz karakuģa, kamēr Benvenuto, ne mirkli neatpūzdamies, staigāja apkārt krāsnij, piemeta klāt malku, uzmundrināja strādniekus. Beidzot viņš pār­liecinājās, ka viss vasks iztecējis un veidne lieliski ap­dedzināta; bija pabeigts darba otrais posms; pēdējā posmā vajadzēja izkausēt bronzu un atliet statuju.

Mācekļi, nesaprazdami, kāpēc skolotājs strādā ar tik pārcilvēcisku neatlaidību, ar tik negantu degsmi, centās pierunāt viņu mazliet atpūsties pirms atliešanas, taču katra atpūtas stunda pagarināja Askānio ieslodzījumu cietumā un Kolombas dvēseles mokas. Un Benvenuto atteicās jel brīdi nosnausties. Tā vien likās, ka viņš pats veidots no metāla, no kura grasījās atliet Jupiteru.

Čellīni pavēlēja apsiet veidni ar stiprām virvēm; pēc tam ar īpaši pagatavotām grieztuvēm, ievērojot vislielāko piesardzību, veidni pacēla augšā, pārnesa virs izraktās bedres un lēņi nolaida vienā līmenī ar krāsni; tad veidni vēl nostiprināja, apbēra no visām pusēm zemi, to cieši noblietējot, un ievadīja veidnē apdedzinātas māla cau­rules metāla ieplūdināšanai. Visi šie sagatavošanas darbi prasīja atlikušo dienas daļu. Iestājās nakts. Bija pagā­jušas četrdesmit astoņas stundas, kopš Benvenuto nebija gulējis, vēl vairāk, viņš nebija pat apsēdies. Velti mā­cekļi centās pierunāt viņu atgulties, velti bārās Sko­cone — Benvenuto neko negribēja dzirdēt; šķita, ka viņam liek darboties kāds pārdabisks spēks, un, neuz­klausīdams nekādus iebildumus, viņš, gluži kā ģenerālis kaujas laukā, skarbā un valdonīgā balsī izkliedza pa­vēles.

Benvenuto gribēja tūdaļ ķerties pie atliešanas; šis ener­ģijas pārpilnais cilvēks, kas bija radis pārvarēt visus šķēršļus, nolēma pakļaut savai varenajai gribai pats sevi; tikko turēdamies kājās aiz noguruma, drudžaina satraukuma pārņemts, viņš piespieda savu miesu pakļau­ties, kamēr viņa mācekļi cits pēc cita izgāja no ierindas gluži kā karavīri kaujas laukā.

Kausēšanas krāsns bija gatava; Benvenuto lika piepil­dīt to ar lietņiem un vara gabaliem, izvietojot tos simet­riski citu virs cita, lai karstums apņemtu visu metālu un kausēšana noritētu ātrāk un vienmērīgāk. Pēc tam viņš pats pielika uguni arī šai krāsnī, un, tā kā egles malka bija ļoti sausa un sveķaina, liesmas pacēlās augstāk, nekā bija gaidīts, un apņēma lietuves koka jumtu, kas tūdaļ aizdegās. Nobijušies no ugunsgrēka un, galvenais, no ne­ciešamās svelmes, visi mācekļi, izņemot Hermani, bēga prom; taču Benvenuto un Hermanis varēja izturēt ari to. Viņi paķēra katrs pa cirvim un sāka cirst koka balstus, uz kuriem turējās nojume. Kad liesmu apņem­tais jumts sagruva, Benvenuto un Hermanis ar ķekšiem bīdīja degošos baļķus krāsnī, karstums kļuva vēl lie­lāks, un metāls sāka kust.

Tad Benvenuto Čellīni spēki izsīka. Turpat sešdesmit stundas viņš nebija gulējis, divdesmit četras stundas ne­bija ēdis, nemitīgi būdams visas šis darbošanās centrs, visa pasākuma dvēsele. Viņu kratīja drudzis, viņa pie­tvīkušo seju pēkšņi pārklāja nāves bālums. Lietuves svel­mainajā gaisā, kuru neviens cits nevarēja izturēt, Ben­venuto drebēja aiz aukstuma, zobi viņam klabēja, itin kā viņš atrastos Lapzemes sniega laukos. Redzēdami, kādā stāvoklī atrodas skolotājs, mācekli sastājās viņam ap­kārt; Benvenuto tomēr centās pretoties slimībai, neat­zina savu sakāvi, jo uzskatīja par negodu pakļauties ne­izbēgamajam; galu galā viņš tomēr bija spiests atzīt, ka spēki viņu atstāj. Par laimi, grūtākais jau bija pada­rīts — metāls gandrīz izkausēts, atlicis vairs tīri tehnisks darbs, ar kuru pilnīgi varēja tikt galā pieredzējis mācek­lis. Benvenuto sauca Pagolo, bet māceklis bija kaut kur nozudis. Kad viņu sāka saukt arī biedri, Pagolo beidzot ieradās; viņš paskaidroja, ka lūdzis dievu, lai atliešana beigtos laimīgi.

— Tagad nav laika nodoties lūgšanām, — Benvenuto uzsauca. — Dievs tas kungs ir teicis: «Darbs ir lūgšana.» Vajag strādāt, Pagolo! Klausies, es jūtu, ka mirstu; taču, lai notiktu kas notikdams, Jupitera statuja jāpabeidz. Pa­golo, mans draugs, es uzdodu tev vadīt atliešanu, esmu pārliecināts, ka tu tiksi ar to galā ne sliktāk par mani. Pagolo, tu labi zini, ka metāls drīz būs gatavs; tev pa­stāvīgi jāuzmana kausējuma temperatūra. Tiklīdz metāls kļūs sarkans un sāks vārīties, liec Hermanim un Simo­nām Kreilim paņemt laužņus. Ak dievs, ko es gribēju sacīt? Ak jā! Lai viņi izsit krāsnī abus aizbāžņus. Metāls sāks plūst veidnē. Ja es nomiršu, atgādiniet karalim viņa solījumu, sakiet, ka jūs esat atnākuši manā vietā, un es viņu lūdzu … Ak dievs! Es vairs neatceros. Ko es gribēju lūgt karalim? Ak jā! .. . Askānio … Nelas pils senjors … Kolomba, prevo meita … grāfs d'Orbeks … hercogiene d'Etampa… Ak! … Es zaudēju prātu! …

Benvenuto sazvārojās un iekrita rokās Hermanim, kurš aiznesa to gluži kā bērnu uz istabu, kamēr Pagolo, pil­dīdams skolotāja rīkojumu, vēlēja mācekļiem turpināt darbu.

Benvenuto patiešām bija uzbrukusi neganta slimība, viņš sāka murgot. Skocone, kas acīmredzot bija lūgusi dievu kopā ar Pagolo, atsteidzās pie Benvenuto, kurš nemitējās saukt:

— Es mirstu!… Es tūlīt miršu!… Askānio! Askā­nio! … Kas notiks ar Askānio?

Slimnieka pārkaitētajās smadzenēs cita aiz citas uz­plaiksnīja murgainas vīzijas: Askānio, Kolombas un Ste- fānas tēli parādījās un izgaisa gluži kā ēnas. Pēc tam no melnas tumsas iznira asinīm noplūduši rēgi: zeltkalis Pompeo. kuru Benvenuto bija nodūris ar dunci, un Sjē- nas pastmeistars, ko viņš bija nošāvis ar arkebūzu. Pa­gātne saplūda vienā jūklī ar tagadni. Brīžam viņš redzēja, ka pāvests Klements VII ieslodzījis Askānio cietumā, brī­žam — ka Kozimo I piespiež Kolombu apprecēties ar d'Orbeku. Domādams, ka viņa priekšā stāv hercogiene d'Etampa, viņš draudēja, lūdzās, taču jau nākošajā mirklī redzēja, ka sarunājas ar hercogieni Eleonoru. Un tad viņš smējās tieši sejā raudošajai Skoconei, ieteica viņai labāk uzmanīt savu Pagolo, kas, ložņādams kā runcis pa dzegām, viegli vien var nolauzt sprandu. Vislielākais satraukums viņā mijās ar pilnīga vājuma brīžiem, kad patiešām šķita, ka viņš mirst.