Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Agonija turpinājās jau trīs stundas, un Benvenuto, kā mēs jau sacījām, bija pagalam vārgs un nevarīgs, kad istabā pēkšņi ienāca Pagolo ar bālu, pārvērstu seju.

— Lai Jēzus un Svētā jaunava stāv mums klāt! — viņš iesaucās. — Viss pagalam, maestro! Vienīgi pats dievs var mūs glābt.

Lai gan Benvenuto gulēja nemaņā, pilnīgi bez spēka, tikko dzīvs, Pagolo vārdi kā dunča asmens ietriecās viņam tieši sirdī. Migla, kas bija apņēmusi viņa apziņu, izklīda, un slimnieks gluži kā Lācars, sadzirdējis Kristus balsi, piecēlās no gultas, saukdams:

— Kas iedrošinās sacīt, ka viss pagalam, ja Benvenuto vēl dzīvs?

— Ak vai, skolotāj, tas esmu es, — Pagolo atbildēja.

— Nekrietnais divkosi! — Benvenuto ierēcās. — Tu vienmēr rīkojies kā nodevējs! Bet vari būt mierīgs, Jē­zus un Svētā jaunava, kurus tu nupat piesauci, palīdz tikai godīgiem cilvēkiem, bet nodevējus soda…

Šai brīdī atskanēja mācekļu izmisuma pilnie kliedzieni:

— Benvenuto! Benvenuto!

— Es esmu šeit! — mākslinieks iesaucās, izskriedams laukā no istabas bāls, taču pilns spēka un apņēnubas.

— Es esmu šeit! Un vai tiem, kas aizmirsuši savu pie­nākumu!

Un divos lēcienos Benvenuto bija lietuvē; mācekļi, kas, viņam aizejot, bija pilni degsmes, tagad stāvēja drūmi un apjukuši. Pat Hermanis, šķiet, ļima aiz noguruma; mil­zis grīļojās gluži kā piedzēries, tālab, lai nenokristu, bija atspiedies ar muguru pret nojumes balstu, kas bija pali­cis neskarts.

— Tā! Uzklausiet mani! — negaidīti, gluži kā pērkons no skaidrām debesim nogranda Benvenuto balss. — Es vēl nezinu, kas šeit ir noticis, tomēr zvēru, ka visu vēl var vērst par labu! Tikai uzticieties man pilnīgi un bez ierunām; es uzņemos visu atbildību un brīdinu, ka pirmo, kas man nepaklausīs, es nogalināšu uz vietas. Es saku to neliešiem. Bet krietnajiem es saku; no mūsu veiksmes atkarīga mums visiem tik dārgā Askānio brīvība un laime. Pie darba!

To pateicis, Čellīni piegāja pie krāsns, lai pats visu noskaidrotu. Izrādījās, ka izbeigusies malka un padzisu- šais metāls, meistaru vārdiem runājot, pārvērties par plā­ceni.

Benvenuto uzreiz saprata, ka nelaime ir novēršama; Pagolo droši vien bija atstājis krāsni kādu laiku bez uz­raudzības, un temperatūra tikmēr bija kritusies; vaja­dzēja dabūt lielāku karstumu, lai metāls kļūtu plūstošs.

— Kurināmo! — Benvenuto sauca. — Meklējiet ku­rināmo, kur vien tas atrodams; skrieniet uz maizes cep­tuvēm un pērciet malku, lai cik tā maksātu; savāciet pilī visu līdz pēdējai skaidai! Arī Mazajā Nelas pilī. Ja Pe­rīnas kundze atteiksies slēgt vaļā vārtus, uzlauziet tos, Hermani, karalaukā visi līdzekļi ir atļauti. Stiepiet šurp visu, kas deg!

Un, rādīdams mācekļiem piemēru, Benvenuto paķēra cirvi, plaši atvēzējies, sāka cirst pēdējos divus balstus, kas drīz vien nogāzās zemē kopā ar jumta paliekām, un tūdaļ iemeta to visu krāsnī; tai pašā laikā mācekļi stiepa malkas klēpjus.

— Kā ir? — Benvenuto iesaucās. — Vai būsiet man klausīgi?

— Jā, jā! — no visām pusēm atskanēja balsis. — Pa­vēliet, un mēs izpildīsim jūsu gribu līdz pēdējam elpas vilcienam.

— Tad metiet krāsnī vispirms ozola šķilas; ozols dod karstu liesmu, tas drīz vien atdzīvinās metālu.

Krāsnī tūdaļ sāka gāzties ozola šķilas, un Benvenuto drīz-vien bija spiests uzsaukt, ka nu ir diezgan.

Tēlnieka enerģija aizrāva visus mācekļus: viņi saprata Benvenuto pavēles no pusvārda un izpildīja tās zibenīgi. Vienīgi Pagolo laiku pa laikam izgrūda caur zobiem:

— Jūs gribat panākt neiespējamo, maestro, jūs izaici­nāt dievu.

Čellīni atbildēja viņam vienīgi ar skatienu, kas sacīja: «Esi mierīgs, mēs ar tevi vēl parunāsim.»

Kad, par spīti Pagolo drūmajiem pareģojumiem, metāls atkal sāka kust, Benvenuto, lai paātrinātu šo procesu, laiku pa laikam meta krāsnī svina gabaliņus un maisīja ar garu dzelzs stieni izkusušo svinu, varu un bronzu tik ilgi, kamēr, viņa paša vārdiem runājot, metāla līķis sāka atdzīvoties. To redzot, atdzīvojās arī pats tēlnieks: viņš atguva jautrību, viņu vairs nekratīja drudzis, nebija vairs ne miņas no vārguma.

Beidzot metāls sāka vārīties un cēlās uz augšu. Ben­venuto tūdaļ atvēra veidnes caurumu un lika izsist kau­sējamās krāsns aizbāžņus, kas arī tika nekavējoties izda­rīts; taču šim necilvēciskajam darbam acīmredzot līdz pat beigām bija lemts līdzināties titānu cīņai, jo, pēc tam kad aizbāžņi bija izsisti, Čellīni redzēja, ka metāls plūst pārāk gausi un diez vai tā vispār pietiks. Te pēkšņi viņam iešāvās prātā spoža doma, kas bija mākslinieka cienīga.

— Lai daļa cilvēku paliek šeit un piemet krāsnī malku, bet visi pārējie nāciet man līdz! — viņš pavēlēja.

Un kopā ar pieciem mācekļiem viņš aizsteidzās uz Ne­las pili; jau pēc brīža visi iznāca no pils, apkrāvušies ar sudraba un alvas traukiem, metāla gabaliem, nepabeigtām krūkām un krūzēm. Paklausot Benvenuto mājienam, mā­cekļi iemeta šo dārgo nesumu krāsnī, kas vienā mirklī aprija gan bronzu, gan svinu, gan sudrabu, gan neap­strādātos lietņus, gan vissmalkākos kalumus, turklāt tik vienaldzīgi, cik vienaldzīgi tā būtu aprijusi arī pašu tēl­nieku, ja viņam ienāktu prātā mesties ugunī.

Pateicoties šiem metāla priekšmetiem, bronza drīz kļuva šķidra un, itin kā nožēlodama to, ka tik spītīgi ne­bija gribējusi kust, sāka strauji tecēt veidnē. Tie bija saspringti gaidu brīži, kam pievienojās klāt ari bailes, kad Benvenuto pamanīja, ka visa bronza ir iztecējusi, vēl aizvien neaizsniegdama veidnes atveri; viņš iegremdēja šķidrajā metālā garu stieni un drebošu sirdi pārliecinājās, ka Jupitera galva ir piepildīta.

Benvenuto noslīga ceļos un pateicās dievam; skulptūra, kurai bija jāglābj Askānio un Kolomba, bija pabeigta. Bet vai tikai tā, dievs žēlīgs, būs labi izdevusies?

Taču par to Benvenuto varēja pārliecināties tikai nā­kamā dienā.

Nav grūti saprast, ka nakts pagāja vienā satraukumā. Par spīti nogurumam, Benvenuto tikai uz brītiņu iesnau- aās. Miegs tomēr nesniedza viņam atvieglojumu. Tiklīdz mākslinieks aizvēra acis, reālā pasaule atkāpās, dodama vietu vīziju pasaulei. Viņš redzēja savu Jupiteru, skaisto Olimpa dievu pavēlnieku, tikpat greizu kā Jupitera dēls Vulkāns. Benvenuto netika gudrs, kā tas gadījies. Varbūt vainīga veidne? Vai arī kas samisējies atliešanas laikā? Vai tā ir viņa kļūda vai likteņa ironija? Krūtīm uzgūla smagums, deniņos mežonīgi pulsēja asinis, un Benvenuto uztrūkās no miega pārklāts aukstiem sviedriem, satraukti pukstošu sirdi. Sākumā viņš nevarēja atskārst, vai tā ir īstenība vai tikai sapnis. Pēc tam atcerējās, ka viņa Jupi­ters vēl aizvien atdusas veidnē gluži kā bērns mātes mie­sās. Viņš pārcilāja savā prātā visu atliešanas gaitu. Ben­venuto piesauca dievu par liecinieku, ka viņš centies ne vien radīt šedevru, bet arī izdarīt labu darbu. Beidzot, mazliet nomierinājies, šķiet, bezgalīga noguruma pie­veikts, Benvenuto atkal ieslīga miegā un redzēja vēl mokošāku, vēl murgaināku sapni nekā iepriekšējais.

Tiklīdz uzausa gaisma, Benvenuto aizgainīja prom sap­ņus, izlēca no gultas, apģērbās un pēc brīža jau bija pie lietuves.

Bronza acīmredzot vēl nebija pietiekami atdzisusi, lai noņemtu no tās veidni, taču tēlnieks dega nepacietībā ātrāk pārliecināties, vai statuja izdevusies vai ne, tālab, nejaudādams ilgāk gaidīt, sāka atsegt Jupitera galvu. Pieskāries veidnei, viņš kļuva bāls kā audekls.