Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Tālab neatliek nekas cits kā izlasīt šo nodaļu līdz bei­gām, lai gan lasītājs varētu tikt no šā pienākuma vaļā, ja viņam būtu asāks prāts.

Pēc tam kad garīdznieks bija aizgājis, Zaks Obrī, apzi­nādamies, ka atkāpties ir par vēlu, nomierinājās; tā no­tiek pēc jebkura, pat visnepatīkamākā lēmuma: iekšējās cīņas nogurdinātais prāts atpūšas, satrauktā sirds no- rimstas.

Zaks Obrī atpūtās un pat iesnaudās uz mirkli. Kad Askānio kamerā atskanēja kaut kāds troksnis, viņš nosprieda, ka draugam atnestas brokastis un vairākas stundas nav jābaidās, ka varētu ierasties cietumsargs. Nogaidījis vēl kādu brīdi un pārliecinājies, ka visapkārt valda pilnīgs klusums, Zaks ielīda pazemes ejā, aizrāpās līdz ejas otram galam un pacēla kā parasti ar galvu paklāju.

Askānio kamerā valdīja pilnīga tumsa.

Zaks pusbalsī pasauca draugu; neviens neatsaucās: ka­mera bija tukša.

Sākumā students izjuta prieku. Askānio ir atbrīvots, un, ja Askānio ir atbrīvots, tad viņam, Zakam Obrī, nemaz nevajadzēs … Taču viņš tūdaļ atcerējās, ka herco­giene d'Etampa vakar bija vēlējusi ierādīt Askānio ērtāku kameru; droši vien nupat dzirdētais troksnis bija saistīts ar to, ka viņa draugs pārvests uz citu telpu.

Cerību stars, kas ielīksmoja nabaga studenta sirdi, uz­plaiksnīja kā žilbinošs zibens un pazuda.

Zaks Obrī nolaida paklāju un, kāpdamies atpakaļ, at­griezās savā kamerā. Viņam bija laupīts pēdējais mieri­nājums, jo nebija vairs iespējams satikties ar draugu, kura dēļ viņš sevi upurēja.

Neatlika nekas cits kā atkal nodoties pārdomām. Bet Zaks Obrī jau bija tik daudz domājis un domāšana bija novedusi pie tik bēdīgām sekām, ka viņš nosprieda labāk doties pie miera.

. Students atlaidās gultā un, par spīti nemieram, kas viņu tirdīja, ieslīga dziļā mierā, jo vairākas dienas tikpat kā nebija gulējis.

Zaks sapņoja, ka viņam piespriests nāves sods un viņš ir pakārts, taču bende bija slikti ieziepējis virvi un tā pārtrūka; Zaks bija dzīvs, bet viņu tomēr apbedīja. Sapnī viņš jau kodīja sev rokas, kā to parasti dara dzīvi ap­raktie, bet drīz ieradās kārnais sekietārs, kas gribēja da­būt apsolīto virves gabalu, un, atracis kapu, atdeva vi­ņam dzīvību un brīvību.

Ak vai, tas bija tikai sapnis! Atdarījis acis, students atkal atradās nebrīvē un atcerējās nāves sodu, kas viņam draudēja.

Vakars, nakts un visa nākamā diena pagāja klusi un mierīgi, kamerā ieradās vienīgi cietumsargs. Zaks mēģi­nāja viņu iztaujāt, bet no burkšķētāja nebija iespējams izvilināt ne vārda.

Nakts vidū, kad Zaks Obrī gulēja ciešā miegā, viņš izdzirda iečīkstamies durvis un tai pašā mirklī pamodās. Lai cik cieši būtu aizmidzis ieslodzītais, durvju čīkstē­šana viņu noteikti uzmodina.

Students piecēlās sēdus savā guļvietā.

— Celieties augšā un saģērbieties! — atskanēja cie­tumsarga rupjā balss.

Cietumsargam aiz muguras lāpas gaismā mirguļoja divu prevo sardzes vīru āvas.

Pavēli atkārtot nebija vajadzības; Zaks Obrī tūdaļ pie­trūkās kājās, jo bija gulējis ar visām drēbēm — nedz se­gas, nedz palaga viņam nebija.

— Kurp jūs mani vedīsiet? — viņš vaicāja, vēl nebū­dams pilnīgi pamodies.

— Jūs esat pārāk ziņkārīgs, — cietumsargs atbildēja.

— Un tomēr man gribētos zināt, — Zaks neatlaidās.

— Ejam, nav ko spriedelēt! Sekojiet man!

Pretoties nebija nozīmes, ieslodzītais pakļāvās.

Cietumsargs soļoja pa priekšu, students viņam sekoja,

bet sardzes vīri noslēdza gājienu.

Zaks Obrī bažīgi raudzījās apkārt, nepūlēdamies slēpt savu satraukumu: viņš baidījās, vai tikai viņu neved uz soda vietu, par spīti vēlai stundai, taču mierināja sevi, nekur neredzēdams nedz garīdznieku, nedz bendes.

Pēc kādām desmit minūtēm Zaks Obrī nonāca cietuma priekštelpā, cauri kurai viņš jau bija vests pirms ieslo­dzīšanas viennīcā; galvā pazibēja doma: vēl daži soļi — un cietuma vārti viņa priekšā atvērsies, — jo nelaimē cilvēks labprāt ļaujas pašapmānam, bet cietumsargs at­vēra sānu durvis, un viņi iegāja gaitenī, kas veda uz iek­šējo pagalmu.

Nonācis pagalmā zem atklātām debesīm, ieslodzītais vispirms ar pilnu krūti ieelpoja spirgto nakts gaisu, jo nezināja, vai kādreiz viņam vēl gadīsies tāda izdevība.

Pēc tam, ieraudzījis pagalma pretējā pusē četrpadsmitā gadsimta kapelas smailos logus, Zaks atskārta, kas viņu sagaida.

Sai vietā stāstītāja pienākums ir pateikt, ka, to iedo­mājot vien, nabaga students gandrīz pilnīgi zaudēja drosmi.

Tad viņš atcerējās Askānio, Kolombu, un vienīgi ap­ziņa, ka viņš veic varoņdarbu, palīdzēja viņam pārvarēt vājuma brīdi.

Puslīdz drošā solī Zaks Obrī devās uz dievnamu; tiklīdz viņš bija pārkāpis kapelas slieksni, viņam uzreiz viss bija skaidrs.

Garīdznieks jau stāvēja pie altāra, bet luktā ieslodzīto gaidīja kāda sieviete — tā bija Zervēza.

Kapelā pie viņa piegāja Satlē cietokšņa priekšnieks.

— Jūs lūdzāt atļauju pirms nāves salaulāties ar mei­teni, lai atdotu viņai nolaupīto godu, — viņš sacīja Za­kam. — Jūsu prasība ir taisnīga, un mēs to apmierinām.

Studentam sametās tumšs gar acīm, taču viņš pielika roku pie kabatas, kurā atradās hercogienes d'Etampas vēstule, un atkal atguva drosmi.

— Ak, mans nabaga Zaks! — Zervēza iesaucās, mez­damās studenta apkampienos. — Kas to būtu domājis, ka sengaidītā ceremonija notiks tādos apstākļos!

— Ko lai dara, mana dārgā Zervēza, — Zaks atbil­dēja, kļaudams viņu pie krūtīm. — Dievs labāk zina, kas sodāms, kas apžēlojams; paļausimies uz dieva gribu.

Pēc tam, veikli iespiezdams meitenei rokā hercogienes d'Etampas vēstuli, viņš čukstus piebilda:

— Nodod Benvenuto tieši rokās!

— Ko jūs tur čukstaties? — ātri pienākdams pie līga­vaiņa un līgavas, cietokšņa priekšnieks noprasīja.

— Es tikai pateicu Zervēzai, ka mīlu viņu.

— Mīlas zvērestiem šeit nav vietas, jo līgava tik un tā nepagūs pārliecināties, ka jūs esat melojis. Ejiet pie altāra — labi ātri!

Zaks Obrī un Zervēza klusēdami piegāja pie garīdz­nieka un nometās ceļos. Sākās laulību ceremonija.

Zakam ļoti gribējās pārmīt ar Zervēzu kaut dažus vār­dus, un Zervēza dega nepacietībā izteikt Zakam savu pa­teicību, taču sardzes vīri, kas stāvēja viņiem abās pu­sēs, sekoja katram viņu vārdam, katrai viņu kustībai. Labi, ka cietokšņa priekšnieks, acīmredzot iežēlojies par līgavaini un līgavu, bija atļāvis viņiem apkampties sa­tikšanās brīdī. Pretējā gadījumā Zaks nebūtu varējis no­dot vēstuli Zervēzai un smagais upuris būtu nests veltīgi.

Arī garīdznieks droši vien bija saņēmis kādus norādī­jumus, jo viņa sprediķis bija neparasti īss. Vai arī viņš pats bija nolēmis, ka nav nekādas jēgas sīki klāstīt par vīra un tēva pienākumiem jaunlaulātajam, kas pēc divām vai trim dienām tiks pakārts.

Zaks un Zervēza domāja, ka pēc laulību ceremonijas viņus kaut uz brīdi atstās divatā, taču tas nenotika. Lai gan Zervēzai asaras lija aumaļām, sardzes vīri tūlīt pēc laulāšanas jauno pāri izšķīra.

Un tomēr viņi paguva uzmest viens otram daudzno­zīmīgus skatienus, Obrī skatiens sacīja: «Neaizmirsti manu uzdevumu.»

Zervēzas skatiens atbildēja: «Vari būt mierīgs, izpil­dīšu to jau šonakt, vēlākais, rīt no rīta.»

Pēc tam viņus aizveda katru uz savu pusi: Zervēzu laipni izvadīja laukā pa vārtiem, bet Zaķu aizveda at­pakaļ uz kameru.