Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Jūs vēl ir slim, skolotāj? — atskanēja balss, pēc kuras nebija grūti pazīt Hermani. — Jūs labāk guļ iekš gult.

■— Tu maldies, mans draugs, — Benvenuto atbildēja, pārsteigts, ka Hermanis ir tik agri piecēlies. — Gluži

otrādi, gultā es miru nost. Bet kāpēc tu esi piecēlies tik

agri?

— Es iet pastaigāt, man ļoti patīk pastaigāt, — Her­manis nomurmināja, nosarkdams līdz ausu galiem, — Ja grib, es jums palīdz.

— Nē, nē! — Benvenuto iesaucās. — Neviens cits ne­drīkst pieskarties veidnei kā vienīgi es! Pagaidi, pagaidi!

Un viņš sāka saudzīgi ņemt nost veidnes gabalus no statujas galvas. Lai arī tā bija nejaušība, metāla tomēr bija pieticis. Ja Benvenuto nebūtu ienācis prātā samest krāsnī savas sudrablietas, metāla šķīvjus un krūkas, Ju­piters būtu bez galvas.

Taču galva, par laimi, bija izdevusies jo brīnišķīga.

Tas uzmundrināja Čellīni, un viņš sāka pakāpeniski atsegt pārējās ķermeņa daļas. Pamazām veidne nokrita gluži kā čaumala, un beidzot no gūsta atbrīvotais Jupi­ters parādījās visā savā diženumā, kā tas Olimpa vald­niekam pieklājas. Uz statujas bronzas ķermeņa nebija ne mazākā negluduma, un, kad nokrita pēdējais apdedzi­nātā māla gabals, mācekļi, kas nemanot bija sapulcē­jušies ap tēlnieku, uzgavilēja aiz sajūsmas; visas Benve­nuto domas tik ļoti saistīja skulptūra, ka viņš pat nebija pamanījis mācekļu klātbūtni.

Izdzirdis viņu gaviles, Benvenuto jutās kā pats dievs, viņš pacēla galvu un, lepni smaidīdams, sacīja:

— Palūkosimies, vai Francijas karalis uzdrošināsies liegt savu labvēlību cilvēkam, kas radījis šādu statuju!

Un tūdaļ, itin kā nožēlodams savu lepnību, kas, starp citu, viņam piemita jo lielā mērā, Benvenuto noslīga uz ceļiem un, salicis rokas, skaļi noskaitīja pateicības lūg­šanu dievam.

Tiklīdz tēlnieks bija beidzis lūgšanu, atsteidzās Skocone un paziņoja, ka viņu vēlas redzēt Obrī kundze, kas atne­susi vēstuli, kuru vīrs vēlējis nodot Benvenuto-tieši ro­kās.

Čellīni lika divreiz atkārtot Skoconei apmeklētājas vārdu, jo nekādi nevarēja iedomāties, ka Zakam Obrī būtu likumīga laulātā draudzene.

Tomēr viņš tūdaļ devās pie atnācējas, ļaudams mā­cekļiem lepoties un apjūsmot sava skolotāja talantu.

Ielūkojies uzmanīgāk, Pagolo pamanīja dieva papēdī nelielu iedobi, acīmredzot^metālam kaut kas nebija ļāvis aizplūst līdz veidnes galam,

Tai pašā dienā Benvenuto lika paziņot Fransuā Pirma­jam, ka Jupitera statuja ir gatava, un pajautāt, kad Fran­cijas karalim labpatiktos vaigu vaigā sastapties ar Olimpa karali.

Fransuā Pirmais atbildēja, ka nākamo ceturtdien viņš ar savu svaini imperatoru Kārli Piekto došoties medībās uz Fontenblo un līdz tam laikam statuja jāuzstādot pils lielajā galerijā.

Atbilde bija pastrupa. Hercogiene d'Etampa acīmredzot bija pilnībā noskaņojusi karali pret viņa iemīļoto māksli­nieku.

Vai nu Benvenuto palīdzēja lepnums, vai ari ticība die­vam, taču viņš tikai pasmaidīja un atteica: — Labi.

Pienāca pirmdiena. Čellīni lika iecelt statuju ratos un, uzlēcis zirgam mugurā, pats jāšus pavadīja savu mākslas darbu, nemitīgi uzmanīdams, lai pa ceļam ar to nenotiktu kas ļauns.

Ceturtdien pulksten desmitos no rīta tēlnieks ar savu mākslas darbu ieradās Fontenblo.

Vajadzēja tikai uzmest skatienu Čellīni, lai redzētu, ka viņa seja pauda apgarotu lepnumu un bezgalīgu ticību. Mākslinieka nojauta viņam sacīja, ka viņš ir radījis še­devru, bet godīgā sirds paredzēja, ka drīz viņš paveiks kaut ko labu un cēlu. Tālab Benvenuto bija īpaši jautrs un turēja augstu paceltu galvu kā cilvēks, kuram svešs naids un tātad ari bailes. Jupiters karalim, protams, pa­tiks; Monmoransī un Puajē atgādinās viņam solījumu — tas notiks imperatora un visa galma klātbūtnē; Fransuā Pirmajam neatliks nekas cits kā izpildīt doto vārdu.

Ari hercogienei d'Etampai bija savi plāni, kurus gan neapmirdzēja gaišas cerības, toties viņa tiem veltī jās tik­pat kaismīgi: lai gan hercogiene d'Etampa bija guvusi virsroku pār mākslinieku, kad viņš bija mēģinājis piekļūt pie viņas un pie karaļa, viņa lieliski apzinājās, ka tā bijusi tikai pirmā sadursme, kurai noteikti sekos cita — jo bīstamāka, un tad Benvenuto vēl var panākt to, ka jebkuru viņa vēlēšanos karalis izpildīs, lai gan hercogiene bija nolēmusi par katru cenu to nepieļaut. Tālab viņa ieradās Fontenblo jau dienu pirms Čellīni un vērpa šeit savas sievišķīgās intrigas, darīdama to gandrīz vai ģe­niāli.

Tēlniekam nebija ilgi jāgaida, lai to sajustu.

Tiklīdz Čellīni pārkāpa galerijas slieksni, kur viņam vajadzēja uzstādīt Jupiteru, viņu sagaidīja sāpīgs trie­ciens, un viņš apstājās kā zemē iemiets, saprazdams, kāda roka to gatavojusi.

Roso apgleznotā galerija, kas jau pati par sevi varēja no­vērst uzmanību no jebkura tajā izstādīta šedevra, pēdējās trijās dienās bija papildināta ar statujām, kuras Primatičo bija atsūtījis no Romas; šeit bija novietotas brīnumainas antīko laiku skulptūras, ko mākslas cienītāji bija apjūs­mojuši daudzus gadsimtus, tās nebija ne ar ko salīdzinā­mas, tām nebija bīstama nekāda sāncensība. Ariadne, Venēra, Herkuless, Apollons un, beidzot, pats dižais olim­pietis Jupiters — lielo ģēniju gara lolojumi, bronzā iemū­žinātie debesu iemītnieki bija sapulcējušies šeit itin kā dievu sanāksmē, kurai tuvoties būtu vislielākā pārdro­šība, no šīs visaugstās tiesas sprieduma bija jābaidās jebkuram māksliniekam.

Novietot šai Olimpā savu Jupiteru blakus Fīdija Ju­piteram nozīmēja mest izaicinājumu dižajam skulpto­ram — to Benvenuto uzskatīja par svētuma zaimošanu, un, lai kā tēlnieks ticēja savam talantam, viņš godbijīgi atkāpās šī mākslas darba priekšā.

Piebildīsim vēl, ka antīkās statujas bija ieņēmušas la­bākās vietas, kā tām arī pienākas: nelaimīgajam Čellīni Jupiteram bija atstāti vienīgi tumšie kakti, kuriem varēja piekļūt, vienīgi izejot cauri senās pasaules dievu žilbi­nošajai ierindai.

Nomākts, noliektu galvu Benvenuto stāvēja uz galerijas sliekšņa, raudzīdamies uz skulptūrām ar skumju un reizē apbrīnas pilnu skatienu.

— Meser Antuān Lemason, — viņš uzrunāja karaļa sekretāru, kas viņu pavadīja, — es vēlos tūlīt vest savu Jupiteru atpakaļ, man tas ir jādara: skolnieks nedrīkst apstrīdēt skolotāju pārākumu; bērns nedrīkst cīnīties ar vecākiem; es esmu pārāk lepns un pārāk kautrīgs, lai to darītu.

— Benvenuto, — karaļa sekretārs iebilda, — ticiet drauga padomam: ja jūs tā darīsiet, jūs esat pagalam. Pateikšu jums kā noslēpumu, ka tieši to gaida jūsu ienaidnieki, gribēdami parādīt jūsu bezspēcību. Lai ko es sacītu viņa majestātei, kā atvainotos jūsu vietā, karalis, kas gaida un nevar vien sagaidīt Jupiteru, pat neklausī­sies manos vārdos, un, hercogienes d'Etampas ietekmēts, viņš liegs jums savu labvēlību uz visiem laikiem. Bai­dos, ka tieši to dažs labs cenšas panākt. Sargieties, Ben­venuto, nevis no mirušiem sāncenšiem, bet gan no dzī­viem ienaidniekiem!

— Jums taisnība, meser, es visu saprotu, — zeltkalis sacīja. — Es pateicos jums, jūs atgādinājāt man, ka pat­laban man nav tiesību būt patmīlīgam.

— Tad ir labi, Benvenuto! Taču uzklausiet vēl vienu padomu: hercogiene d'Etampa šodien bija tik apburoša, ka viņai droši vien padomā kāda viltība; būtu jūs redzē­jis, ar kādu neatvairāmu koķetēriju viņa aizvilināja im­peratoru un karali pastaigā uz mežu; pat nobažījos par jums, ka tik hercogiene neaiztur viņus līdz pat naktij.