Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Labi, sir, — Benvenuto sacīja, — ja jūs esat tik augstsirdīgs pret savu necienīgo kalpu, es lūgšu jums tikai vienu — apžēlot nabaga studentu, kurš saķildojas ar vikontu de Marmaņu krastmalā iepretim Šatlē un aiz­stāvēdamies caurdūra viņu ar zobenu.

Visi galminieki bija pārsteigti, cik pieticīgs ir šis lū­gums, un pirmām kārtām hercogiene d'Etampa: viņa izbrīnīta raudzījās uz Čellīni, domādama, ka pārklausī­jusies.

— Velns parāvis! — Fransuā Pirmais iesaucās. — Jūs vēlaties, lai es izmantoju savas apžēlošanas tiesības, bet vēl vakar kanclers sacīja, ka noziedznieks pelnījis karā­tavas.

— O, sirl — hercogiene iesaucās. — Es pati gribēju bilst kādu vārdu šā jaunā cilvēka labā. Nupat saņēmu vēstis no Marmaņa: vikontam ir daudz labāk, un viņš lūdza man pateikt, ka pats uzsācis ķildu ar studentu… Kā viņu sauc, maestro Čellīni?

— Žaks Obrī, kundze.

— … un ka šis Obrī nemaz nav vainīgs, — hercogiene d'Etampa turpināja. — Dodu jums padomu, sir, nestrīdie­ties ar Benvenuto un ātrāk izpildiet viņa lūgumu, iekāms viņš nav pārdomājis un pieprasījis no jums kaut ko vai­rāk.

— Labi, maestro, lai notiek pēc jūsu prāta, — Fransuā Pirmais noteica. — Un, tā kā paruna saka, kas dod ātri, dod divkārši, pavēle par jaunā cilvēka atbrīvošanu tiks nosūtīta jau šovakar pat. Vai jūs dzirdat, mans dārgais kancler?

— Jā, sir, jūsu majestātes pavēle tiks izpildīta.

— Bet . jūs, maestro Čellīni, — Fransuā Pirmais turpi­nāja, — es palūgšu pirmdien ierasties Luvrā, mēs paru­nāsim ar jums par dažiem sīkumiem, pret kuriem mans mantzinis pēdējā laikā izturas nevērīgi.

— Bet vai tad jūsu majestātei nav zināms, ka Luvras durvis …

— Nekas, nekas, persona, kas devusi šo pavēli, to at­sauks. Tas bija kara laikā, bet, tā kā tagad man apkārt ir vienīgi draugi, kara stāvoklis tiek atcelts.

— Lieliski, sir! — hercogiene iesaucās. — Bet, ja jūs esat tik augstsirdīgs, izpildiet arī manu pieticīgo lūgumu, lai arī man nav nekā kopēja ar Jupiteru.

— Toties jums ir daudz kopēja ar Danaju, — Benve­nuto pusbalsī piebilda.

— Kāds tad ir jūsu lūgums, kundze? — Fransuā Pir­mais jautāja, nesadzirdējis Čellīni dzēlību. — Un, ticiet, hercogien, mana vēlēšanās pakalpot jums ir nemainīga un nav atkarīga no gadījuma, lai arī cik svinīgs tas būtu.

— Pateicos jums, sir! Es lūdzu jūsu majestāti parādīt godu meseram d'Esturvilam un nākamo pirmdien parak­stīt laulības kontraktu starp manu jauno draudzeni d'Es- turvilas jaunkundzi un grāfu d'Orbeku.

— Vai tad tā ir kāda žēlastība! — Fransuā Pirmais iesaucās. — Tas sagādās vienīgi prieku — un vispirms pašam karalim. Es vēl palikšu jūsu parādnieks, kundze, zvēru jums!

— Tātad norunāts, sir, pirmdien? — hercogiene pār­vaicāja.

— Pirmdien, — karalis atbildēja.

— Bet vai nav žēl, hercogien, ka šai svinīgajā dienā jums nebūs zelta lilijas, ko jūs pasūtījāt Askānio? — Benvenuto pusbalsī ievaicājās.

— Protams, žēl, — hercogiene atbildēja. — Bet ko lai dara, Askānio ir cietumā.

— Jā gan, toties es atrodos brīvībā, — Benvenuto pie­bilda. — Es labprāt pabeigšu liliju un atnesīšu to jums, kundze.

— O! Ja jūs to izdarīsiet, tad es, goda vārds, sacīšu…

— Ko jūs sacīsiet, kundze?

— Sacīšu, ka jūs esat burvīgs.

Pateikusi šos vārdus, hercogiene sniedza Benvenuto savu roku, un mākslinieks, vispirms ar skatienu palūdzis karalim atjauju, to galanti noskūpstīja.

Šai brīdī kāds vāri iekliedzās.

— Kas noticis? — karalis vaicāja.

— Piedodiet, jūsu majestāte, — prevo sacīja. — Tā ir mana meita, viņai kļuva slikti.

«Nabadzīte!» Benvenuto nodomāja. «Viņa nosprieda, ka esmu viņu nodevis.»

Benvenuto dzīrās atstāt Fontenblo tai pašā vakarā, taču karalis viņu nelaida prom un bija vien jāpaliek pilī līdz rītam.

Turklāt ar viņam raksturīgo noteiktību un apņēmību mākslinieks bija iecerējis nākamajā dienā pabeigt kādu jau sen aizsāktu intrigu. Viņš gribēja ātrāk tikt ar to galā, lai pēc tam visā pilnībā pievērstos Askānio un Ko­lombai.

Benvenuto palika pilī uz vakariņām un pat uz brokas­tīm nākamajā rītā, un tikai ap pusdienlaiku, atvadījies no karaļa un hercogienes d'Etampas, viņš mazā Žana pa­vadībā devās atceļā.

Viņi abi jāja uz labiem zirgiem, un tomēr pretēji iera­dumam Čellīni nesteidzās. Uzreiz bija redzams, ka viņš grib nokļūt Parīzē noteiktā stundā. Patiešām — tikai pulksten septiņos vakarā viņš ar mazo Žanu sasniedza Aipas ielu. 4

Turklāt Benvenuto nez kāpēc nejāja vis tieši uz Nelas pili, bet pieklauvēja pie sava drauga Gido — Florences ārsta durvīm; pārliecinājies, ka draugs ir mājās un ga­tavojas pacienāt viņu ar vakariņām, mākslinieks lika mazajam Žanam doties vienam pašam uz Nelas pili un pateikt mācekļiem, ka skolotājs aizkavējies Fontenblo un atgriezīsies tikai nākamajā dienā; pēc tam Žanam jā­būt nomodā, lai atvērtu durvis, tiklīdz Benvenuto pie tām klusi pieklauvēs. Mazais Žans apsolīja visu precīzi izpil­dīt un tūdaļ aizaulekšoja uz Nelas pili.

Vakariņas jau gaidīja, taču, pirms sēdās pie galda, Ben­venuto pavaicāja draugam, vai viņam nav zināms kāds godīgs un saprātīgs notārs, kas varētu sastādīt līgumu, kurā nebūtu apšaubāms neviens vārds. Draugs ieteica savu znotu un tūdaļ aizsūtīja viņam pakaļ.

Apmēram pēc pusstundas, kad vakariņas jau tuvojās beigām, ieradās notārs. Čellīni piecēlās no galda, ieveda notāru blakus istabā un palūdza viņam sastādīt laulību līgumu, neierakstot tajā laulāto draugu vārdus. Pēc tam kad viņi bija divreiz pārlasījuši līgumu, gribēdami pār­liecināties, vai tajā nav palikusi kāda neskaidrība, Ben­venuto devīgi samaksāja notāram, iebāza dokumentu ka­batā, palūdza draugam otru zobenu, tikpat garu kā viņa zobens, un, paslēpis to zem apmetņa, devās uz Nelas pili, jo bija jau pilnīgi satumsis.

Piegājis pie pils durvīm, Benvenuto klusi pieklauvēja. Taču, lai cik kluss bija klauvējiens, durvis tūlīt atvērās. Mazais Žans savā postenī nesnauda.

Atbildēdams uz Čellīni jautājumu, viņš pastāstīja, ka mācekli patlaban ēdot vakariņas un gaidot saimnieku mājās tikai rītdien. Piekodinājis zēnam neteikt nevienam ne vārda par to, ka viņš atgriezies, Benvenuto devās uz Katrīnas istabu, kuras durvju atslēga viņam bija līdz. Klusām ielavījies istabā, viņš aizslēdza durvis, paslēpās aiz portjeras un sāka gaidīt.

Pēc stundas ceturkšņa kāpnēs atskanēja viegli soli. Durvis atvērās un istabā ienāca Skocone ar lampu rokā; pēc tam viņa aizslēdza durvis no iekšpuses, nolika gais­mekli uz kamīna un apsēdās lielā krēslā, kas bija tā no­vietots, ka Benvenuto varēja redzēt meičas seju.

Māksliniekam par lielu pārsteigumu, allaž atklātā, jautrā un dzīvespriecīgā Katrīnas sejiņa bija grūtsirdīga un domīga.

Nabaga Skoconi mocīja sirdsapziņas pārmetumi.

Mēs esam pieraduši redzēt meiteni laimīgu un bezrū­pīgu, taču tas bija tolaik, kad Benvenuto viņu mīlēja. Kamēr viņa juta šo mīlestību vai, pareizāk sakot, sava mīļotā vē­lību, kamēr viņas sapņos gluži kā zeltains mākonītis pie apvāršņa vīdēja cerība kļūt par tēlnieka sievu, viņa bija uzticīga savam sapnim, mīlestība šķīstīja viņas dvēseli, aizskalodama prom visu netīro, kas saistījās ar pagātni; bet kopš tā laika, kad viņa atskārta, ka ir kļūdījusies un Čellīni jūtas, kuras viņa bija noturējusi par mīlestību, ir tikai aizraušanās, Skocone vairs necerēja k{ūt laimīga; viņas dvēsele, kurai Benvenuto smaids bija licis atspirgt, atkal apslāpa.