Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Vai tiešām tas iespējams? — Benvenuto nobālēdams iesaucās. — Tad es esmu pagalam, jo mākslīgā apgaismo­jumā mana statuja zaudēs pusi no savas vērtības.

— Cerēsim, ka es būšu kļūdījies, — Antuāns Lemasons atteica, — pagaidīsim, ko rādīs nākotne.

Un Čellīni, drudžaina satraukuma pārņemts, sāka gaidīt Viņš izraudzījās Jupiteram iespējami labāko vietu un tomēr lieliski saprata, ka vakara krēslā statuja neatstās lielu iespaidu, bet naktī šķitīs pat nepievilcīga. Savā naidā hercogiene bija visu aprēķinājusi tikpat precīzi, kā tēlnieks izsver sava mākslas darba proporcijas: jau 1541. gadā hercogiene d'Etampa aizsteidzās priekšā de­viņpadsmitā gadsimta kritikas metodēm.

Benvenuto izmisuma pilns raudzījās uz sauli, kas tuvo­jās apvārsnim, un kāri tvēra katru skaņu, taču pilī ne­viena nebija, izņemot kalpotājus.

Pulkstenis nosita trīs. Hercogienes d'Etampas viltīgais nodoms vairs neradīja nekādas šaubas, un viņas uzvara, šķiet, bija droša. Benvenuto paguris atlaidās krēslā.

Viss gāja bojā un pirmkārt — viņa mākslinieka slava. Negods būs vienīgā atlīdzība par drudžaino cīņu, kas bija gandrīz laupījusi viņam dzīvību, un par pārvarētajām grūtībām, kuras uzvaras gaidās jau bija piemirsušās. Viņš raudzījās ar sirdssāpēm uz savu Jupiteru, kuru sāka ap­ņemt vakara ēnas, statujas apveidi aizvien vairāk izplūda.

Te pēkšņi viņam iešāvās prātā ģeniāla doma, viņš pie­trūkās kājās, pasauca mazo Zanu, ko bija paņēmis līdz, un steidzīgi izgāja laukā no pils. Nekas vēl neliecināja par karaļa ierašanos. Čellīni aizsteidzās uz pilsētu pie galdnieka un kopā ar viņu un viņa mācekļiem nepilnas stundas laikā pagatavoja ozolkoka cokolu uz četriem ritenīšiem.

Tagad tēlnieks baidījās, ka tikai galms neatgriežas pā­rāk ātri, taču pulksten piecos darbs bija galā. Sāka sa­tumst, tomēr kronētās personas aizvien vēl nebija pār- radušās. Hercogiene d'Etampa, lai kur viņa atradās, droši vien svinēja uzvaru.

Benvenuto novietoja statuju ar visu pjedestālu uz co­kola, kas tikpat kā nebija manāms. Kreisajā rokā Jupiters turēja zemeslodi, bet labajā, kas bija pacelta mazliet virs galvas, zibeni, itin kā grasīdamies to tūdaļ mest. Starp zibens šautrām tēlnieks bija paslēpis sveci.

Tiklīdz viņš bija pabeidzis visus sagatavošanas darbus, atskanēja fanfaru skaņas, kas vēstīja par karaļa un im­peratora ierašanos. Benvenuto iededza sveci, lika maza­jam Zanam nostāties aiz statujas, kas viņu pilnīgi aiz­sedza, un nemierīgi pukstošu sirdi sāka gaidīt karali.

Pēc desmit minūtēm galerijas durvis plaši atvērās un uz sliekšņa parādījās Fransuā Pirmais ar Kārli Piekto zem rokas.

Viņiem sekoja dofins, dofine, Navarras karalis, vārdu sakot, viss galms; gājienu noslēdza prevo ar meitu un grāfs d'Orbeks. Kolomba izskatījās bāla un nomākta, taču, ieraudzījusi Čellīni, viņa pacēla galvu un viņas seju ap­mirdzēja paļāvības pilns smaids.

Čellīni atbildēja viņai ar skatienu, kas sacīja:

«Neraizējieties, lai notiktu kas notikdams, esmu kopā ar jums.»

Tiklīdz atvērās durvis, paklausīdams Benvenuto mā­jienam, mazais Zans viegli pastūma cokolu, un statuja gluži kā dzīva slīdēja pretī karalim, atstādama aiz sevis antīkos mākslas darbus. Visu skatieni tūdaļ pievērsās sta­tujai. Maigā sveces gaisma, kas krita iesānis no augšas, izrādījās daudz tīkamāka nekā dienas gaisma.

Hercogiene d'Etampa aiz dusmām iekoda lūpā.

— Vai jums neliekas, sir, ka glaimi ir pārlieku rupji? — viņa sacīja. — Patiesībā karalim vajadzētu iet pretī debesu valdniekam.

Karalis pasmaidīja, varēja redzēt, ka šie glaimi nemaz tik nepatīkami viņam nebija. Kā parasti, mākslas darbs lika viņam aizmirst tā radītāju, un, piegājis tuvāk Jupi­teram, viņš klusēdams to ilgi aplūkoja. Kārlis Piektais, kurš pēc dabas bija vairāk politiķis nekā mākslinieks, kaut arī reiz, būdams labā noskaņojumā, bija pacēlis otu, kas Ticiānam bija izkritusi no rokas, šobrīd kopā ar gal­miniekiem, kuriem nepiedienas izteikt savu viedokli, pa­cietīgi gaidīja, ko sacīs Fransuā Pirmais.

Labu brīdi valdīja saspringts klusums, kura laikā Ben­venuto Čellīni un hercogiene d'Etampa pārmija dziļa naida pilnus skatienus.

Tad pēkšņi karalis iesaucās:

— Brīnišķīgi! Patiešām brīnišķīgi! Atzīstos, statuja pār­spējusi manas cerības.

Un tikai pēc tam pārējie iedrošinājās cildināt statuju un apsveikt tēlnieku, un vispirms to darīja imperators.

— Ja māksliniekus varētu iekarot tāpat kā pilsētas, dārgais svaini, — viņš sacīja karalim, — es nekavējoties pieteiktu jums karu, lai iegūtu šo tēlnieku.

— Bet Jupitera statuja, — aizkaitinātā hercogiene d'Etampa iebilda. — pilnīgi aizsegusi mums brīnišķīgos antīkos mākslas darbus, kas palikuši aizmugurē, lai gan, manuprāt, tie pelnījuši ne mazāku uzmanību kā visi šie mūsdienu darinājumi.

Tad karalis piegāja pie antīkajām skulptūrām, uz ku­rām gaisma krita no apakšas, tālab statuju torsi atradās ēnā un tās neatstāja tik spēcīgu iespaidu kā Jupiters.

— Fīdijs, bez šaubām, ir dievišķīgs, — karalis sacīja, — taču Fransuā Pirmā un Kārļa Piektā laikmetā var būt savs Fīdijs tāpat kā Perikla laikmetā.

— Šurp noteikti jāatnāk dienā, — Anna sarūgtināta sacīja. — Pirmais iespaids ir mānīgs, bet gaismas efekts vēl nav māksla. Bez tam kādēļ vajadzīgs šis pārsegs? At­zīstieties, maestro Čellīni, — vai tas neslēpj no mums kādu statujas defektu?

Runa bija par gaisīgu audumu, ar kuru Čellīni bija pār- sedzis Jupiteru, lai darītu to vēl majestātiskāku.

Atbildot uz hercogienes aizrādījumu, Benvenuto, kurš līdz tam bija stāvējis tikpat mēms, nekustīgs un bezjū­tīgs kā viņa statuja,_ nicīgi iesmējās un, nikni nozibsnī- jis ar savam melnajam acīm, drosmīgi, kā pagānu laiku mākslinieks, ar spēcīgu tvērienu norāva pārklāju.'

Viņš domāja, ka hercogiene zaudēs savaldīšanos.

Taču hercogiene d'Etampa, ar neiedomājamu piepūli apvaldījusi dusmas, smaidīdama draudīgu un reizē laipnu smaidu, žēlīgi sniedza māksliniekam roku — tas bija tik negaidīti, ka Benvenuto jutās pagalam samulsis.

— Atzīstos, man nebija taisnība, — viņa skaļi sacīja izlutināta bērna balsī. — Jūs, Čellīni, esat liels māksli­nieks; piedodiet man manas kaprīzes, sniedziet roku, un būsim draugi! Vai vēlaties?

Pēc tam klusinātā balsī viņa ātri piebilda:

— Taču padomājiet labi, Čellīni, iekāms ko prasāt. Ja prasīsiet atļauju Askānio un Kolombas precībām, tad zvēru jums, ka Askānio, Kolomba un jūs pats būsiet ne­glābjami pazuduši.

— Bet, ja es lūgšu ko citu, — Benvenuto tāpat čukstus ieteicās, — vai tad jūs man palīdzēsiet?

— Jā, — hercogiene vēlīgi atbildēja, — un, zvēru, lai kāds būtu jūsu lūgums, karalis to izpildīs.

— Man nav nekādas vajadzības izlūgties karalim at­ļauju Askānio un Kolombas laulībām, — Benvenuto pie­bilda, — jūs pati to palūgsiet, kundze.

Hercogiene nicīgi iesmējās.

— Par ko jūs tur sačukstaties? — Fransuā Pirmais pa­jautāja.

— Hercogiene d'Etampa bija tik laipna,"— Benvenuto atbildēja, — ka atcerējās solījumu, ko jūs, sir, devāt tam gadījumam, ja mans Jupiters jums patiks.

— Mēs arī bijām tam liecinieki, jūsu majestāte, es un kanclers Puajē, — konetabls sacīja, pienākdams tuvāk karalim. — Jūs pat uzdevāt man un manam kolēģim at­gādināt …

— Jā, jā, konetabl, — karalis smaidīdams viņu pār­trauca, — es lūdzu jums atgādināt man kādu solījumu, ja es šo solījumu aizmirsīšu, taču es to lieliski atceros. Muižnieka goda vārds! Pateicos jums par iejaukšanos, lai arī tā ir pilnīgi lieka. Es tiešām apsolīju izpildīt jeb­kuru Benvenuto lūgumu, kad būs gatavs viņa Jupiters. Vai ne, konetabl? Vai man nav laba atmiņa, kancler? Prasiet, maestro Čellīni, es esmu jūsu varā, tikai, lūdzu, mazāk domājiet par saviem nopelniem, kas ir bezgala lieli, bet vairāk par mūsu iespējām, kas ir visai ierobe­žotas, un atstājiet man kroni un mīļoto sievieti.