Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Iestājās mokošs gaidu pilns brīdis. Pagolo un Skocone aiz pārsteiguma klusēja, skolotāja caururbjošā skatiena uzlūkoti.

— Nodevība! — Pagolo beidzot nočukstēja dziļi pa­zemots. — Nodevība!

— Jā, nelaimīgais, — Čellīni atbildēja, — tikai no ta­vas puses.

— Nu, Pagolo, jūs gribējāt viņu redzēt, te viņš ir, — Skocone sacīja.

— Jā, te viņš ir, — māceklis nomurmināja, apkaunots, ka pret viņu tā izturas mīļotās sievietes klātbūtnē.

— Tikai viņam ir ierocis, bet es esmu neapbruņots.

— Es atnesu tev ieroci, saņem! — Čellīni iesaucās, at­kāpdamies soli atpakaļ un nomezdams pie Pagolo kājām zobenu, ko bija turējis kreisajā rokā.

Pagolo klusēdams uzlūkoja ieroci, neizkustēdamies no vietas.

— Bet nu labi žigli! Paņem zobenu un celies augšā! — Čellīni pavēlēja. — Es gaidu!

— Divkauja? — Māceklim aiz bailēm klabēja zobi.

— Vai tad es varu pieņemt tik spēcīga pretinieka izai­cinājumu?

— Labi, — Čellīni noteica, pārlikdams zobenu no vie­nas rokas otrā, — es cīnīšos ar kreiso roku, un mūsu spēki būs līdzīgi.

— Lai es cīnītos ar jums? Ar savu labdari? Ar cilvēku, kuram esmu par visu pateicīgs? Neparko! — Pagolo iesaucās.

Benvenuto nicīgi iesmējās, bet Skocone atkāpās soli atpakaļ, pat nepūlēdamās noslēpt riebumu, kas atspogu­ļojās viņas sejā.

— Tev vajadzēja atcerēties manu labdarību pirms tam, kad tev ienāca prātā atņemt man sievieti, kuru biju uz­ticējis tev un Askānio, — Benvenuto attrauca. — Bet ta­gad ir par vēlu. Aizstāvies, Pagolo, aizstāvies!

— Nē, nē, nevajag, — zaķapastala murmināja, kāpda­mies uz ceļgaliem atpakaļ.

— Tad vaino pats sevi, ja negribi cīnīties," kā īstam vīram pieklājas, es sodīšu tevi kā nelieti.

Pateicis to, Čellīni ar bezkaislīgu sejas izteiksmi ielika zobenu atpakaļ makstī, izvilka dunci un apņēmīgā solī sāka lēnām tuvoties māceklim.

Skocone iekliegdamās metās starp abiem vīriešiem, taču Benvenuto, pastiepis roku, ar vienu vienīgu kustību, itin kā viņa roka piederētu no bronzas izlietam tēlam, valdonīgi pabīdīja meiču sānis, un viņa, aiz bailēm tikko

dzīva, atkrita krēslā. Joprojām nākdams virsū nelaimī­gajam māceklim, Čellīni piespieda viņu pie pašas sienas un pielika viņam pie rīkles dunci.

— Lūdz dievu pirms nāves, — viņš sacīja. — Tev at­licis dzīvot tikai piecas minūtes.

— Žēlastību! — Pagolo iesaucās aizžņaugtā balsī. — Žē­lastību! Nenogaliniet mani!

— Ko? — Čellīni iesaucās. — Tu zināji manu dabu un tomēr pavedi sievieti, kas piederēja man. Es visu dzir­dēju, visu līdz pēdējam vārdam. Un tu vēl iedrošinies lūgt žēlastību! Tu smejies par mani, Pagolo.

Un Benvenuto pats sāka smieties — smējās tik griezī­gus un šaušalīgus' smieklus, ka māceklim tirpas skrēja pa kauliem.

— Skolotāj, skolotāj! — Pagolo sauca, juzdams, ka dunča asmens kutina viņam rīkli, r— Tas nebiju es, tā bija viņa, jā, viņa mani paveda.

— Meli, nodevība, gļēvulība! Kādreiz es izveidošu skulpturālu grupu ar šiem trim briesmoņiem, — Benve­nuto attrauca, — uz to būs baismi skatīties. Tātad viņa tevi paveda, nelaimīgais? Neaizmirsti, ka es atrados šeit un visu dzirdēju.

— O, Benvenuto, — Katrīna lūdzoši sacīja, — vai tad jūs nesaprotat, ka viņš melo?

— Jā, — Benvenuto atbildēja, — es lieliski saprotu, ka viņš melo, tāpat kā meloja, solīdamies tevi precēt; taču vari būt mierīga, viņš tiks pienācīgi sodīts par šiem div­kārtējiem meliem.

-v Tad sodiet mani! — Pagolo iesaucās. — Tikai esiet žēlsirdīgs un nenogaliniet!

— Tu meloji, sacīdams, ka viņa tevi paveda.

— Jā, meloju, vainīgs esmu es pats. Bet es viņu ne­prātīgi mīlēju, un jūs pats zināt, skolotāj, kur cilvēku noved mīlestība. Šoreiz, skolotāj, es nemeloju.

— Tātad tu patiešām mīli Skoconi?

— Jā, es viņu mīlu! — Pagolo atbildēja, saprazdams, ka Čellīni acīs kaisles spēks ir vienīgais vainu mīksti­nošais apstāklis. — Jā, es viņu mīlu.

— Tātad tu arī apgalvo, ka neesi melojis, solīdamies viņu precēt?

— Neesmu melojis, skolotāj.

— Tu ņemtu viņu par sievu?

— Ja viņa nepiederētu jums, tad jā.

— Lieliski, ņem viņu, es atdodu viņu tev.

— Ko jūs sacījāt? Jūs jokojat?

— Nē, Pagolo, es vēl nekad neesmu bijis tik nopietns. Ja netici, paskaties uz mani.

Pagolo bažīgi paraudzījās uz Čellīni un pēc viņa sejas izteiksmes redzēja, ka viņš kuru katru mirkli no tiesneša var pārvērsties par bendi; smagi nopūties, māceklis no­dūra galvu.

— Novelc no sava pirksta šo gredzenu, Pagolo, un uz­velc to Katrīnas pirkstā! — Benvenuto sacīja.

Pagolo paklausīgi izpildīja skolotāja pavēles pirmo pusi. Benvenuto pamāja Katrīnai. Meiča pienāca.

— Pastiep roku, Skocone! — Čellīni sacīja.

Skocone paklausīja.

— Dari, kas pavēlēts, Pagolo! — Benvenuto turpināja.

Pagolo uzmauca gredzenu Katrīnai pirkstā.

— Bet tagad, kad saderināšanās ir galā, pāriesim pie laulībām, — Benvenuto piedāvāja.

— Pie laulībām? — Pagolo nočukstēja. — Kas tās par laulībām? Laulībām vajadzīgs garīdznieks un notārs.

— Vispirms vajadzīgs laulību līgums, — Benvenuto iebilda, izņemdams no kabatas jau sastādīto doku­mentu, — bet tas jau ir gatavs, atliek vienīgi ierakstīt vārdus.

Viņš nolika līgumu uz galda un sniedza māceklim spalvu.

— Paraksti, Pagolo, paraksti!

— Nu gan esmu iekritis slazdā, — māceklis murmināja.

— Kas? Ko tu sacīji? — Benvenuto vaicāja, nepacel­dams balsi, kurā bija skaidri saklausāmi draudi. — Tu runā par slazdiem? Kur tu redzi slazdus? Vai tad es iestūmu tevi Skocones istabā? Vai tad es ieteicu tev viņu bildināt? Tad arī precies, Pagolo! Kad būsi viņas vīrs, mēs nonāksim mainītās lomās: ja es ieiešu pie Katrīnas, tu piedraudēsi man ar divkauju, bet es nobīšos.

— Ak, cik tas būtu smieklīgi! — Katrīna iesaucās, vienā mirklī aizmirsdama mežonīgās bailes, un, iztēlo­jusies šādu pavērsienu, sāka kā neprātīga smieties.

Pagolo, mazliet atguvies no bailēm un Katrīnas smieklu iedrošināts, sāka uztvert notiekošo mierīgāk. Nodomājis, ka skolotājs tikai biedē viņu, lai piespiestu apprecēties, kas būtu bijis pārāk traģisks atrisinājums šai komēdijai,

viņš nolēma izvairīties no uzspiestajām laulībām un ieņemt stingrāku nostāju.

— Kā nu ne, — viņš atsaucās, pielāgodamies Skocones jautrajam tonim, — situācija patiešām būtu amizanta, taču diemžēl tas nekad nenotiks.

— Kā — nekad nenotiks?! — Benvenuto ierēcās, bū­dams ne mazāk pārsteigts kā lauva, kas ieraudzījis, ka tam grasās uzbrukt lapsa.

— Jā, nenotiks, — Pagolo atteica. — Es labāk miršu! Nogaliniet mani!

Tiklīdz Pagolo bija izteicis šos vārdus, Čellīni ar vienu lēcienu atradās viņam blakus. Pagolo pamanīja pazibam dunča asmeni un atlēca sāņus, izdarīdams to tik ātri un laimīgi, ka zeltkaļa spēcīgās rokas vadītais duncis tikai viegli skāra plecu un ietriecās sienas panelī.

— Esmu ar mieru! — Pagolo iekliedzās. — Žēlastību! Es darīšu visu, ko jūs pavēlēsiet.

Un, kamēr Benvenuto ar grūtībām izvilka dunci, kas cauri panelim bija iestrēdzis sienā divas collas, Pagolo pieskrēja pie galda, ātri paķēra spalvu un parakstīja līgumu. Tas viss nptika tik zibenīgi, ka Skocone pat ne­paguva iejaukties.

— Pateicos jums, mans dārgais Pagolo, par godu, kādu jūs man parādījāt, — viņa sacīja, slaucīdama aiz bailēm sariesušās asaras un tai pašā laikā apvaldīdama vieglu smaidu. — Bet mums ir jāizskaidrojas; es uzklausīju jūs, uzklausiet arī jūs mani. Jūs nupat atteicāties precēties ar mani, bet tagad es atsaku jums. Es nebūt nedaru to tāpēc, lai pazemotu jūs, Pagolo, es tikai nemīlu jūs un uzskatu par labāku nemaz neiziet pie vīra.