Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Tieši par to domāja hercogiene, kad ienāca Benvenuto; favorīti bija apņēmis drūmu domu mākonis, kas apēnoja viņas seju.

Ienaidnieki nomērīja viens otru ar skatieniem; viņu lūpas vienlaikus savilkās ironiskā smaidā, bet acis skaidri sacīja, ka cīņa būs briesmīga.

«Beidzot man gadījies cienīgs pretinieks,» Anna nodo­māja. «Lūk, vīrietis, kas nav radis zaudēt. Taču salīdzi­nājumā ar viņu man šobrīd ir daudz vairāk priekšrocību, tālab gods par uzvaru nemaz nebūs tik liels.»

«Patiešām, kundze, jūs esat spēcīga rakstura sieviete,» Benvenuto domās sacīja, «un reti kad man bijusi tik grūta divkauja kā cīņa ar jums. Bet esiet bez rūpēm, galantais intrigu ierocis man kalpo tikpat labi kā jebkurš cits.»

Šis mēmais dialogs norisa saspringtā klusumā. Herco­giene ierunājās pirmā.

— Jūs esat pārāk nepacietīgs, maestro Čellīni, — viņa sacīja, — karalis nolicis grāfa d'Orbeka laulību līguma parakstīšanu uz pusdienlaiku, bet tagad ir tikai ceturksnis pāri vienpadsmitiem. Atļaujiet man atvainoties viņa ma­jestātes vieta, taču tas noticis nevis tāpēc, ka karalis nokavējis, bet gan tāpēc, ka jūs esat atnācis par agru.

— Es esmu laimīgs, kundze, ka atnācu tik agri, jo, pateicoties tam, man ir gods tērzēt ar jums divatā; ja ne- butu šīs laimīgas sagadīšanās, es būtu lūdzis jums parā­dīt man šādu laipnību.

— Ko es dzirdu, Benvenuto? — hercogiene atteica. — Vai tiešām jūsu neveiksmes jūs padarījušas par glai­motāju?

' — Manējās? Nē, kundze, runa nav par mani. Es vien­mēr esmu uzskatījis par savu pienākumu nostāties to cil­vēku pusē, kas nonākuši nelaimē, un tagad jūs, kundze, pati redzat tam pierādījumu.

Sacīdams šos vārdus, Čellīni izņēma no apmetņa her­cogienes pasūtīto zelta liliju, kuru tikai šorīt bija pabei­dzis. Hercogiene aiz pārsteiguma un prieka vai iekliedzas. Vēl nekad viņa nebija redzējusi tik brīnišķīgu rotaslietu, pat ziedi, kas aug «Tūkstoš un vienas nakts» pasakās ap­dziedātajos dārzos, nav tā ielīksmojuši feju vai peri ska­tienus.

— Ak! — hercogiene iesaucās, pastiepdama roku pēc lilijas. — Tiesa, jūs apsolījāt pabeigt liliju, Benvenuto, taču, jāatzīstas, es neticēju tam.

— Kāpēc jūs neticat maniem vārdiem? — Čellīni smie­damies sacīja. — Jūs darāt man pāri, kundze!

— O, ja jūsu vārdi solītu man atriebību, nevis laip­nību, tad es spriestu savādāk.

— Bet vai jums nekad nav ienācis prātā, ka var apvie­not gan vienu, gan otru? — Benvenuto jautāja, atrau­dams roku ar liliju.

— Es jūs nesaprotu, — hercogiene atbildēja.

— Vai jums neliekas, kundze, ka iemaksa, ko jūs sa­ņēmāt par valsts interešu nodevību, atraujot Milānas her­cogisti no Francijas, atstās lielisku iespaidu? — Benve­nuto turpināja, rādīdams hercogienei zelta lilijas kausiņā mirguļojošo briljantu, ko viņai bija uzdāvinājis Kārlis Piektais.

— Jūs uzdodat mīklas, mans dārgais zeltkali, diem­žēl man nav laika tās minēt, jo drīz ieradīsies karalis.

— Bet es jums atbildēšu ar senu latīņu parunu: «Verba volant, scripta manent,» — kas nozīmē: «Vārdi izgaist, raksti paliek.»

— Ak vai, jūs maldāties, mans dārgais zeltkali, raksti pārvērtušies pelnos. Tādēļ nepūlieties mani iebiedēt, jo es neesmu mazs bērns, un dodiet šurp liliju, kas pieder man!

— Pacietību, kundze, mans pienākums jūs brīdināt, ka manās rokās lilija ir kā brīnišķīgs talismans, turpretī jūsu rokās tā zaudēs jebkuru vērtību. Mans darbs ir smalkāks, neka pirmajā mirklī tas varētu likties. Kur ļaudis nesa­skata neko vairāk kā parastu rotaslietu, mākslinieks daž­kārt paslēpis kādu ieceri. Vai gribat, lai es jums parādu šo ieceri, kundze?… Nekas nevar būt vienkāršāks, jums tikai jānospiež acij apslēpta atspere. Ziedkausiņš pavēr­sies, un tajā mēs ieraudzīsim nevis tārpu, kādi reizēm at­rodami dzīvos ziedos un samaitātās cilvēku sirdīs, bet gan kaut ko līdzīgu un, iespējams, vēl ļaunaku — herco­gienes d'Etampas negodu, kas uzrakstīts ar viņas pašas roku un apliecināts ar viņas pašas parakstu.

Sacīdams to, Benvenuto nospieda atsperīti un izņēma no mirdzošā lilijas ziedkausiņa saritinātu zīmīti. Pēc tam viņš mierīgi atritināja to un parādīja aiz dusmām nobālu- šai un aiz šausmām sastingušai hercogienei.

— Jūs to negaidījāt, kundze, vai ne? — Čellīni aukst­asinīgi noprasīja, atkal saritinādams un paslēpdams vēs­tuli lilijā. — Bet, ja jūs labāk pazītu manus paradumus, jūs tas nepārsteigtu: pirms gada es paslēpu statujā virvju kāpnes; pirms mēneša es paslēpu statujā meiteni. Bet kas šoreiz man bija jāpaslēpj ziedā? Nekas vairāk kā mazs papīriņš, un to es arī izdarīju.

— Bet es taču pati savām rokām iznīcināju šo nelai­mīgo zīmīti! — hercogiene iesaucās. — Tā sadega manu acu priekšā, es redzēju liesmas, es pieskāros pelniem!

— Bet vai jūs izlasījāt zīmīti, iekāms to sadedzinājāt?

— Nē! Kāds neprāts! Es to neizlasīju!

— Veltīgi jūs to nedarījāt, kundze, jo būtu pārlieci­nājusies, ka grizetes vēstule, ja to sadedzina, dod tikpat daudz pelnu kā hercogienes vēstule.

— Šis nelietīgais Askānio ir mani piekrāpis!

— O, nerunājiet tā, kundze, neturiet aizdomās šo skaidro un cēlo dvēseli, lai gan, piekrāpdams jūs, viņš būtu izmantojis pret jums tos pašus ieročus, kādus jūs izmantojat pret viņu. O, nē, Askānio jūs nepiekrāpa! Viņš nedarītu to pat tai gadījumā, ja varētu ar to glābt pats sevi, varētu glābt Kolombu. Viņu pašu piekrāpa.

— Kas to izdarīja?.

— Jauneklis, students, tas pats Zaks Obrī, kas ievai­noja vikontu de Marmaņu; droši vien vikonts jums par viņu ir stāstījis.

— Patiešām, — hercogiene nomurmināja, — Marmaņs man stāstīja, ka nez kāds students — nez kāds Zaks Obrī gribējis piekļūt pie Askānio, lai paņemtu no viņa šo vēs­tuli.

— Un, dabūjusi to zināt, jūs devāties pie Askānio; bet studenti, kā zināms, ir veikli zēni, un Zaks Obrī

aizsteidzās jums priekšā. Kad jūs atstājāt d'Etampas pili, viņš ielavījās sava drauga kamerā, bet, kad jus tajā iegā­jāt iekšā, viņš izgāja no tās laukā.

— Bet es nevienu neredzēju!

— Ja jūs, kundze, būtu vērīgāk palūkojusies apkārt, tad būtu pamanījusi kameras kaktā paklāju, un, pacēiusi šo paklāju, jūs atrastu pazemes eju uz blakus kameru.

— Bet Askānio, Askānio?

— Kad jūs iegājāt, viņš gulēja, vai ne?

— Jā.

— Tad ziniet: kamēr viņš gulēja, Zaks Obrī, kuram draugs atteicās atdot jūsu vēstuli,' izņēma to no Askānio kamzoļa kabatas un ielika tās vietā citu. Aploksnes mal­dināta, jūs bijāt pārliecināta, ka esat iznīcinājusi herco­gienes d'Etampas vēstuli. Patiesībā jūs esat sadedzinā­jusi Zervēzas Peretas Popīno zīmīti.

— Bet šis Obrī, šis plebejs, kas tīkoja pēc muižnieka dzīvības, dārgi samaksās par savu nekaunību: viņš atro­das cietumā, viņam piespriests nāves sods.

— Viņš atrodas brīvībā, hercogien, un viņam par to jāpateicas vispirms jums.

— Kā tā?

— Viņš ir tas pats nabaga cietumnieks, kuru apžēlot jūs lūdzāt karali kopā ar mani.

— Ak es neprātīgā! — hercogiene d'Etampa nočuk­stēja, kodīdama lūpas.

Pēc tam, cieši uzlūkodama Čellīni un smagi elpodama aiz dusmām, viņa noprasīja:

— Ar kādiem noteikumiem jūs esat ar mieru atdot man vēstuli?

— Vai jūs pati to nenojaušat, kundze?

— Es neesmu gaišreģe, sakiet savus noteikumus.