Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Bet, galvenais, mans dārgais Čellīni, — Fransuā Pirmais sacīja, — jums ar hercogieni pieder pasaulē lie­lākie dārgumi, un jums nav nekādas vajadzības apskaust pat tos, kam pieder Milānas hercogiste. Hercogieni ka­ralienes godā iecēlis viņas skaistums, bet jūs karaļa godā — jūsu ģenialitāte.

— Vai tiešām es būtu karalis, sir?

— Jā, karalis. Kaut arī jums nav uz ģerboņa trīs liliju kā man, toties rokā jums ir lilija, kura man šķiet skais­tāka par visām lilijām, kādas jebkad rotājušas saules apmirdzētus dārzus vai karaļu ģerboņus.

— Tā nav mana lilija, sir, tā pieder hercogienei, un to darinājis pēc viņas pasūtījuma mans skolnieks Askā­nio, bet, tā kā Askānio nepaguva to pabeigt, saprazdams hercogienes vēlēšanos ātrāk iegūt šo dārgo rotu, es pa­beidzu to pats, no visas sirds cerēdams, ka tā simbolizēs mieru, ko mēs ar hercogieni pirms dažām dienām no­slēdzām Fontenblo pilī jūsu majestātes klātbūtnē.

— Cik brīnišķīga rotaslieta! — karalis iesaucās, pa­stiepdams roku pēc zelta zieda.

— Vai nav tiesa, jūsu majestāte? — Benvenuto sacīja, itin kā neviļus atraudams roku. — Šis mākslas darbs ir pelnījis, lai hercogiene d'Etampa bagātīgi atalgotu jauno meistaru, vai ne?

— Tieši to es gribu darīt, — hercogiene d'Etampa atbildēja, — un manu atalgojumu apskaustu pat karalis.

— Taču jūs zināt, kundze, ka Askānio, lai cik vērtīgs būtu atalgojums, dod priekšroku kam citam. Ko lai dara, hercogien, mēs, mākslinieki, esam dīvaini ļaudis un bieži vien izturamies vienaldzīgi pret to, ko,- pēc jūsu vārdiem, apskaustu pat karalis.

— Un tomēr Askānio būs jāsamierinās ar to atalgo­jumu, kādu es viņam piedāvāšu, — hercogiene d'Etampa atbildēja, pietvīkdama aiz dusmām. — Es jau jums sa­cīju, Benvenuto, ka savu lēmumu es negrozīšu.

— Tādā gadījumā tu pateiksi man kā noslēpumu, ko vēlas Askānio, un, ja vien tas nebūs pārāk grūti izda­rāms, mēs pacentīsimies visu nokārtot, — Fransuā Pir­mais sacīja, atkai pastiepdams roku pēc lilijas.

— Aplūkojiet šo dārglietu labi uzmanīgi, jūsu majes­tāte, — Benvenuto sacīja, ielikdams zieda kātu karaļa rokā. — Apskatiet vērīgi katru ziedlapiņu, un jūs sapra­tīsiet, sir, ka nav tāda atalgojuma, kas būtu šā šedevra cienīgs. ,

Sacīdams šos vārdus, Benvenuto pievērsa hercogienei savu caururbjošo skatienu, bet Anna d'Eiiī tik labi prata savaldīties, ka nesarauca pat uzacis, kad lilija no zelt­kaļa rokām nonāca Fransuā Pirmā rokās.

— Patiešām, brīnumdaiļš zieds, — karalis noteica, — bet kur jūs sameklējāt tik lielisku briljantu, kas tik spoži mirguļo ziedkausiņā?

— To neatradu es, jūsu majestāte, — Benvenuto at­bildēja ar aizkustinošu vientiesību, — briljantu manam māceklim iedeva hercogiene d'Etampa.

— Es nekad neesmu redzējis jums šo dārgakmeni, her­cogien, — karalis jautāja. — Kur tādu var atrast?

— Acīmredzot turpat, kur atrod citus briljantus, sir,— Gizaratas vai Golkondas atradnēs.

— O, šim briljantam ir sava vēsture, — Benvenuto ieteicās, — un, ja jūsu majestāte vēlētos, es labprāt to izstāstītu. Ar šo briljantu mēs esam veci draugi, jo tas jau trīs reizes pabijis manās rokās. Vispirms es iestrā­dāju to viņa svētības pāvesta tiārā, ko briljants brīniš­ķīgi rotāja; pēc tam pēc pāvesta Klementa VII norādī­juma iedarināju to lūgšanu grāmatā, kuru svētais tēvs uzdāvināja imperatoram Kārlim Piektajam, bet Kārlis Piektais lika iestrādāt briljantu gredzenā, acīmredzot vē­lēdamies, lai šis dārgakmens katram gadījumam vienmēr būtu viņam klāt, jo briljants maksā vairāk par miljonu.

Jūsu majestāte droši vien būs pamanījis gredzenu jūsu svaiņa imperatora pirkstā?

— Patiešām atceros! — karalis iesaucās. — Mūsu pir­majā tikšanās reizē Fontenblo^ gredzens ar šo akmeni bija viņam pirkstā. Kā šis briljants nonāca pie jums, her­cogien?

— Jā, jā, pastāstiet, lūdzu, kā šis dārgakmens nokļuva no imperatora pie jums, — Diāna sacīja priekā starojo­šām acīm.

— Ja šo jautājumu uzdotu jums, kundze, — herco­giene d'Etampa atbildēja, — jums, protams, tas nesagā­dātu grūtības, jūs jau stāstāt par intīmām lietām ne tikai savam biktstēvam vien.

— Bet jūs neatbildējāt uz karaļa jautājumu, kundze, — Diāna de Puatjē neatlaidās.

— Jā, kā tomēr šis briljants nonāca pie jums? — Fran­suā Pirmais atkārtoja.

— Pajautājiet Benvenuto, viņš jums izstāstīs, — her­cogiene atbildēja, mezdama pretiniekam pēdējo izaici­nājumu.

— Runā, Čellīni, un labi ātri, man apnicis gaidīt! — karalis pavēlēja.

— Labi, jūsu majestāte, — Benvenuto sacīja. — Jāat­zīstas, ka pirmajā brīdī, kad es ieraudzīju šo briljantu, man, tāpat kā jums, sir, radās dīvainas aizdomas. Kā zi­nāt, jūsu majestāte, mēs ar hercogieni d'Etampu kādu laiku bijām ienaidnieki, un es kāroju uzzināt kādu no­slēpumu, kas liktu viņai zaudēt cieņu jūsu majestātes acīs. Es sāku meklējumus un uzzināju…

— Ko tu uzzināji?

Benvenuto uzmeta īsu mirkli hercogienei un redzēja, ka viņa smaida. Tāda pašsavaldīšanās, kas piemita arī viņam pašam, māksliniekam patika, un viņš nolēma ne­vis rīkoties ātri, lai ar vienu dūrienu pabeigtu divkauju, bet gan to paildzināt, kā to dara par savu uzvaru pār­liecināts duelants, gribēdams izrādīt savu spēku un veik­lību, tiekoties ar cienīgu pretinieku.

— Ko tu uzzināji? — karalis atkārtoja. 1

— Es uzzināju, ka hercogiene nopirka briljantu no ebreja Manasē. Starp citu, sir, jums der zināt sekojošu: ienācis Francijas teritorijā, jūsu svainis imperators iz­tērēja tik daudz naudas, ka bija spiests ieķīlāt savus briljantus, bet hercogiene d'Etampa ar īsti karalisku vē­rienu uzpērk to, ko imperators nabadzības dēļ nevar sa­glabāt.

— Ļoti amizanti, muižnieka goda vārds! — Fransuā Pirmais iesaucās, divkārt glaimots gan kā mīļākais, gan kā karalis. — Bet, mana dārgā hercogiene, — viņš pie­bilda, uzrunādams Annu d'Eiiī, — jūs droši vien esat gaužām iztērējusies, iegādādamās tik dārgu briljantu, tā­dēļ mēs uzskatām par savu pienākumu atlīdzināt jums šos izdevumus, kas iecirtuši robu jūsu finansēs. Neaiz­mirstiet, ka Fransuā Pirmais ir jūsu parādnieks, jo dārg­akmens ir neparasti skaists, un es vēlos, lai jūs to būtu saņēmusi nevis no imperatora, bet gan no karaļa.

— Paldies, Benvenuto, — hercogiene d'Etampa nočuk­stēja, — es sāku ticēt, ka mēs patiešām varēsim sapras­ties.

— Par ko jūs tur sačukstaties? — karalis pavaicāja.

— Tīrie nieki, sir, es atvainojos hercogienei par sa­vām aizdomām, un viņa man žēlīgi piedeva, kas no vi­ņas puses ir patiesa augstsirdība vēl jo vairāk tāpēc, ka tūlīt pēc šīm aizdomām man radās kādas citas — vēl nopietnākas aizdomas.

— Kādas tad? — Fransuā Pirmais noprasīja, turpretī Diāna, kuru nebūt nebija piemuļķojusi šī komēdija, jo naids darīja viņu gaišredzīgu, gandrīz vai vārda tiešā nozīmē aprija ar skatienu savu triumfējošo sāncensi.

Hercogiene saprata, ka divkauja ar nenogurdināmo pretinieku vēl nav beigusies, un viņas sejai pārslīdēja baiļu ēna; tomēr, pienācīgi novērtējot favorītes spējas savaldīties, mums jāteic, ka šī ēna tūdaļ nozuda. Vēl vairāk, izmantodama mirkli, kad Fransuā Pirmā domas kavējās pie tā, ko nupat bija teicis Benvenuto Čellīni, hercogiene mēģināja paņemt liliju, kuru karalis jopro­jām turēja rokā, taču Benvenuto itin kā nejauši nostājās starp viņu un karali.