Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Lilija atvērās.

Abas sievietes atkal reizē skaļi iekliedzās: viena aiz prieka, otra aiz izbailēm. Hercogiene metās pie Diānas, lai izrautu ziediņu viņai no rokām, bet Benvenuto, aiz­turēdams viņu ar vienu roku, ar otru rādīja viņai vēs­tuli, ko jau bija izņēmis no slēptuves. Patiešām, žigli uz­metusi skatienu ziedkausiņam, hercogiene d'Etampa redzēja, ka tas ir tukšs.

— Es piekrītu visam, — hercogiene sacīja neskanīgā balsī, vairs nejaudādama turpināt cīņu.

— Zvērat pie evaņģēlija? — Benvenuto noprasīja.

— Zvēru!

— Kur tad ir pierādījumi, maestro Čellīni? — karalis nepacietīgi vaicāja. — Es redzu vienīgi nelielu iedo­bumu ziedā un neko vairāk.

— Pareizi, jūsu majestāte, šeit nekā nav, — Benvenuto apstiprināja.

— Bet agrāk varēja būt, — Diāna piebilda.

— Jums taisnība, kundze, — Benvenuto piekrita.

— Maestro! — karalis iesaucās, sažņaugdams dūres. — Vai zināt, ka šādi joki jums var bēdīgi beigties, ka pat daudz ievērojamāki vīri par jums dārgi maksājuši par mēģinājumu rotaļāties ar mani?

— Ticiet man, sir, es būtu pagalam izmisis, ja izrai­sītu pret sevi jūsu dusmas, — Čellīni atbildēja, nemaz nesamulsdams, — bet es neesmu izdarījis neko ļaunu un ceru, ka jūsu majestāte nav ņēmusi nopietni manus jo­kus. Vai tiešām es varētu tik vieglprātīgi izvirzīt pret hercogieni tik smagu apsūdzību? Hercogiene d'Etampa, ja jūs vēlaties, var pati parādīt jums vēstuli, kas izņemta no lilijas. Tajā patiešām runāts par mīlestību, taču par mana nelaimīgā Askānio mīlestību pret. kādu dižciltīgu meiteni, par mīlestību, kas pirmajā brīdī varētu likties aplama un neiespējama: mans Askānio, būdams īsts māk­slinieks, iedomājās, ka brīnišķīgais mākslas darbs ir dai­ļās meitenes cienīgs, tālab viņš izmantoja šo liliju kā mīlestības vēstnesi un ielika tajā vēstuli, kurā griežas pēc palīdzības pie hercogienes d'Etampas, lūgdams viņu gluži kā pašu likteni. Bet liktenis, sir, kā jums zināms, ir visuvarens; es ceru, ka jūs nedusmosieties uz hercogieni, kas, darīdama labu darbu, iesaistījusi tajā arī Francijas karali. Tas ir viss noslēpums, jūsu majestāte, bet, ja mani daiļrunības uzplūdi jūs aizvainojuši, tad piedodiet man savā augstsirdībā, atceroties, ka jūs allaž esat man atļā­vis izturēties jūsu klātbūtnē brīvi un nepiespiesti.

Šī svinīgi nopietnā runa uzreiz visu pārvērta. Kamēr Čellīni runāja, Diānas seja pamazām stiepās garāka, tur­pretī hercogienes d'Etampas seja noskaidrojās, bet kara­lis atguva labo noskaņojumu un jautro smaidu.

— Piedodiet,, dārgā hercogien! — Fransuā Pirmais iesaucās, tiklīdz Benvenuto bija beidzis savu runu. — Tūk­stoškārt piedodiet man, ka varēju kaut mirkli šaubīties par jums. Sakiet — kas man jādara, lai izpirktu savu vainu un atgūtu jūsu labvēlību?

— Izpildiet, jūsu majestāte, lūgumu, ar kādu pie jums vēlas griezties hercogiene d'Etampa, tikpat žēlīgi, kā jūs jau izpildījāt manu lūgumu, — Benvenuto atbildēja favorītes vietā.

— Maestro Čellīni, tā kā jūs zināt manu vēlēšanos, pasakiet to manā vietā, — hercogiene sacīja daudz laip­nāk, nekā mākslinieks to varēja gaidīt.

— Labi. Ja hercogiene d'Etampa uztic man šādu god­pilnu lomu, tad atļaujiet man sacīt, sir, ka viņa lūdz, lai jūs iejauktos mana nelaimīgā Askānio sirdslietās.

— Labprāt! — karalis smiedamies sacīja. — No visas sirds vēlu laimi šim glītajam māceklim. Bet kā sauc līgavu?

— Kolomba d'Esturvila, sir.

— Kolomba d'Esturvila? — Fransuā Pirmais iesaucās.

— Atcerieties, jūsu majestāte, ka parādīt šādu žēlas­tību jums lūdz hercogiene d'Etampa. Bet, kundze, atbal­stiet taču manu lūgumu! — Benvenuto tūdaļ piebilda, rā­dīdams hercogienei liktenīgās vēstules stūri. — Jūs pārāk ilgi klusējat, viņa majestāte vēl nodomās, ka jūs izsakāt šo lūgumu vienīgi aiz labvēlības pret mani.

— Jūs tiešām vēlaties, lai tiktu noslēgtas šīs laulības, kundze? — Fransuā Pirmais noprasīja.

— Jā, sir, — hercogiene nočukstēja, — es vēlos… no visas sirds vēlos.

Lai piespiestu hercogieni d'Etampu mazliet pastiprināt savu lūgumu, māksliniekam nācās vēlreiz parādīt viņai vēstuli.

— Es gan nezinu, — Fransuā Pirmais iebilda, — vai prevo gribēs atzīt par savu znotu cilvēku bez radurak­stiem un mantas.

— Vispirms, sir, — Čellīni atbildēja, — prevo kā uz­ticams pavalstnieks drīkst vēlēties vienīgi to, ko vēlas viņa karalis. Bez tam Askānio nav cilvēks bez radurak­stiem. Viņa vārds ir Gado Gadi, un viens no viņa sen­čiem bijis Florences podests [26] . Tiesa, viņš ir zeltkalis, bet Itālijā nodarbošanās ar mākslu netiek uzskatīta par ap­kaunojumu. Turklāt, ja Askānio arī nebūtu cēlies no senas aristokrātu dzimtas, tagad viņš ir franču muižnieks, jo es atļāvos ierakstīt viņa vārdu dokumentā, kuru jūsu majestātei labpatika man dāvināt. Nedomājiet, sir, ka tas ir upuris no manas puses. Manā uztverē, sir, apbalvot Askānio nozīmē divkārt apbalvot pašam sevi. Tātad As­kānio ir Nelas pils senjors, un es parūpēšos par to, lai viņš neciestu naudas trūkumu; ja vien viņš vēlēsies, viņš varēs atstāt zeltkaļa darbu un apgādāt kādu šķēp­nešu rotu vai arī dabūt kādu amatu galmā; es apmaksāšu visus izdevumus.

— Bet mēs, protams, parūpēsimies par to, — karalis sacīja, — lai šāda devība pārlieku neiztukšotu jūsu nau­das maku. ,

— Tas nozīmē, sir, ka… — Benvenuto iesāka.

— Lai notiek! Līgavainis būs Askānio Gado Gadi, Nelas pils senjors! — karalis iesaucās, smiedamies pilnā balsī, jo pārliecībā, ka hercogiene d'Etampa ir viņam uzticīga, darīja viņu līksmu.

— Hercogien, — Benvenuto pusbalsī sacīja, — atklāti runājot, jūs nedrīkstat ilgāk turēt Šatlē cietumā Nelas pils senjoru; tā rīkoties jūs varējāt tikai ar zeltkaļa mā­cekli Askānio.

Hercogiene d'Etampa pasauca vienu no pils sardzes virsniekiem un klusi viņam kaut ko pateica, pēc tam jau skaļākā balsī piebilzdama:

— Karaļa vārdā!

— Ko jūs pavēlējāt viņam, kundze? — karalis vaicāja.

— Neko sevišķu, sir, — Čellīni atbildēja Annas d'Eiiī vietā. — Hercogiene aizsūtīja pakaļ līgavainim.

— Kur viņš atrodas?

— Tur, kur hercogiene d'Etampa, pazīdama jūsu ma­jestātes augstsirdību, lika viņam gaidīt karaļa gribu.

Pēc ceturtdaļstundas plaši atvērās durvis uz zāli, kur karali gaidīja Kolomba, prevo, grāfs d'Orbeks, Spānijas vēstnieks un gandrīz visi galminieki; nebija vienīgi vi­konta de Marmaņa, kas vēl nebija atveseļojies. Kalpo­tājs pavēstīja:

— Viņa majestāte karalis!

Ienāca Fransuā Pirmais ar Diānu de Puatjē zem rokas, viņiem sekoja Benvenuto, vezdams pie vienas rokas her­cogieni d'Etampu, kas bija bāla kā audekls, bet pie ot­ras — tikpat bālo Askānio.

Kad kalpotājs pieteica karali, visi galminieki pagriezās pret durvīm un, ieraudzījuši dīvaino grupu, uz brīdi sa­stinga aiz pārsteiguma. Kolomba juta, ka teju, teju zau­dēs samaņu.

Vispārējs izbrīns kļuva vēl lielāks, kad, palaidis tēl­nieku pa priekšu, Fransuā Pirmais skaļā balsī pavēstīja:

— Maestro Benvenuto, atdodu jums uz brīdi savu titūlu un savu varu; runājiet karaļa vārdā, un visi lai paklausa jums kā karalim!

— Piesargieties, sir, — zeltkalis atbildēja, — jūsu lomā es būšu majestātisks.

— Rīkojies, Benvenuto! — Fransuā- Pirmais smieda­mies sacīja. — Jūsu majestātiskumu mēs uztversim kā vēlēšanos man paglaimot.