Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Kādas? O, šīs aizdomas ir tik nejēdzīgas, — māk­slinieks smaidīdams sacīja, — ka es kaunos par tām un nezinu, vai no manas puses tā nebūtu pārdrošība, ja es uzdrīkstētos ko tamlīdzīgu stāstīt. Vienīgi jūsu majes­tātes visstingrākā pavēle varētu mani piespiest…

— Runājiet, Čellīni, es jums pavēlu! — karalis sacīja.

— Labi. Vispirms man atklāti jāatzīstas, — Benvenuto iesāka, — iespējams, ka vainīgs tur bija mans māksli­nieka pašlepnums, bet es biju gaužām pārsteigts, kad hercogiene d'Etampa uzticēja māceklim pasūtījumu, kas darītu laimīgu jebkuru meistaru. Jūs atceraties manu mācekli Askānio, sir? Apburošs jauneklis, goda vārds, viņš būtu lielisks modelis Endimiona skulptūrai!

— Un tālāk? — Karalis nepacietīgi sarauca uzacis, juz­dams, ka sirdī iezogas aizdomas.

Šoreiz hercogiene d'Etampa, par spīti savam izcilajam spējām savaldīties, nejaudāja apslēpt satraukumu. Viņa skaidri saskatīja Diānas de Puatjē acīs ļaunuma pilnu ziņkāri un turklāt lieliski zināja, ka Fransuā Pirmais var­būt spēs piedot viņai valsts nodevību, turpretī nekad ne­piedos nodevību mīlestības lietās. .

Bet Benvenuto, itin kā nemanīdams hercogienes iz­bailes, turpināja:

— Tad nu, ņemot vērā mana Askānio skaistumu, es nodomāju, — piedodiet, cienījamās dāmas, iespējams, ka frančiem mans pieņēmums varētu likties nepiedienīgs, bet es spriežu pēc mūsu itāliešu princesēm, kas mīlestības lietās, atklāti sakot, rīkojas kā parastas mirstīgās, — tad nu es nodomāju, ka jūtām, kuras pamudinājušas herco­gieni uzticēt pasūtījumu Askānio, nav nekā kopēja ar mīlestību pret daiļajām mākslām …

— Maestro, — aizvien vairāk raukdams uzacis, Fran­suā Pirmais viņu pārtrauca, — vai jūs aptverat, ko jūs sakāt?

— Es jau iepriekš atvainojos par savu pārdrošību un lūdzu jūsu majestātei atļauju nerunāt par savām aizdo­mām.

— Es varu apliecināt, sir, ka jūs pats pavēlējāt viņam runāt, — sarunā iejaucās Diāna, — .bet tagad, kad viņš ir sācis …

— Nekad nav par vēlu apklust, ja zini, ka tu melo, — hercogiene d'Etampa iebilda.

— Ja jūs vēlaties, kundze, es apklusīšu, — Benvenuto piedāvāja. — Lai tas notiktu, pietiek ar vienu jūsu vārdu.

— Bet es vēlos, lai viņš turpina. Jums taisnība, Diāna, ir tādas lietas, kas jāizrunā līdz galam, — karalis sacīja, nenovērsdams skatienu no Benvenuto un hercogienes. — Turpiniet, msjē, turpiniet!

— Tas viss bija tikai pieņēmums, iekāms kāds pārstei­dzošs atklājums deva jaunu vielu minējumiem.

— Kāds atklājums? — reizē iesaucās karalis un Diāna de Puatjē.

— Es turpinu, — Benvenuto klusi sacīja, vērsdamies pie hercogienes d'Etampas.

— Sir, kāpēc jums jātur lilija, klausoties šo bezgala garo stāstu? — itin kā nesadzirdējusi Benvenuto vārdus, hercogiene ieteicās. — Jūsu majestāte tik ļoti pieradis turēt scepteri, ka tikpat cieši tur arī šo vāro ziediņu, tādēļ es baidos, ka tas varētu salūzt.

Un hercogiene d'Etampa smaidīdama, kā prata smaidīt vienīgi viņa, pastiepa roku pēc lilijas.

— Piedodiet, kundze, — Čellīni iebilda, — šim ziedi­ņam manā stāstā ir svarīga loma, tādēļ atļaujiet man, lai sniegtu paskaidrojumus …

— Tātad lilijai, maestro, jūsu stāstā ir svarīga loma? — Diāna de Puatjē iesaucās, zibenīgi izraudama ziediņu ka­ralim no rokas. — Tādā gadījumā hercogienei d'Etampai taisnība: ja stāsts kaut daļēji apstiprinās aizdomas, tad lilijai daudz drošāk atrasties manās rokās; vai nu tīšām, vai netīšām, bet, iespējams, zaudējis savaldīšanos, jūs, jūsu majestāte, varat to salauzt.

Hercogiene d'Etampa briesmīgi nobālēja, sajuzdama, ka viņai draud bojāeja; viņa satvēra Benvenuto aiz rokas un pavēra jau lūpas, grasīdamās kaut ko sacīt, taču, pār­varējusi sevi, atlaida roku un saknieba lūpas.

— Sakiet visu, ko vien vēlaties, — viņa nomurmināja caur zobiem, — sakiet…

Pēc tam viņa piebilda tik klusā balsī, ka saklausīt her­cogienes vārdus varēja vienīgi Benvenuto:

— Ja jūs uzdrošināties.

— Jā, runājiet, maestro, tomēr esiet uzmanīgs un ne- pasakiet ko lieku! — karalis pavēlēja.

— Bet jūs, kundze, esiet piesardzīga un neklusējiet pā­rāk ilgi, — Benvenuto klusi piemetināja.

— Mēs gaidām! — Diāna de Puatjē iesaucās, vai deg­dama aiz nepacietības.

— Labi, es turpinu. Iedomājieties, sir, iedomājieties, kundze, izrādās, ka Askānio un hercogiene d'Etampa rakstīja viens otram.

Hercogienei bija tāds izskats, itin kā viņa meklētu ieroci, ar ko nogalināt zeltkali.

— Rakstīja viens otram? — karalis pārjautāja.

— Jā, rakstīja vēstules; un visinteresantākais ir tas, ka šīs vēstules, ar kurām apmainījās hercogiene d'Etampa un nabaga māceklis, bija mīlestības vēstules.

— Sniedziet pierādījumus, maestro! Ceru, ka tie jums ir! — karalis pārskaities sauca.

— Ak dievs, protams, sir, tie man ir, — Benvenuto atbildēja. — Saprotiet, jūsu majestāte, es nekad neuz­drošinātos izteikt šādas aizdomas, ja nevarētu tās pie­rādīt.

— Tad dodiet ātrāk šurp pierādījumus, ja tādi jums ir! — karalis pieprasīja.

— Piedodiet, jūsu majestāte, es kļūdījos, sacīdams, ka tie ir pie manis: tie nupat bija jūsu majestātes rokās.

— Manās rokās? — karalis brīnījās.

•— Jā. Un patlaban tie atrodas pie de Puatjē kundzes.

— Pie manis? — Diāna iesaucās.

— Jā, — Benvenuto turpināja, saglabādams nesatrici­nāmu mieru un augstasinību, kamēr karali bija sagrābu­šas dusmas, hercogiene d'Etampa drebēja nāves bailēs, bet Diāna de Puatjē kvēloja naidā pret sāncensi. — Jā, sir, pierādījumi atrodas lilijā.

— Lilijā? — karalis iesaucās, paņemdams ziedu no Diānas de Puatjē rokām un aplūkodams rotaslietu ar sa­springtu uzmanību, kurā šoreiz nebija ne miņas no mī­lestības uz mākslu. — Jūs teicāt, lilijā?

— Jā, sir, lilijā, — Čellīni apstiprināja. — Un jūs, kundze, zināt, ka pierādījumi ir tur, — viņš daudznozī­mīgi turpināja, pagriezies pret hercogieni d'Etampu, ku­rai aiz satraukuma aizrāvās elpa.

— Es piekāpjos, — hercogiene nočukstēja. — Kolomba neprecēsies ar grāfu.

— Ar to vien nepietiek, — tāpat čukstus atbildēja Čel­līni. — Viņai jāprecas ar Askānio.

— Nemūžam! — hercogiene attrauca.

Tikmēr karalis grozīja pirkstos liktenīgo ziediņu, aiz­vien vairāk dusmodamies un skaizdamies, ka nevar at­klāti izteikt savas jūtas.

— Pierādījumi ir lilijā! Lilijā! — viņš atkārtoja. — Bet es nesaskatu tajā nekā īpaša.

— Jūsu majestāte, jūs nekad neatradīsiet pierādīju­mus, nezinādams noslēpumu, ar kura palīdzību ziediņš atverams.

— Tātad ir noslēpums? Tūlīt pat atveriet to, msjē, vai

arī es..,

Fransuā Pirmais saspieda pirkstus, itin kā grasīdamies salauzt ziediņu; abas sievietes iekliedzās. Karalis saval­dījās.

— O, sir, būtu žēl sabojāt šo brīnumjauko rotaslietu! — Diāna iesaucās. — Dodiet to man, sir, un es galvoju, ka atklāšu noslēpumu, ja vien tāds ir.

Un Diāna ar saviem smalkajiem un veiklajiem pirk-„ stiem, kas aiz naida, šķiet, bija kļuvuši vēl veiklāki, sāka aptaustīt visus zelta ziediņa izliekumus un padziļināju­mus, kamēr hercogiene d'Etampa, vai ļimdama aiz bai­lēm, neprātīgām acīm sekoja ikvienai viņas kustībai, vi­siem viņas nesekmīgajiem mēģinājumiem. Beidzot, vai nu pateicoties laimīgai nejaušībai vai arī gaišredzībai, ko saasināja greizsirdība, Diāna nospieda neredzamo at­sperīti.