Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Jūs lūgsiet karali, lai viņš dod savu piekrišanu As­kānio un Kolombas laulībām.

— Jūs slikti pazīstat hercogieni d'Etampu, msjē zelt­kali. — Anna d'Eiiī iesmējās. — Nekādi draudi mani ne­piespiedīs atteikties no mīļotā cilvēka.

— Jūs atbildējāt nepadomājusi, kundze.

— Un tomēr es palieku pie teiktā.

— Atļaujiet man, kundze, apsēsties bez kādām cere­monijām un brīdī ar jums atklāti parunāt, — Benvenuto sacīja ar valdzinošu vaļsirdību, kas raksturīga neparas­tiem cilvēkiem. — Es esmu tikai necils tēlnieks, bet jūs

slavena hercogiene, un, lai gan mūs šķir milzīgs attā­lums, es uzdrošinos apgalvot, ka mēs gluži labi sapratī­sim viens otru. Un netēlojiet, lūdzu, nepieejamu kara­lieni, tas nav vajadzīgs; es netaisos jūs aizvainot, es tikai gribu jums šo to izskaidrot; augstprātība šoreiz patiešam ir nevietā, jo jūsu lepnumam nekas nedraud.

— Nudien, jūs esat apbrīnojams cilvēks! — Anna ne­viļus iesmējās. — Lai notiek, runājiet, es jūs klausos.

— Es jau teicu jums, hercogien, — Benvenuto mie­rīgi turpināja, — par spīti tam, ka mēs ieņemam sabied­rībā dažādu stāvokli, mēs varam lieliski saprasties un būt pat noderīgi viens otram. Jūs bijāt sašutusi, kad es lūdzu jūs atteikties no mīlestības pret Askānio; jums taš likās neiespējami un nesaprātīgi. Un tomēr es gribu pie­rādīt jums, kundze, pretējo, minēdams kādu piemēru.

— No savas dzīves?

— Jā, tāpat kā jūs mīlat Askānio, es mīlēju Kolombu.

— Jūs?

— Jā. Es mīlēju viņu, kā var mīlēt tikai vienreiz mūžā. Es biju ar mieru atdot viņas dēļ savu dzīvību, savu dvēseli, un tomēr es atteicos no viņas Askānio dēļ.

— Patiešām nesavtīga kaislība, — hercogiene zobga­līgi piebilda.

— Ak, kundze! Nelieciet apsmieklā manas ciešanas, nezobojieties par manām bēdām! Es esmu daudz pārdzī­vojis un sapratis, ka Kolomba nav piemērota man tāpat kā Askānio jums, hercogien. Uzklausiet mani, kundze: mēs abi divi, ja šāds apvienojums jūs pārāk neaizvaino, piederam pie neparastas un dīvainas dabas cilvēkiem, kuriem ir sava īpaša dzīve, īpaša jūtu pasaule un kuri * reti saprotas ar citiem cilvēkiem. Mēs abi, kundze, pie­lūdzam varenus un briesmīgus elkus — kalpošana tiem padara cildenāku dvēseli un paceļ cilvēku pāri pūlim. Jūsu elks, kundze, ir godkāre, mans — māksla. Abas šīs dievības ir greizsirdīgas, un, lai arī kādas ciešanas tās mums sagādātu, tās visur un vienmēr valdīs pār mums. Jūs alkāt Askānio mīlestības, lai greznotu ar to sevi kā ar kroni; es sapņoju par Kolombu kā par Galateju. Jūs mīlējāt kā hercogiene, es — kā mākslinieks; jūs vajājāt, es cietu. O! Nedomājiet, ka es jūs nosodu: gluži otrādi, es esmu sajūsmināts par jūsu enerģiju un drosmi. Un, lai ko sacītu sīki ļaudis, manuprāt, brīnišķīgi ir apgriezt ap­kārt visu pasauli, lai izcirstu ceļu mīļotajam. Es pazīstu

visusatriecošo kaisles spēku un esmu par viengabalai­niem raksturiem, kuri spējīgi veikt varoņdarbu un izda­rīt noziegumu; es esmu par pārcilvēciskiem raksturiem, jo mani valdzina viss negaidītais, viss, kas paceļas pāri ikdienībai. Un tā, no sirds mīlēdams Kolombu, kundze, es sapratu, ka mana lepnā un neapvaldītā daba nav pie­mērota šai skaidrajai eņģeļa dvēselei. Arī pati Kolomba iemīlēja Askānio, manu maigo un labsirdīgo audzēkni; viņu biedēja mans skarbais un spēcīgais raksturs. Es pa­vēlēju savai sirdij klusēt, bet, kad tā man neklausīja, es aicināju palīgā dievišķīgo mākslu, un divatā mums izde­vās pieveikt un apbedīt uz visiem, laikiem šo nepakļāvīgo mīlestību. Māksla, mana vienīgā pavēlniece, uzspieda man uz pieres karstu skūpstu, un es nomierinājos. Da­riet tāpat kā es, hercogien, nelaupiet šiem bērniem de­besu dāvāto mīlestību, neaptumšojiet viņu svētlaimi! Mūsu aicinājums ir šās zemes dzīve ar visām tās bēdām, cīņām un reibinošo uzvaras saldmi. Mēģiniet dziedēt sirds brūces, remdējot savu godkāri; sagraujiet impēri­jas, ja jums tīk, rotaļājieties sava prieka pēc ar kara­ļiem un šās pasaules varenajiem. Viņi ir to pelnījuši, un es pirmais jums aplaudēšu. Taču saudzējiet šo nevainīgo bērnu laimi un mieru, jo viņi tik maigi mīl viens otru dieva tā kunga un jaunavas Marijas vaiga priekšā!

— Kas jūs īsti esat, maestro Benvenuto Čellīni? Līdz šim es jūs nepazinu, — hercogiene pārsteigta sacīja.

— Kas jūs esat?

— Es esmu neparasts vīrietis, zvēru pie dieva, tāpat kā jūs, hercogien, esat neparasta sieviete, — Benvenuto smiedamies attrauca ar viņam raksturīgo vaļsirdību.

— Bet tas, ka jūs mani nepazīstat, man dod milzīgas priekšrocības salīdzinājumā ar jums, jo es, kundze, jūs pazīstu.

— Iespējams — hercogiene atbildēja, — toties tagad esmu sapratusi, ka neparastas sievietes mīl daudz spēcī­gāk nekā neparasti vīrieši, viņas nicina pārcilvēcisku uzupurēšanos un visiem līdzekļiem līdz pēdējam brīdim cīnās par savu mīlestību.

— Tātad jūs aizvien vēl esat pret Askānio un Kolom­bas laulībām?

— Es aizvien vēl viņu mīlu un nevēlos zaudēt.

— Dariet, kā zināt, taču piesargieties! Man ir smaga roka, un ciņa ar mani jums nebūs viegla. Vai jūs visu

labi apsvērāt? Un kategoriski atsakaties dot savu pie­krišanu Askānio un Kolombas laulībām?

— Kategoriski, — hercogiene atbildēja.

— Labi. Tad ieņemsim pozīcijas! — Benvenuto iesau­cās. — Karš turpinās.

Šai brīdī durvis atvērās un kalpotājs paziņoja par ka­raļa ierašanos.

Fransuā Pirmais ienāca, vezdams aiz rokas Diānu de Puatjē, ar kuru viņš nupat bija kavējies pie slimā dēla gultas. Naida pārņemtā Diāna instinktīvi juta, ka viņas sāncensei draud pazemojums, tālab nevēlējās palaist ga­rām tik patīkamu skatu.

Bet Fransuā Pirmais neko neredzēja, neko nedzirdēja, nevienu neturēja aizdomās; viņš domāja, ka hercogiene d'Etampa un Benvenuto pilnīgi samierinājušies, un, re­dzēdams viņus sēžam blakus un mierīgi tērzējam, svei­cināja abus reizē ar smaidu un galvas mājienu.

— Esi sveicināta, skaistuma karaliene! Esiet sveici­nāts, visu mākslinieku karali! Par ko jūs abi tik aizrau­tīgi tērzējāt?

— Ak, jūsu majestāte, mēs runājām par politiku, — Benvenuto atbildēja.

— Kāds jautājums piesaistījis jūsu gaišos prātus? Pa­sakiet, lūdzu, arī man!

— Tas pats, par ko tagad runā visa pasaule, sir, — zeltkalis turpināja.

— Saprotu, jūs spriedāt par Milānas hercogisti.

— Jā, sir.

— Un kādas ir jūsu domas?

— Mums ar hercogieni ir dažādi uzskati, sir; saskaņā ar vienu no tiem imperators grasās atraut Milānas her­cogisti jums un atdot to jūsu dēlam Šarlam, tādējādi lauzdams savu solījumu. •

— Kurš no jums tā domā?

— Kā liekas, hercogiene d'Etampa.

Hercogienes seju pārklāja nāves bālums.

— Ja imperators tā rīkotos, tad tā būtu zemiska no­devība, — Fransuā Pirmais atteica, — taču viņš to ne­darīs.

— Ja viņš to arī nedarīs, — sarunā iejaucas Diāna,

— tad ne jau tāpēc, ka viņam būtu trūcis labu padom­devēju.

— Man tomēr gribētos zināt, velns parāvis, kas varēja dot imperatoram tādu padomu! — Fransuā Pirmais iesau­cās.

— Dieva dēļ, neuztraucieties, sir, — Benvenuto sacīja.

— Saruna bija gaužām vispārīga, un mēs tikai izteicām savus pieņēmumus: vai tad mēs ar hercogieni d'Etampu esam kādi politiķi, jūsu majestāte. Hercogiene ir sieviete un domā galvenokārt par savārn rotām, lai gan, ņemot vērā viņas skaistumu, tas ir pilnīgi lieki, turpretī es, jūsu majestāte, esmu mākslinieks un interesējos vienīgi par savu mākslu. Vai nav tiesa, hercogien?