Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Ja tu neprecēsies ar viņu, Skocone, tad viņš mirs, — Čellīni salti noteica.

— Bet es taču pati viņam atsaku! — Katrīna iesaucās.

— Viņš mirs, — Benvenuto atkārtoja, — lai neviens nevarētu sacīt, ka vīrietis, kas apvainojis mani, palicis nesodīts. Vai tu esi gatavs mirt, Pagolo?

— Katrīna! — māceklis iesaucās. — Es mīlu jūs, es vienmēr mīlēšu jūs! Katrīna, dieva dēļ, apžēlojieties par mani un parakstiet līgumu! Katrīna, esiet mana sieva, es lūdzu jūs, nometies uz ceļiem!

— Nu, Skocone, izšķiries ātrāk! — Čellīni uzstāja.

— O! Vai jūs, skolotāj, neapejaties ar mani pārāk bargi? — Katrīna gražīgi vaicāja. — Es jūs tik ļoti

mīlēju un nudien sapņoju par gluži ko citu. Ak dievs! Pa­skatieties uz viņu, Čellīni! — meiča iesaucās, pēkšņi aiz­mirsdama skumjas un atkal kļūdama jautra. — Paskatie­ties, kāds viņam nožēlojams ģīmis! Tūlīt pat beidziet viebties, Pagolo, citādi es nekad nebūšu ar mieru ņemt jūs par vīru. Ak vai, cik jūs esat jocīgs!

— Vispirms glābiet mani, Katūna, — Pagolo lūdzās,

— bet smieties, ja jūs gribēsiet, mēs varēsim pēc tam.

— Nu labi, mans nabaga zēn, ja jau jūs tik ļoti vēla­ties …

— ,Jā, es ļoti vēlos, — Pagolo iesaucās.

— Vai jūs zināt, kas es biju un kas esmu tagad?

— Jā, es zinu.

— Tātad es nekrāpju jūs?

— Nē.

— Un jūs nenožēlosiet, ka esat apprecējis mani?

— Nē, nē!

— Tas viss ir ļoti dīvaini, es nemaz nebiju to gaidījusi. Bet, ko lai dara, es būšu jūsu sieva!

Katrīna paņēma spalvu un, kā tas pieklājas padevīgai laulātai draudzenei, parakstījās zem sava vīra vārda.

— Paldies, mīļā Katrīna, paldies! — Pagolo iesaucās.

— Gan redzēsi, cik labs vīrs es tev būšu!

— Bet, ja viņš aizmirsīs savu solījumu, — Benvenuto piebilda, — atraksti man, Skocone, un, lai kur es būtu, es atbraukšu, lai atsvaidzinātu viņa atmiņu.

Pateicis šos vārdus, Benvenuto, neatraudams skatienu no mācekļa, lēnām iestūma dunci atpakaļ makstī, paņēma no galda abu laulāto draugu parakstīto līgumu, kārtīgi salocīja to četrās daļās un iebāza kabatā; pēc tam, uz­runādams Pagolo, Benvenuto sacīja ar viņam raksturīgo nesaudzīgo ironiju:

— Un tagad, dārgais Pagolo, jūs ar Katrīnu esat vīrs un sieva, tomēr tikai ļaužu priekšā, nevis dieva priekšā, jo baznīca vēl nav svētījusi jūsu savienību. Tādēļ tava klātbūtne šeit runā pretī gan dieva, gan cilvēku liku­miem. Ariabvakar, Pagolo!

Pagolo nobāla kā nāve, taču, tā kā Čellīni pavēloši no­rādīja viņam uz durvīm, māceklis lēnām kāpās atpakaļ.

— Vienīgi jums, Čellīni, varēja ienākt prātā tāda doma, — Katrīna sacīja, smiedamās kā neprātīga, un, iekāms Pagolo bija paguvis aizvērt durvis, viņa uzsauca:

— Es atlaižu jūs, mans nabaga Pagolo, jo man uz to ir tiesības; taču varat būt mierīgs, zvēru pie svētās jauna­vas, ka, tiklīdz jūs būsiet mans vīrs, visiem citiem, to skaitā arī Benvenuto, es būšu vienīgi jūsu uzticamā lau­lātā draudzene.

Un, kad durvis aizvērās, Skocone jautri piebilda: — O, Čellīni, tu sagādāji man vīru, pie tam vēl atbrī­vodams mani šovakar no viņa sabiedrības. Paldies par to: galu galā tev vajadzēja mani kaut kā atalgot.

Trīs dienas pēc nupat attēlotās ainas gluži cita veida notikumi risinājās Luvrā.

Pienāca pirmdiena, tas ir, diena, kad bija nolikta lau­lību līguma parakstīšana. Pulkstenis bija vienpadsmit. Iz­gājis no Nelas pils, Benvenuto devās tieši uz Luvru, un satraukti pukstošu sirdi, taču stingrā un apņēmīgā solī viņš kāpa augšā pa parādes kāpnēm.

Uzgaidāmajā zālē, kur viņu vispirms ieveda, viņš ieraudzīja prevo un grāfu d'Orbeku, kuri nomaļā stūrī sarunājās ar notāru. Zāles pretējā pusē bāla un nekustīga kā statuja, neko neredzēdama sev apkārt, sēdēja Ko­lomba. Vīrieši acīmredzot bija pagājuši nostāk, lai Ko­lomba nedzirdētu viņu sarunu, un nabaga meitene sē­dēja vientuļa, noliekusi galvu un nodūrusi apdzisušo skatienu.

Čellīni, iedams viņai garām, pateica tikai dažus vārdus:

— Nezaudējiet dūžu; es esmu šeit.

Izdzirdusi pazīstamo balsi, Kolomba pacēla galvu un priecīgi iesaucās. Taču, iekāms viņa paguva kaut ko pa­teikt, viņas aizstāvis jau bija izgājis blakus zālē.

Kalpotājs pacēla smaga auduma portjeru un ielaida zeltkali karaļa kabinetā.

Čellīni cerīgie vārdi Kolombu uzmundrināja: nabadzīte jau bija domājusi, ka visi viņu ir atstājuši un viņa ir neglābjami pazudusi. Mesers d'Esturvils bija atvedis šurp meitu vai pamirušu, kaut arī pavisam vēl nebija zudusi viņas ticība dievam un Benvenuto; pirms iekāpšanas ka­rietē Kolombu bija pārņēmis tāds izmisums, ka viņa, at­mezdama savu lepnumu, bija lūgtin lūgusi hercogieni d'Etampu atļaut viņai doties uz klosteri, solīdamas uz visiem laikiem atteikties no Askānio, lai tikai izvairītos no laulībām ar grāfu d'Orbeku. Hercogiene tomēr gribēja līdz galam izbaudīt savu uzvaru: viņai bija svarīgi, lai Askānio noticētu, ka mīļotā viņu ir pievīlusi, — un Anna d'Eiiī cietsirdīgi noraidīja visus nelaimīgas Kolom­bas lūgumus. Vienīgi tas, ka Benvenuto bija vēlējis viņai būt mierīgai un vīrišķīgai pat pie altāra, paglāba mei­teni no pilnīga izmisuma un deva viņai spēku, lai aiz­brauktu uz Luvru, kur karalim dienas vidū vajadzēja pa­rakstīt laulību līgumu.

Taču karaļpilī Kolomba atkal krita izmisuma, jo viņai bija tikai trīs iespējas: saņemt palīdzību no Benvenuto, aizkustināt ar asarām Fransuā Pirmo vai nomirt aiz bē­dām.

Benvenuto tomēr bija ieradies, Benvenuto atkal bija licis viņai nezaudēt cerības, un Kolomba atguva gara mo­žumu.

Iegājis karaļa kabinetā, Čellīni sastapa tur vienīgi her­cogieni d'Etampu; tieši tas viņam bija vajadzīgs, pretējā gadījumā viņš būtu lūdzis dižciltīgajai dāmai audienci.

Kaut gan hercogiene d'Etampa pati savām rokām bija sadedzinājusi liktenīgo vēstuli un viņai vairs nebija jā­baidās par savu stāvokli, tomēr viņa jutās stipri norū­pējusies, ar šausmām domādama par briesmām, kādas ap­draudēja viņas mīlestību. Un vienmēr notika tieši tāpat: tiklīdz hercogiene atbrīvojās no godkārības mokām, viņas sirdī tūdaļ ielija mīlestības inde. Viņā allaž plosījās god­kāre un kaislības, viņa sapņoja padarīt Askānio laimīgu, paceldama viņu varas augstumos, taču drīz vien viņa atskārta, ka Askānio, lai arī cēlies no aristokrātiem (Gadi dzimta, pie kuras viņš piederēja, saistīja savus radurak­stus ar seniem Florences patriciešiem), tiecas vienīgi no­darboties ar mākslu.

Ja arī viņš sapņoja par kaut ko, tad tikai par daiļām vāzes, krūkas vai statujas formām, ja viņš arī vēlējās iegūt zeltu, briljantus un pērles — šos zemes dārgumus, tad vienīgi tāpēc, lai darinātu no tiem ziedus, vēl skaistā­kus par tiem, kas uzplaukst, dzīvinošas rasas slacīti; viņš bija vienaldzīgs pret pagodinājumiem un tituliem, ja to pamatā nebija viņa paša talants, ja tie nevairoja viņa mākslinieka slavu; ko gan varētu darīt šis sapņotājs satraukuma pilnajā hercogienes d'Etampas pasaulē? Jau pirmā vētra aizlauztu vāro, tikko uzplaukušo ziedu, kas solījās nest brīnišķīgus augļus. Iespējams, ka dvēseles nomāktības vai vienaldzības brīdī viņš būtu pakļāvies savas karaliskās labdares plāniem, taču tādā gadījumā, pārvērties par bālu un skumīgu ēnu, viņš dzīvotu vienīgi no pagātnes atmiņām. Hercogienei d'Etampai Askānio beidzot šķita tāds, kāds viņš patiesībā ari bija, — smalka un maiga dvēsele, kas alkst miera un skaidrības, piemī­līgs bērns, kuram nav lemts kļūt par vīrieti. Viņš varēja tikai pilnām ļauties jūtām, nevis veltīties idejām; radīts maigumam un mīlestībai, viņš ietu bojā kaislību vētrās, saļimtu zem dzīves likstu smaguma. Šāds cilvēks varēja apmierināt hercogienes d'Etampas sirdi, nevis viņas god­kāri.