Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Pamazām Skocone zaudēja savu bērnišķīgo bezrūpību un jautrību; viņai bija garlaicīgi, un agrākie ieradumi ne­manot guva virsroku, gluži kā nupat nokrāsota siena sa­glabā savu krāsu skaidrā laikā un zaudē to lietū. Skocone, kuru Čellīni droši vien bija pametis kādas jaunas mīļā­kās dēļ, aiz patmīlības mēģināja no jauna piesaistīt sev mākslinieku. Pagolo jau sen pievērsa viņai uzmanību; viņa izstāstīja Čellīni par savu jauno pielūdzēju, cerē­dama pamodināt greizsirdību. Taču arī šoreiz viņa kļūdī­jās: Čellīni nenoskaitās, bet tikai jautri smējās; Čellīni neaizliedza viņai tikties ar Pagolo, bet, gluži otrādi, ieteica to darīt vēl biežāk. Tad Skocone juta, ka iet bojā; joprojām vienaldzīga pret visu pasaulē viņa ļāvās strau­mei gluži kā novītusi lapa, ko aizskalo rudens lietavas.

Tad arī Pagolo izdevās uzveikt viņas vienaldzību. Lai nu kā, bet Pagolo bija jauns, un, ja viņam nebūtu tāds svētulīgs ģīmis, viņu varētu uzskatīt par skaistu puisi, turklāt Pagolo bija iemīlējies, viņš nemitīgi apliecināia Skoconei savas jūtas, turpretī Čellīni bija pilnīgi pārstājis par tām runāt. «Es mīlu tevi» — šais trijos vārdos ietverta visa sirds valoda, un ikvienai sirdij ir jārunā ar citu sirdi šai valodā.

Vai nu aiz garlaicības, vai arī aiz dusmām, iespējams, ļaudamās pašapmānam, Skocone bija pateikusi Pagolo, ka mīl viņu, pateikusi to, nemīlēdama viņu, pateikusi to, glabādama savā sirdī Čellīni tēlu un klusībā čukstēdama viņa vārdu.

Un tūdaļ viņai ienāca prātā, ka varbūt kādā jaukā dienā, atsalis pret savu jauno mīļāko, Benvenuto atgriezī­sies pie viņas un, redzēdams, ka, par spīti visiem pado­miem, viņa palikusi mīļotajam uzticīga, atalgos viņu par to, protams, nevis ar laulībām, par ko nabaga meiča vairs pat nesapņoja, bet gan ar cieņu un līdzjūtību, ko viņa būtu uztvērusi kā agrākās mīlestības atdzimšanu.

Šīs domas tad arī darīja Skoconi tik skumju un grūt­sirdīgu, izraisīdamas sirdsapziņas pārmetumus.

Te pēkšņi klusās pārdomas iztraucēja soļu troksnis uz kāpnēm. Katrīna nodrebēja un pacēla galvu; drīz vien noskrapstēja atslēga un durvis atvērās.

— Pagolo, kā jūs šeit iekļuvāt, un kas jums iedeva atslēgu? — Skocone iesaucās, pietrūkdamās kājās. — No šīm durvīm ir tikai divas atslēgas: viena atrodas pie ma­nis, otra — pie Čellīni.

— Ko lai dara, dārgumiņ, ja jūs esat tik untumaina, — Pagolo smiedamies sacīja. — Vienreiz jūs atstājat durvis vaļā, citreiz atkal ieslēdzaties; ja gribu iekļūt jūsu istabā ar varu, jūs draudat saukt palīgā, lai gan pati esat atļā­vusi atnākt. Tad nu man neatliek nekas cits kā ķerties pie viltības.

— Ak dievs! Sakiet vismaz, ka jūs esat slepus izvilcis atslēgu no Benvenuto kabatas; sakiet, ka viņš nav devis jums atslēgu, ka viņš neko nezina par to, citādi es no­miršu aiz kauna un izmisuma!

— Nomierinies, mana dārgā Katrīna! — Pagolo sa­cīja un aizslēdza durvis, divreiz pagriezdams atslēgu, tad apsēdās blakus meičai, likdams arī viņai apsēsties. — Benvenuto jūs vairs nemīl, tas ir tiesa, taču Benvenuto ir gaužām līdzīgs tiem skopuļiem, kuri sargā no citiem savus dārgumus, lai gan paši tiem pat nepieskaras. Nē, šo atslēgu es pagatavoju pats savām rokām. Kas prot radīt ko lielu, pratīs radīt arī mazu; zeltkalis var pār­vērsties par atslēdznieku. Redzat, kā es jūs mīlu, Katrīna: šie pirksti, kas raduši darināt ziedus no zelta, pērlēm un briljantiem, nevairījās apstrādāt parastu dzelzs gabalu. Tiesa, cietsirdīgā, no dzelzs gabala iznāca atslēga, kas atslēdz paradīzes vārtus.

Teikdams šos vārdus, Pagolo gribēja saņemt Katrīnas roku, bet, par lielu pārsteigumu tēlniekam, kas nepalaida garām nevienu vārdu, nevienu kustību, Katrīna atstūma jaunekli.

— Tā, tā! Cik ilgi turpināsies šīs kaprīzes? — Pagolo noprasīja.

— Paklausieties, Pagolo, — Katrīna atbildēja tik sku­mīgā balsī, ka aizkustināja Čellīni līdz dvēseles dziļumiem.

— Es zinu — ja sieviete reiz padevusies, tad viņai nav ko tēlot svētuli, bet paklausieties: ja vīrietis, kuram viņa nav varējusi pretoties, ir godīgs cilvēks un ja viņa tam bilst, ka padevusies vājuma brīdī, zaudējot varu pār sevi, tad, saprotiet, viņš nedrīkst ļaunprātīgi izmantot viņas kļūdu. Saprotiet, Pagolo: es arī padevos nemīlēdama, jo mīlu citu, es mīlu Čellīni. Varat nicināt mani, jums uz to ir tiesības, taču turpmāk vairs nemokiet mani.

— Brīnišķīgi! Nav ko sacīt! Cik veikli jūs rīkojaties! — Pagolo iesaucās. — Pēc tam kad esmu ar tādām pūlēm iekarojis jūsu labvēlību, jūs gribat man to liegt un prasāt, lai atbrīvoju jūs no solījuma, ko esat man devusi, starp citu, pilnīgi labprātīgi? Nekā nebij! Un visu to jūs darāt Benvenuto dēļ — tā cilvēka dēļ, kas ir divreiz vecāks par jums un par mani arī, kas jūs nemīl, tā cilvēka dēļ, kas jūs nicina un izturas pret jums kā pret kurtizāni!

— Apklustiet, Pagolo, tūlīt pat apklustiet! — Skocone iesaucās, nosarkdama aiz kauna, greizsirdības un dusmām.

— Benvenuto nemīl mani, tas ir tiesa, bet agrak viņš mī­lēja un cienīja mani un arī tagad cienī.

— Pieņemsim. Bet kāpēc tad viņš neapprecēja jūs, ja bija solījis?

— Solījis? Nē. Benvenuto nekad nav solījis mani pre­cēt, bet, ja būtu solījisT tad noteikti turētu doto vārdu. Es tikai pēc tā ļoti ilgojos, un vēlēšanās pamazām pār­vērtās par cerību, bet cerības tik ļoti mani spārnoja, ka es noturēju savus sapņus par īstenību un sāku par tiem runāt. Nē, Pagolo, nē, — Katrīna skumji pasmaidīja, bez­spēcīgi nolaizdama roku, — Benvenuto nekad man nav neko solījis.

— Ak vai, cik jūs tomēr esat nepateicīga! — Pagolo satvēra Skocones nolaisto roku, domādams, ka meičā atkal pret viņu pamostas maigas jūtas, lai gan tas bija vienīgi izmisuma žests. — Es apsolu, es piedāvāju jums to, ko Benvenuto, kā jūs pati sacījāt, nekad nav nedz solī­jis, nedz piedāvājis. Es esmu jums uzticīgs, es mīlu jūs, bet jūs mani atstumjat; viņš jūs krāpj, taču es esmu pār­liecināts — ja viņš būtu manā vietā, jūs ar prieku pie­ņemtu viņa bildinājumu, turpretī man jūs atsakāt, lai gan zināt,, cik loti jūs mīlu.

— Ak, ja viņš būtu šeit! — Skocone iesaucās. — Ja viņš būtu šeit, Pagolo, jūs aiz kauna izkristu cauri ze­mei, jo jūs pievīlāt viņu aiz naida, turpretī es izdarīju to pašu aiz mīlestības pret viņu.

— Par ko gan man jākaunas, ja atļauts vaicāt? — Pa­golo iesaucās, Benvenuto prombūtnes iedrošināts. — Vai tad vīrietim nav tiesību cīnīties par sievietes mīlestību, ja šī sieviete ir brīva? Ja Čellīni būtu šeit, es viņam pa­teiktu skaidri un gaiši: «Jūs piekrāpāt Katrīnu, pamētāt nabaga meiteni, kura tā mīlēja jūs. Sākumā viņa bija iz­misusi, taču, par laimi, viņa sastapa krietnu un godīgu jaunekli, kurš prata viņu novērtēt, iemīlēja viņu un pie­dāvāja viņai kļūt par viņa sievu, ko jūs nekad neesat piedāvājis. Jūsu tiesības pārņēmis šis jauneklis, un tagad šī sieviete pieder viņam.» Interesanti būtu zināt, Katrīna, ko atbildētu uz to tavs Čellīni?

— Neko, — Pagolo aiz muguras atskanēja skarba balss, — itin neko!

Tai pašā mirklī viņam uz pleca uzgūla smaga roka, uzreiz pārtraukdama daiļrunības plūdus; Pagolo novēlās uz grīdas, un nesenās drosmes vietā viņu sagrāba nožē­lojamas bailes.

Tas bija patiesi ievērības cienīgs skats: bāls kā nāve, pagalam pārbijies, Pagolo tupēja uz ceļiem; Skocone, atbalstījusies uz krēsla parocēm, sastinga mēmā izbrīnā, gluži kā statuja; Benvenuto bargi sarauktām uzacīm, iro­nisku smaidu uz lūpām stāvēja viņu priekšā, turēdams vienā rokā kailu zobenu, bet otrā — zobenu makstī.