Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Lai tā būtu, sir! Šādi vārdi man ir pa prātam, un es pacentīšos jums glaimot pēc iespējas labāk. Tātad, — viņš turpināja, uzrunādams galminiekus, — neaizmirstiet, lūdzu, dāmas un kungi, ka ar manu muti runā pats ka­ralis! Notāru kungi, vai jūs esat sagatavojuši līgumu, ko viņa majestāte vēlas parakstīt pats ar savu roku? Ierak­stiet tajā jaunlaulāto vārdus.

Notāri paņēma spalvas un nolika sev priekšā divus līgumus, no kuriem vienam bija jāglabājas valsts arhīvā, bet otram — viņu kantorī. _

— Līgava, kas dodas laulībā, — Benvenuto turpinaja, — ir dižciltīgā Kolomba d'Esturvilas jaunkundze.

— Kolomba d'Esturvila, — notāri automātiski atkār­toja, kamēr galminieki klausījās, pagalam pārsteigti.

— Līgavainis, — Čellīni turpināja, — ir dižciltīgais un varenais Askānio Gadi, Nelas senjors.

— Askānio Gadi! — reizē iesaucās prevo un d'Orbeks.

— Vienkāršs amatnieks! — prevo sarūgtināts piebilda, pagriezdamies pret karali.

— Askānio Gadi, Nelas senjors, — Benvenuto atkār­toja, itin kā neko nebūtu dzirdējis, — kuram viņa majes­tāte Fransuā Pirmais dāvā Francijas pavalstniecību un ka­raļa piļu pārvaldnieka amatu.

— Ja jūsu majestāte pavēl, es esmu gatavs pakļau­ties, — prevo sacīja, — bet' tomēr…

— Ievērojot Askānio Gadi lūgumu, — Benvenuto tur­pināja, — viņa majestāte piešķir meseram Robēram d'Esturvilam, Parīzes prevo, kambarkunga titulu.

— Sir, es piekrītu, — mesers d'Esturvils sacīja, bū­dams galīgi uzveikts.

— Ak dievs! Ak dievs! Vai tiešām tas nav sapnis? — Kolomba čukstēja, atslīgdama krēslā.

— Bet es? Ko tad es? — d'Orbeks iesaucās.

— Kas attiecas uz-jums, — Čellīni pavēstīja, turpinā­dams pildīt karaļa pienākumus, — kas attiecas uz jums, grāf d'Orbek, — es apžēlošu jūs un nenodošu jūsu lietu tiesas izmeklēšanai, lai gan jūs izturējāties nepiedodami. Žēlsirdība, tāpat kā devīgums, ir viens no karaļu tiku­miem, vai ne, sir? Bet nu arī līgumi ir sagatavoti. Pa­rakstīsim tos, kungi!

— Vai nav brīnišķīgs karalis! — Fransuā Pirmais prie­cīgi iesaucās, juzdamies kā karalis brīvdienās.

Parakstījis līgumu, karalis nodeva spalvu Askānio, kas, drebošu roku uzvilcis savu vārdu, atdeva spalvu Kolom­bai, kuru labsirdīgā Diāna saudzīgi piecēla no krēsla un pieveda pie galda. Mīlētāju rokas saskārās, un viņi gan­drīz vai zaudēja samaņu.

Pēc tam bija Diānas kārta parakstīt līgumu, no viņas spalva pārgāja pie hercogienes d'Etampas, kura nodeva to tālāk prevo, bet tas savukārt grāfam d'Orbekam un grāfs d'Orbeks — Spānijas vēstniekam.

Zem visiem šiem izcilajiem vārdiem stingrā un no­teiktā rokrakstā savu vārdu parakstīja Benvenuto Čel­līni, bet viņa upuris taču laikam bija vislielākais.

Parakstījis līgumu, Spānijas vēstnieks piegāja pie her­cogienes.

— Vai mūsu noruna paliek spēkā, kundze? — viņš jautāja.

— Ak dievs! — hercogiene iesaucās. — Dariet, kā zi­nāt. Kāda man daļa gar Franciju! Kāda man daļa gar visu pasauli!

Hercogs palocījās un atgriezās savā vietā.

— Kā liekas, imperators nodomājis iecelt par Milānas hercogu nevis karali Fransuā Pirmo, bet viņa dēlu? — šai brīdī vēstniekam jautāja viņa krustdēls, vēl jauns un ne­pieredzējis diplomāts.

— Milānas hercogs nebūs nedz viens, nedz otrs, — vēstnieks atbildēja.

Tikmēr klātesošie cits pēc cita parakstīja līgumu.

Kad visi bija apstiprinājuši ar saviem parakstiem Askā­nio un Kolombas laimīgo savienību, Benvenuto piegāja pie Fransuā Pirmā un, nometies viņa priekšā uz viena ceļgala, sacīja:

— Sir, es nupat pavēlēju kā karalis, bet tagad nāku lūgt jūsu majestāti kā vispazemīgākais un vispateicīgā­kais kalps. Parādiet man, jūsu majestāte, savu pēdējo žēlastību!

— Runā, Benvenuto, runā, — Fransuā Pirmais vēlīgi atbildēja, vēl pilnām izbaudīdams savu karalisko vare­nību. — Saki — ko tu vēlies?

— Atgriezties Itālijā, sir, — Benvenuto sacīja.

— Ko tas nozīmē? — karalis iesaucās. — Jūs gribat mani atstāt, kad jums jādāvina man tik daudz brīnišķīgu mākslas darbu! Es tam nepiekrītu.

— Sir, — Benvenuto atbildēja, — es atgriezīšos, zvēru jums. Bet tagad atlaidiet mani, man nepieciešams padzī­vot kādu laiciņu dzimtenē. Es nevaru izteikt jums, jūsu majestāte, cik ļoti es ciešu, — viņš klusi piebilda, skumji šūpodams galvu, — tas nav izsakāms vārdos, vienīgi dzimtenes gaiss var izdziedināt manu savainoto sirdi. Jūs esat varens un devīgs valdnieks, un es jūs mīlu. Es no­teikti atgriezīšos, sir, tiklīdz dzimtenes saule būs mani izdziedējusi. Turklāt es atstāšu jums Askānio, savu otru es, un Pagolo, savu labo roku; viņi izpildīs jūsu ieceres, sir, līdz manai pārbraukšanai. Bet, kad manas dzimtas Florences liegais vējiņš aizvēdīs prom manas skumjas, es atgriezīšos pie jums, mans karali, un tad mūs izšķirt spēs vienīgi nāve.

— Brauciet, — Fransuā Pirmais skumji sacīja. — Māk­sliniekam ir jābūt brīvam kā bezdelīgai! Brauciet!

Pēc tam karalis pastiepa viņam roku, kuru Benvenuto pateicības pilns noskūpstīja.

Pirms aiziešanas Čellīni piegāja pie hercogienes d'Etam­pas.

— Vai jūs Joti dusmojaties uz mani, kundze? — viņš jautāja, paslepus iespiezdams hercogienei rokā liktenīgo vēstuli, kas gluži kā maģisks talismans nupat bija pa­veikusi īstu brīnumu.

— Nē, — hercogiene atbildēja, priecādamās, ka vēs­tule beidzot atrodas viņas rokās. — Un tomēr jūs uz­veicāt mani ar šo ieroci…

— Nav tiesa, hercogien, — Benvenuto viņu pārtrauca, — es tikai jums piedraudēju ar šo ieroci. Vai tiešām jums varēja ienākt prātā, ka es to izmantošu?

— Augstais dievs! — hercogiene iesaucās gluži kā dzelta. — Cik viegli gan var kļūdīties, ja par citiem spriež vienīgi pēc sevis!

Nākamajā dienā Askānio un Kolombu salaulāja Luvras pils kapelā, un pretēji visiem galma etiķetes noteikumiem jaunais pāris panāca, ka laulību ceremonijā piedalās arī Zaks Obrī un viņa dzīvesbiedre.

Zakam tas bija liels gods, un nevar nepiekrist, ka na­baga students to bija pelnījis.

Pēc nedējas arī Hermanis svinīgi salaulājās ar Perīnas kundzi, kas dāvāja viņam divdesmit tūkstošus livru pūra naudas un drošu pārliecību, ka viņš būs tēvs.

Pasteigsimies piebilst, ka tieši šī pārliecība vēl daudz vairāk nekā divdesmit tūkstoši livru pūra naudas pamu­dināja krietno vācieti izšķirties par šādu soli.

Tās pašas dienas vakarā, kad bija notikušas Askānio un Kolombas laulības, Benvenuto, lai kā jaunais pāris cen­tās viņu atrunāt, aizbrauca uz Florenci.

Tur viņš izveidoja slaveno Perseja statuju, kas vēl šo­dien rotā Vecās pils laukumu, un laikam gan tā ir tēl­nieka labākā skulptūra, jo tapa, ciešot visskaudrākās dvēseles sāpes.

I. Iela un darbnīca

II. Sešpadsmitā gadsimta zeltkalis …… 18

III. Dedals ………………………………………………………………………… 27

IV. Skocone ………………………………………………………………………. 43

V, Ģēnijs un karaļvara……………………………………………………………………… 51

VI. Kāpēc vajadzīgas dueņjas …….. 62

VII. Līgavainis un draugs………………………………………………………… 76