Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Pagāja vēl ceturtdaļstunda.

— Tu slikti jūties, mans dēls? — viņš jautāja Askānio.

— Nē, nudien ne, skolotāj; jūs pats nejūtaties labi. Ap­bruņojieties ar pacietību, es jūs lūdzu, vairs nav atlicis ilgi ko gaidīt.

Šai brīdī atkal ienāca Izabo. ' — Jūsu kundze pamatīgi kavējas, — Benvenuto norūca.

Šķelmīgā jaunava piegāja pie loga un paskatījās uz pulksteni, kas atradās pagalmā.

— Jūs gaidāt tikai pusotras stundas, — viņa noteica. — Ko tad jūs sūdzaties?

Čellīni sarauca uzacis, kamēr kalpone skaļi iesmējās un aizmetās prom.

Benvenuto šoreiz savaldījās, lai arī tas viņam prasīja ne­iedomājamu piepūli. Viņš atkal apsēdās un, sakrustojis ro­kas uz krūtīm, sastinga majestātiskā pozā. Šķita, ka tēl­nieks ir gluži mierīgs, taču viņa krūtīs bangoja dusmas. Divi sulaiņi, kas nekustīgi stāvēja pie durvīm, cienīgi rau­dzījās uz viņu, bet viņam likās, ka viņi raugās ar smīnu.

Pulkstenis nosita vēl ceturtdaļstundu; Benvenuto paska­tījās uz Askānio un ieraudzīja, ka viņš ir tik neparasti bāls, ka šķiet — teju, teju zaudēs samaņu.

— Ak tā! — Čellīni iesaucās, vairs nespēdams savaldī­ties. — To viņa dara tīšām, skaidrs! Bet es biju gatavs no­ticēt viņas vārdiem un pieklājības pēc pagaidīt; viņa grib mani pazemot, bet es to pat neatskārtu, jo neesmu radis, ka ar mani tā apietas; es neesmu no tiem vīriem, kas ļauj par sevi ņirgāties pat sievietei, es dodos prom. Ejam, As­kānio!

Un, pateicis šos vārdus, Benvenuto pacēla-savā varenajā rokā neviesmīlīgo soliņu, uz kura, izdabādams ļaunpiemi- nīgajai hercogienei, bija sēdējis turpat divas stundas un tādējādi, pašam neapzinoties, ticis pazemots, un trieca so­liņu pret grīdu ar tādu spēku, ka tas sašķīda gabalos. Su­laiņi metās viņam klāt, bet Čellīni izrāva dunci, un viņi apstājās. Askānio, norūpējies par savu skolotāju, dzīrās pielēkt kājās, taču bija tik ļoti satraukts, ka spēki viņu atstāja un viņš bez samaņas nokrita zemē. Benvenuto pirmajā mirklī to nepamanīja.

Šai brīdī bāla un saniknota uz sliekšņa parādījās her­cogiene.

— Jā, es eju prom, — Benvenuto turpināja pērkon- dimdošā balsī, lieliski redzēdams hercogieni, — un pasa­kiet šai sievietei, ka es paņemu atpakaļ savu dāvanu un atdošu to pirmajam nabagam, ko sastapšu ceļā, un viņš būs daudz cienīgāks saņemt šādu dāvanu. Pasakiet, ka viņa kļūdās, uzskatīdama mani par tādu pašu sulaini kā jūs, mēs, mākslinieki, nepārdodam savu goddevību un cieņu, kā viņa pārdod savu mīlestību! Bet tagad paej iet malā! Seko man, Askānio!

Šai mirklī viņš pagriezās un ieraudzīja, ka viņa mīļo­tais skolnieks sēž, sakņupis pie sienas, atpakaļ atmestu galvu, ka acis viņam aizvērtas, bet seja bāla kā mironim.

— Askānio! — Benvenuto iesaucās. — Askānio, mans dēls! Viņš ir zaudējis samaņu, viņš mirst! O, mans dārgais Askānio, un tas viss šīs sievietes dēļ…

Benvenuto draudīgi pagriezās pret hercogieni d'Etampu un tūdaļ noliecās pie Askānio, lai paceltu viņu un aiznestu prom.

Savukārt hercogiene, aiz dusmām un šausmām zaudējusi valodu, nejaudāja paspert ne soli. Taču, ieraudzījusi mar- morbālo Askānio, viņa atpakaļ atmesto galvu, garos, izju­kušos matus, ieraudzījusi samaņu t zaudējušā jaunekļa skaisto seju un graciozo pozu, hercogiene, neapjauzdama, ko dara, metās pie viņa un, noslīgusi uz ceļiem blakus Ben­venuto, tāpat kā tēlnieks, satvēra Askānio roku.

— Jauneklis tūlīt nomirs! Jūs nogalināsit viņu, msjē, ja nesīsit prom. Viņam tūlīt jāsniedz palīdzība. Zerom, skrien pēc ārsta Andrē! Viņu nedrīkst pārnest, viņam ir tik slikti. Dzirdiet? Jūs varat iet, varat palikt, bet viņu neaiz­tieciet!

Benvenuto ar caururbjošu skatienu palūkojās uz herco­gieni, pēc tam uzmeta satrauktu mirkli Askānio. Viņš saprata, ka pie hercogienes d'Etampas mīļotajam mācek­lim nedraud nekādas briesmas un pārnest viņu varbūt tie­šām ir bīstami. Un Čellīni tūdaļ pieņēma lēmumu, jo ātra un izšķirīga rīcība bija viena no viņa labajām vai, iespē­jams, arī sliktākajām īpašībām.

— Jūs atbildiet par viņu, kundze! — viņš sacīja.

— O jā, ar savu dzīvību! — hercogiene iesaucās.

Benvenuto maigi noskūpstīja savu mācekli uz pieres, ieti­nās apmetnī un, turēdams roku uz dunča spala, lepni izgāja laukā, uzmetis hercogienei naida un nicinājuma pilnu ska­tienu. Uz prevo un vikontu viņš neatrada par vajadzīgu pat paskatīties.

Savukārt Anna pavadīja savu ienaidnieku līdz pat dur­vīm ar dusmās kvēlojošu skatienu; pēc tam viņas acu izteik­sme mainījās un viņa bažīgi un skumji paraudzījās uz viņai tik mīļo slimnieku: mīlestība nomainīja naidu, tīģeriene atkal pārvērtās par gazeli.

— Doktor Andrē, — viņa uzrunāja ārstu, kas bija stei- < dzies šurp, cik ātri vien varēdams, — izmeklējiet viņu. Glābiet, viņš ir ievainots, viņš mirst!

— Nekā bīstama nav, — ārsts sacīja, — tas ir pārejošs vājums.

Un viņš iepilināja Askānio mutē dažus pilienus spēci­nošu zāļu, kuras vienmēr nēsāja līdzi.

— Viņš nāk pie samaņas! — hercogiene iesaucās. — Viņš sakustējās! Bet tagad, doktor, viņam vajadzīgs miers, vai ne? Aiznesiet viņu uz šo istabu un noguldiet uz kušetes! — viņa izrīkoja divus sulaiņus.

Pēc tam klusi piebilda, lai neviens cits, izņemot sulai­ņus, nedzirdētu:

— Brīdinu — ja izpļāpāsit kaut pušplēstu vārdu par to, ko- šeit redzējāt un dzirdējāt, samaksāsiet ar savu galvu. Ejiet!

Drebēdami aiz bailēm, sulaiņi paklanījās, saudzīgi pa­cēla Askānio un aiznesa.

Palikusi vienatnē ar prevo un vikontu de Marmaņu, kas bija liecinieki tam, kā viņa atkal tika apvainota, herco­giene d'Etampa nomērīja abus ar nicinošu skatienu, īpaši vikontu, taču tūdaļ apvaldīja savas jūtas.

— Tātad, vikont, es sacīju, — viņa dzēlīgi un reizē mie­rīgi piebilda, — es sacīju, ka jūsu pasākums nav joka lieta, tomēr pateicu to pārsteidzīgi. Domāju, ka man ir pietie­kami liela vara, lai sodītu ļaundari un vajadzības gadī­jumā novāktu pie malas tos, kas izpauž noslēpumu. Ceru, ka šoreiz karalim labpatiksies viņu sodīt, taču es gribu at­riebties. Sods padara apvainojumu visiem redzamu, tur­pretī atriebība to nodod aizmirstībai. Jūs, kungi, esat pie­tiekami aukstasinīgi, tai izraudzītos atriebībai īsto brīdi, un tas nav peļami, bet tai pašā laikā es iesaku: esiet saprātīgi un nepalaidiet garām gadījumu, nelieciet man meklēt pa­līdzību citur. Vikont de Marmaņ, ar jums jārunā skaidra valoda. Es galvoju, ka jūs paliksiet nesodīts, tāpat kā ne­sodīts paliek bende; taču, ja gribat zināt manas domas, es iesaku jums un jūsu algotņiem atteikties no zobena un rīkoties ar dunci. Tur nav ko pļāpāt, tūdaļ jārīkojas — tāds ir mans padoms. Palieciet sveiki, kungi!

Hercogiene runāja aprauti, skarbā balsī un pastiepa roku, itin kā norādīdama augstmaņiem uz durvīm. Viņi tik ļoti apjuka, ka tikai neveikli palocījās un izgāja laukā, neteikusi ne vārda.

— Lūk, kā var iznākt, ja esi tikai sieviete un meklē pa­līdzību pie tādiem zaķapastalām! — Anna noteica, pava­dīdama aizejošos ar riebumā sarauktu seju. — O, kā es ni­cinu visus šos cilvēciņus, kronētu mīļāko, pērkamu lau­lāto draugu, sulaini kamzoli, sulaini livrejā, nicinu visus, tikai ne to, par kuru neatkarīgi no savas gribas jūsmoju un kuru neprātīgi mīlu. N

Viņa iegāja istabā, kur atradās daiļais slimnieks. Askānio atvēra acis tai mirklī, kad viņam tuvojās hercogiene.