Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Ak dievs, ko jūs gribat man iestāstīt! — Čellīni skaļi iesmējās. — Es esot apvainojis hercogieni d'Etampu? Kādā veida? '

— O, es labi pazīstu jūs, Benvenuto, un nojaušu, ka šā naida cēloņi jums zināmi ne vairāk kā man un pašai her­cogienei. Bet ko lai dara? Tāda ir sievietes daba! Viņas ienīst un mīl, pašas nezinādamas, kāpēc. Tad ziniet — her­cogiene d'Etampa jūs ienīst.

— Bet ko es tur varu darīt?

— Ko darīt? Ar glaimiem glābt mākslu.

— Izdabāt kurtizānei!

— Jums nav taisnība, Benvenuto, — Primatičo atbildēja ar smaidu, — jums nav taisnība: hercogiene d'Etampa ir skaista — un jums kā māksliniekam tas būtu jāatzīst.

— Es arī atzīstu, — Benvenuto atteica.

— Tad pasakiet to viņai pašai, nevis man. Nekas vairāk arī nav vajadzīgs, un jūs kļūsiet vislabākie draugi. Jūs viņu aizvainojāt ar savu izlēcienu; jums arī jāsper pirmais solis.

— Ja arī esmu aizvainojis hercogieni, — Čellīni sa­cīja, — tad izdarīju to netīšām, bez ļauna nodoma. Viņa pateica man dzēlību, ko es nebiju pelnījis, un es viņu at­sēdināju, un to gan viņa bija pelnījusi.

— Diezgan, diezgan! Aizmirstiet viņas vārdus, Benve­nuto, un lieciet viņai aizmirst jūsu atbildi! Atkārtoju, viņa ir varaskāra, viņa ir atriebīga, viņa valda pār karaļa sirdi, tiesa, karalis mīl mākslu, taču vēl vairāk mīl viņu. Viņa piespiedīs jūs nožēlot jūsu pārdrošību, Benvenuto; viņas dēļ jūs iemantosiet ienaidniekus; vienīgi cerēdams uz vi­ņas atbalstu, prevo uzdrošinājās izrādīt jums pretestību. Paklausieties, es braucu uz Itāliju, dodos uz Romu pēc vi­ņas pavēles. Un šis ceļojums, Benvenuto, ir vērsts pret jums, turklāt jūsu draugs ir spiests kļūt par viņas atrie­bības ieroci.

— Ko jūs darīsiet Romā?

— Ko es darīšu? Jūs apsolījāt karalim pamēroties spē­kiem ar antīkajiem tēlniekiem, un es zinu, ka jūs izpildīsiet savu solījumu, bet hercogienē domā, ka esat tukšs lielīb- nieks, un acīmredzot tāpēc, lai iznīcinātu jūs ar salīdzinā­jumu, viņa sūta mani, gleznotāju, atliet Romā visskaistā­kās antīkās statujas: Lāokoontu, Venēru un daudzas citas.

— Patiešām briesmīga un izsmalcinātā atriebība, — Ben­venuto noteica, nevarēdams nesajust satraukumu, lai cik pašpārliecināts viņš bija, uzzinājis, ka viņa darbi tiks sa­līdzināti ar senatnes dižāko meistaru darbiem. — Nu nē, es nepiekāpšos sievietei, — viņš piebilda, sažņaudzis dū­res, — nekad, nekad!

— Kāpēc jums būtu jāpiekāpjas? Uzklausiet labāk manu padomu! Hercogienei d'Etampai iepaticies Askānio; viņa grib pasūtīt viņam rotaslietas, pat uzdeva man pateikt, lai Askānio atnāk pie viņas. Tad papūlieties mazliet, pava­diet savu skolnieku uz d'Etampas pili un pats stādiet viņu priekšā daiļajai hercogienei. Izmantojiet gadījumu un pa­ņemiet līdzi kādu no brīnumjaukajiem nieciņiem, kādus vienīgi jūs protat pagatavot, Benvenuto; vispirms parādiet viņai dārglietu un pēc tam, kad redzēsiet iemirdzamies hercogienes acis, pasniedziet viņai to kā dāvanu, kas diez vai būs viņas cienīga. Hercogiene saņems dārglietu, mīļi pateiksies, pasniegs arī jums kādu dāvanu, kas būs jūsu cienīga, un dāvās jums savu labvēlību. Ja jums būs tāds ienaidnieks kā šī sieviete, atsakieties jau iepriekš no vi­sām savām dižajām iecerēm! Ak vai! Arī es biju spiests uz brīdi noliekt galvu, lai pēc tam atkal izslietos visā augumā. Līdz tam priekšroku deva mālētājam Roso, visur un vien­mēr viņu vērtēja augstāk par mani. Pat iecēla par kroņa glabātāju.

— Jūs esat netaisns, — Čellīni piebilda ar viņam rak­sturīgo atklātību. — Roso ir dižens mākslinieks.

— Jūs tā domājat?

— Esmu par to pārliecināts.

— Arī es esmu par to pārliecināts, — Primatičo atteica, — un tieši tāpēc es viņu tik ļoti neieredzu. Viņš, vai zi­nāt, tika izmantots, lai iznīcinātu mani, bet tad es paglai­moju hercogienes sīkajai godkārei — un šobrīd esmu lie­lais Primatičo; un tagad viņa grib izmantot mani, lai es savukārt iznīcinātu jūs. Dariet tāpat, kā darīju es, Benve­nuto, paklausiet manam padomam, un jūs to nenožēlosiet. Es jūs lūdzu gan jūsu, gan pats savā labā, es lūdzu jūs jūsu slavas un jūsu nākotnes vārdā, jo, spītīgi turēdamies pretī, jūs.pazudināsiet gan vienu, gan otru.

— Pārvarēt sevi ir grūti, — Čellīni sacīja, lai gan varēja redzēt, ka viņš padodas.

— Benvenuto, dariet to mūsu dižā karaļa dēļ, ja par sevi jūs nedomājat. Vai tiešām jūs gribat, lai viņa sirds sažņaudzas sāpēs, kad viņam būs jāizvēlas vai nu sieviete, kuru viņš mīl, vai arī tēlnieks, kuru viņš dievina?

— Lai notiek pēc jūsu prāta. Karaļa dēļ esmu gatavs uz visu! — Čellīni iesaucās, priecādamies, ka atrasts iemesls, pateicoties kuram necietīs viņa patmīlība.

— Lai jums veicas! — Primatičo sacīja. — Un ceru, ka jūs gan saprotat: ja kaut mazākais mājiens par mūsu sa­runu nonāks līdz hercogienes ausīm, tad es esmu pazudis.

— Jūs varat uz mani paļauties, — Čellīni noteica.

— Ja Benvenuto dod vārdu, tad nekas vairāk nav va­jadzīgs.

— Goda vārds ir dots.

— Tad palieciet sveiks, draugs.

— Laimīgu ceļu!

— Laimīgu palikšanu!

Un abi draugi, atvadām pēdējo reizi paspieduši viens otram roku, aizgāja katrs uz savu pusi, vēlreiz apstipri­nādami savu norunu ar galvas mājienu.

D'Etampas pils atradās netālu no Nelas cietokšņa. Tāpēc lasītājs lai nebrīnās, ka mēs tik ātri pārceļamies no vienas vietas uz otru.

Pils pacēlās līdzās Augustīniešu krastmalai Nabaga Vien­tieša ielā, kas pēcāk sentimentāli tika pārdēvēta par Sirds Patvēruma ielu. Pils galvenā ieeja atradās Bezdelīgu ielā. Fransuā Pirmais bija dāvinājis pili savai favorītei ar no­teikumu, ka viņa apprecēsies ar Zaķu Debrosu, Pantjev- ras grāfu, bet Žakam Debrosam, Pantjevras grāfam, viņš dāvināja d'Etampas hercogisti un nodeva viņa pārvaldī­šanā Bretaņu ar noteikumu, ka Pantjevras grāfs apprecēs viņa favorīti.

Karalis papūlējās, lai viņa dāvana būtu daiļās Annas d'Eilī cienīga. Viņš pavēlēja iekārtot veco pili pēc jaunā­kās modes. Un kā pēc burvju mājiena uz pils atturīgās, drūmās fasādes gluži kā pati mīlestība uzplauka Renesan­ses laikmeta ziedi. Un beidzot, spriežot pēc tā, ar kādu degsmi karalis centās izrotāt šo mitekli, nebija grūti at­skārst, ka arī viņš pats nodomājis pavadīt tur tikpat daudz laika kā hercogiene d'Etampa. Istabas bija iekārtotas ar patiesi karalisku greznību un visa pils tā uzposta, itin kā būtu domāta īstajai karalienei, un, protams, pat vēl daudz labāk nekā pils, kurā dzīvoja cēlā un tiklā Eleonora, Kārļa Piektā māsa un Fransuā Pirmā likumīgā laulātā draudzene, ar kuru visai maz rēķinājās pasaule un pat galms.

Ja patlaban, šai vēlajā rīta stundā, mēs pārdroši ielūkosi­mies hercogienes istabās, tad redzēsim, ka viņa, pusguļus atlaidusies uz kušetes, savu apburošo galviņu atbalstījusi uz savas gleznās rokas, ar otru roku nevērīgi rotaļājas ar savām kastaņbrūnajām, zeltaini mirdzošajām cirtām. An­nas kailās kājas vaļējās melna samta kurpītēs šķiet vēl ma­zākas un baltākas, bet lielās krokās brīvi krītošais tērps vēl vairāk izceļ daiļavas neatvairāmo pievilcību.

Šeit ir arī karalis. Viņš stāv pie loga, bet neskatās uz hercogieni. Viņš ritmiski bungo ar pirkstiem pa rūti un, kā redzams, ir iegrimis dziļās pārdomās. Viņš, bez šaubām, apsver kādu svarīgu jautājumu, kas saistīts ar Kārļa Piektā ierašanos Francijā.