Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Patiešām Francija atradās grūtā stāvoklī. Līdz šim mēs tikpat kā nerunājām par valstslietām, jo, pēc mūsu dziļā­kās pārliecības, lasītāji un it īpaši lasītājas priekšroku dod sirdslietām, nevis valstslietām; taču ilgāk mēs vairs neva­ram klusēt un esam spiesti kaut vai garāmejot pieskarties Francijas un Spānijas politiskajam stāvoklim jeb, pareizāk sakot, attiecībām starp Fransuā Pirmo un Kārli Piekto, jo sešpadsmitajā gadsimtā karaļi bija valstis.

Tais laikos, kuros mēs esam nonākuši, politisko noti­kumu svari, kuru svārstības monarhi jo bieži bija izbau­dījuši, sāka nosvērties uz Fransuā Pirmā pusi un viņa stā­voklis uzlabojās, bet Kārļa Piektā stāvoklis pasliktinājās. Patiešām, kopš tā laika, kad Kambrē tika parakstīts slave­nais miera līgums, stāvoklis bija stipri mainījies, turklāt kā starpnieces sarunās iejaucās divas sievietes — Austrijas Margarita, Kārļa Piektā krustmāte, un Angulemas herco­giene, Fransuā Pirmā māte. Šis miera līgums, kas papildi­nāja Madrides miera līgumu, vēstīja, ka Spānijas karalis atsakās no Burgundijas par labu Francijas karalim un sa­vukārt Francijas karalis atsakās no tiesībām uz Flandriju un Artuā provinci. Turklāt abi jaunie prinči, kas bija pa­ņemti kā tēva ķīlnieki, tiks atdoti viņam atpakaļ par iz­pirkšanas naudu divi miljoni zelta ekiju vērtībā. Un, bei­dzot, labā karaliene Eleonora, Kārļa Piektā māsa, kas vis­pirms bija apsolīta par sievu konetablam kā balva par viņa nodevību, bet pēc tam izprecināta Fransuā Pirmajam, aplie­cinot miera gribu, atgriezīsies Francijas galmā ar abiem bērniem, par kuriem viņa rūpējās kā māte; to visu abas līgumslēdzējas puses bija godīgi izpildījušas.

Taču Fransuā Pirmais, kas gūstā bija piespiests atteikties no Milānas hercogistes, protams, atsacījās no tās tikai uz laiku. Tiklīdz viņš atguva brīvību, tiklīdz atjaunoja savu varu, tiklīdz uzkrāja spēkus, viņš atkal pievērsa skatienu Itālijai. Un tad, lai gūtu atbalstu savām pretenzijām Romas galmā, viņš apprecināja savu dēlu Anrī, kas pēc vecākā brāļa Fransuā nāves bija kļuvis par troņmantnieku, ar pā­vesta Klementa VII brāļameitu Katrīnu de Mediči.

Kā par nelaimi, kad gatavošanās karaļa iecerētajam iebrukumam bija pabeigta, pāvests Klements VII nomira un par viņa pēcteci kļuva Aleksandrs Farnēze, kas uzkāpa svētā Pētera tronī ar Pāvila III vārdu. Pāvils III savā poli­tikā nolēma nenostāties nedz imperatora, nedz Francijas karaļa pusē un neiejaukties Kārļa Piektā un Fransuā Pirmā attiecībās.

Tā kā no pāvesta puses briesmas nedraudēja, imperatoru vairs nesatrauca Francijas gatavošanās karam, un viņš sa­vukārt sāka gatavoties karagājienam uz Tunisu, kuru bija sagrābis slavenais korsārs Sers ed-Dins jeb Barbarosa, kas padzina vispirms Muleju Hasanu un ne vien iekaroja šo zemi, bet izpostīja arī Sicīliju.

Karagājiens vainagojās ar panākumiem, un Kārlis Piek­tais, nogremdējis trīs četrus sultāna Suleimana kuģus, svi­nīgi iebrauca Neapoles ostā.

Tur viņš saņēma ziņas, kas iepriecēja viņu vēl vairāk: kā izrādījās, Šarls III, Savojas hercogs, Fransuā Pirmā tē­vocis no mātes puses, lauza vienošanos par sadarbību ar Francijas karali, paklausot savas jaunās sievas — Portu­gāles karaļa Emanuēla meitas Beatrises padomam; tāpēc, kad Fransuā Pirmais, pamatodamies uz saviem agrākajiem līgumiem ar Šarlu III, pieprasīja, lai hercogs piekristu franču karaspēka ievešanai Savojā, tas atbildēja ar attei­kumu, kālab Fransuā Pirmais bija spiests doties grūtā pār­gājienā pāri Alpiem, lai gan līdz tam viņš uzskatīja, ka Savojas vārti viņam būs atvērti kā hercoga sabiedrotajam un radiniekam.

Kārli Piekto, kas bija pārliecināts par savu drošību, no­tikumu turpmākā attīstība pārsteidza kā zibens spēriens rio skaidrām debesīm. Pēc karaļa Fransuā Pirmā pavēles franču karaspēks ienāca Savojā nepieredzēti strauji, un hercogs ieraudzīja, ka provinci ieņēmis ienaidnieks, taču vēl neapjauta savu sakāvi. Karavadonis Brions sagrāba Šamberī, parādījās Alpu kalnos un sāka apdraudēt Pje- montu tai brīdī, kad Frančesko Sforsa, ko vēsts par ienaid­nieka panākumiem droši vien bija satraukusi, negaidīti no­mira, atstādams Milānas hercogisti bez troņmantnieka; tas ne vien atviegloja Fransuā Pirmā uzdevumu, bet arī deva viņam jaunas tiesības.

Brions nokāpa no kalniem jau Itālijā un ieņēma Turīnu. Tur, ierīkojis nometni Sēzijas krastos, viņš nolēma no­gaidīt.

Kārlis Piektais savukārt pārcēlās no Neapoles uz Romu. Pēc uzvaras, ko bija guvis pār Kristus niknākajiem ienaid­niekiem, viņš ar triumfu iesoļoja kristīgās pasaules galvas­pilsētā. Šis triumfs tik loti apreibināja imperatoru, ka pre­tēji paradumam viņš zaudēja mēra sajūtu un konsistorijas priekšā apsūdzēja Fransuā Pirmo ķecerībā, pamatodams savu apsūdzību ar to, ka karalis atbalsta protestantus, ka viņš noslēdzis savienību ar turkiem. Pēc tam, atgādinā­dams visus vecos strīdus, kuros, pēc viņa domām, allaž vainīgs bija Fransuā Pirmais, viņš pieteica nesaudzīgu karu savam svainim.

Pēc daudzajām neveiksmēm Fransuā Pirmais bija kļuvis tikpat piesardzīgs, cik pārsteidzīgs viņš bija agrāk. Tāpēc, redzēdams, ka viņam vienlaikus draud ar karu gan Spā­nija, gan impērija, viņš uzticēja Turīnas apsargāšanu Anebo un atsauca atpakaļ Brionu, lai uzticētu viņam vie­nīgi apsargāt robežas.

Visi tie, kas pazina Fransuā Pirmā drosmīgo bruņinieka dabu, nesaprata, kālab karalis atkāpies, un iztēlojās, ka viņš jau iepriekš uzskata sevi par uzvarētu. Šīs valodas vēl jo vairāk uzkurināja Kārļa Piektā augstprātību: viņš no­stājās savas armijas priekšgalā un nolēma iebrukt Fran­cijā no dienvidiem.

Šī karagājiena sekas ir zināmas: Marseļa, kas bija izrādī­jusi pretestību konetablam Burbonam un Peskāram, diviem izcilākajiem tā laika karavadoņiem, bez grūtībām atvai­rīja armiju, ko komandēja izcils politiķis, bet vājš kara­vadonis. Kārlis Piektais neizrādīja neatlaidību, viņš ap­gāja Marseļu un nolēma doties uz Aviņonu; taču Monmo- ransī bija ierīkojis neieņemamu nometni starp Diransas un Ronas upēm, un Kārlis Piektais velti pūlējās viņu uzveikt. Pēc pusotru mēnesi ieilgušiem nesekmīgiem mēģināju­miem, atsviests atpakaļ, vajāts no flangiem, tikpat kā nogriezts no aizmugures, Kārlis Piektais savukārt deva pavēli atkāpties, kas loti atgādināja bēgšanu, un beidzot, gandrīz vai nokļuvis sava ienaidnieka rokās, viņš ar lie­lām grūtībām sasniedza Barselonu, kur ieradās bez kara-' spēka un naudas.

Un tad visi tie, kas bija gaidījuši notikumu tālāko at­tīstību, lai zinātu, kādā pusē nostāties, nostājās pret Kārli Piekto. Henrijs VIII izšķīrās ar savu sievu Aragonas Kat­rīnu un apprecēja savu favorīti Annu de Bolēnu. Suleimans uzbruka Neapoles karalistei un Ungārijai. Vācijas protes­tantu firsti nodibināja slepenu līgu pret imperatoru. Un beidzot Gentes iedzīvotāji, kurus nospieda milzīgie no­dokļi, ar ko imperators viņus nemitīgi apkrāva, lai segtu izdevumus karā pret Franciju, negaidīti sacēlās un nosū­tīja pie Fransuā Pirmā sūtņus, kas piedāvāja viņam nostā­ties gentiešu priekšgalā.

Taču tai laikā, kad virda visi šie notikumi, kas apdrau­dēja Kārli Piekto, starp viņu un Fransuā Pirmo tika atsāk­tas sarunas. Abi monarhi satikās Egmortā, un Fransuā Pir­mais, kas tiecās pēc miera, jo juta, ka tas visvairāk vajadzīgs Francijai, nolēma kopš šī brīža sasniegt savus mērķus nevis ar ieročiem, bet ar draudzīgām sarunām.

Un viņš lika brīdināt Kārli Piekto, ka pie viņa griezušies gentieši, un tai pašā laikā piedāvāja imperatoram iespēju doties caur Franciju uz Flandriju.