Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Pateicos jums Askānio un savā vārdā; noteikti pa­teikšu viņam par jūsu laipno ielūgumu, un viņš to no­teikti izmantos.

— Ļoti priecājos, Rupertas kundze.

— Uz redzēšanos, Perīnas kundze! Priecājos, ka esmu iepazinusies ar tik patīkamu dāmu.

— Es arī, Rupertas kundze.

Abas draudzenes pietupās dziļā reveransā un izšķīrās, sajūsminātas viena par otru.

Lielās Nelas pils dārzs, kā Rupertas kundze jau sacīja, patiešām bija sauss un saules izkveldēts kā viršu tīrelis, turpretī Mazās Nelas pils dārzs bija svaigs un ēnains kā mežs. Lielās Nelas pils dārzs bija palicis neapkopts prevo skopulības dēļ, jo dārza uzturēšana kārtībā būtu izmaksā­jusi pārāk dārgi, turklāt prevo arī nebija diez cik pārlie­cināts par savām tiesībām uz pili un, nevēlēdamies kaut kādam savam pēctecim audzēt kokus, pasteidzās tos iz­cirst, tiklīdz īpašums nonāca viņa rokās. Taču, tā kā Ma­zajā Nelas pilī dzīvoja viņa meita, viņš saglabāja tur ēnai­nās alejas un koku skupsnas, jo tas bija nabaga meitenes vienīgais iepriecinājums. Rembo ar diviem palīgiem Ko­lombas dārzu uzturēja kārtībā un padarīja to pat skaistāku.

Šis dārzs bija kupli saaudzis un labi izplānots. Dārza dziļumā atradās sakņu dobes, Perīnas kundzes valstība; visgarām Lielās Nelas pils mūriem auga Kolombas koptās puķes, Perīnas kundze šo vietu sauca par Rīta aleju, jo šeit iespīdēja uzlecošās saules stari un Kolomba parasti ap saullēktu laistīja savas margrietiņas un rozes. Pie reizes piebildīsim, ka no istabas, kas atradās Lielajā Nelas pilī virs lietuves, varēja netraucēti novērot daiļo dārznieci, nepalaižot garām nevienu viņas kustību. Respektējot ģeo­grāfiskos nosaukumus, ko bija izdomājusi Perīnas kundze, pieminēsim vēl Dienvidus aleju, kuras galā auga koku skupsnas; Kolomba dienas tveicē tur mēdza lasīt un izšūt. Bet dārza pretējā malā atradās Vakara aleja, kuras abās pusēs trijās rindās auga liepas, allaž sniegdamas tīkamu vēsumu, un tur Kolomba parasti pastaigājās pēc vakari­ņām.

Labsirdīgā Perīnas kundze šo aleju bija izraudzījusies ievainotā Askānio spēku atjaunošanai un veselības nostipri­nāšanai. Tai pašā laikā viņa baidījās pavēstīt Kolombai par savu labdarību. Meitene pakļāvās tēva gribai un, kas zin, varēja arī nepiekrist nepaklausīgajai dueņjai. Bet ko tādā- gadījumā Rupertas kundze domātu par savas kaimiņienes stāvokli un ietekmi? Nē, ja reiz viņa izteikusi tādu priekš­likumu, lai arī tas nebija darīts visai apdomīgi, solītais jāpilda līdz galam. Par attaisnojumu šai krietnajai sievie­tei vēl atgādināsim to, ka viņai no rīta līdz vakaram biia jāapmierinās vienīgi ar Kolombas sabiedrību, turklāt Ko­lomba, iegrimusi savās domās, bieži vien viņai pat neat­bildēja.

Nav grūti saprast, cik ielīksmots jutās Askānio, uzzinā­jis, ka viņam atvērti paradīzes vārti, un cik dedzīgi viņš pateicās Rupertai. Viņš gribēja tūlīt pat baudīt necerēto laimi, un Rupertas kundzei tikai ar lielām grūtībām izde­vās pārliecināt Askānio, ka viņam jāpagaida vismaz līdz vakaram. Viss taču itin kā liecināja, ka Perīnas kundze ielū­gusi viņu ar Kolombas ziņu, un, iedomājot to, Askānio aiz prieka kļuva vai traks. Ar kādu nepacietību, ar kādām neizprotamām bailēm viņš skaitīja stundas, kas ritēja tik gausi! Beidzot pulkstenis nosita pieci. Mācekļi aizgāja; Benvenuto jau kopš pusdienlaika nebija darbnīcā:.domā-' jams, bija aizgājis uz Luvru.

LTn tad Ruperta svinīgi sacīja jauneklim, kas raudzījās uz viņu tādām acīm, itin kā nebūtu redzējis viņu veselu mūžību:

— Laiks ir pienācis, sekojiet man, jaunais cilvēk.

Viņi pārgāja pāri pagalmam, un Rupertas kundze pie­klauvēja četras reizes pie Mazās Nelas pils durvīm.

— Tikai nestāstiet par to skolotājam, mana labā RupErta, — Askānio palūdza, jo viņš zināja, kāds zobgalis mēdz būt Čellīni, un negribēja, ka par viņa skaidro mīles­tību kāds zobotos.

Ruperta jau dzīrās vaicāt, kālab viņai būtu jāklusē, taču šai brīdī atvērās durvis un viņi ieraudzīja Perīnas kundzi.

— Nāciet iekšā, mans skaistuli! — viņa sacīja. — Kā jūs jūtaties?… Bālums vaigos viņam piestāv, viņš ir vēl jaukāks. Nāciet arī jūs, Rupertas kundze; ejiet pa kreisi uz aleju, jaunais cilvēk. Kolomba tūlīt iznāks dārzā, viņa šai laikā, vienmēr pastaigājas, un papūlieties, lai viņa mani pārāk nerāj par to, ka esmu atvedusi jūs šurp.

— Kā! — Askānio iesaucās. — Kolombas jaunkundze nezina…

— Vai prāts! Kā viņa būtu varējusi nepaklausīt tēva gribai? Esmu viņu stingri audzinājusi. Nepaklausīga esmu vienīgi es. Ko lai dara — cik ilgi lai dzīvojam kā cietum­nieces! Rembo nepamanīs, bet, ja arī ko saodīs, es pieru­nāšu viņu turēt mēli aiz zobiem, un ļaunākajā gadījumā ne vienreiz vien esmu pratusi dot pretsparu meseram prevo, tā nu tas ir.

Un Perīnas kundze sāka aizgūtnēm stāstīt par savu saim­nieku, taču viņā klausījās vienīgi Rupertas kundze. As­kānio stāvēja kā sastindzis un dzirdēja vienīgi savas sirds pukstus.

Un tomēr viņš saklausīja vārdus, ko promejot viņam sa­cīja Perīnas kundze:

— Tur tai alejā Kolomba pastaigājas vakaros, viņa, pro­tams, atnāks arī šodien. Jūs redzēsiet, ka saule jums tur netraucēs, mans mīļais slimnieciņ.

Askānio palocījās, tā izteikdams savu pateicību, pagājās dažus soļus pa aleju un, atkal iegrimis sapņos un kaut kā­dās nesakarīgās domās, sāka gaidīt ar satraukuma pilnu nepacietību. Un tomēr viņš sadzirdēja, kā Perīnas kundze garāmejot sacīja Rupertas kundzei:

— Lūk, tas ir Kolombas iemīļotais soliņš.

Un, ļaudams runātīgajām sievietēm turpināt pastaigu, viņš klusēdams apsēdās uz sola, kas viņam nu bija svēts.

Ko viņš gribēja? Uz ko cerēja? Viņš pats to nezināja. Viņš gaidīja Kolombu, tāpēc ka viņa bija jauna un skaista, tāpēc ka arī viņš bija jauns un skaists. Viņam nebija ne­kādu godkārīgu nolūku. Būt blakus viņai — tas bija vienī­gais, pēc k'a^viņš alka; viss pārējais atradās dieva rokās.

Starp citu, viņš nemaz necentās ielūkoties nākotnē. Mīles­tībai nav nākošās dienas.

Arī Kolomba pretēji savai gribai ne reizi vien domāja par jauno svešzemnieku, kas tik negaidīti bija parādījies viņas vientulīgajā miteklī kā Gabriels Marijai. Atkal viņu redzēt — tā bija vēlēšanās, ko meitene sirds dziļumos lo­loja jau kopš pirmās tikšanās ar Askānio. Taču, lai arī ne­piesardzīgais tēvs bija atstājis viņu savā vaļā, viņa nekad nerīkojās vieglprātīgi un allaž izturējās pret sevi ar vislie­lāko stingrību, kā to dara visi augsti tikumiski cilvēki, kas pārkāpj šo likumu vienīgi tai gadījumā, kad viņiem laupa izvēles brīvību. Viņa vīrišķīgi centās atvairīt domas par Askānio, taču tās pārvarēja trīskāršos nocietinājumus, ko Kolomba bija uzcēlusi apkārt savai sirdij, vēl vieglāk, nekā Askānio bija ticis pāri Lielās Nelas pils mūrim. Pēdē­jās trīs četras dienas Kolomba bija pavadījusi nemitīgā satraukumā: brīžam viņa baiļojās, ka vairs neieraudzīs Askānio, brīžam atkal viņu biedēja iespēja satikties. Viņas vienīgais mierinājums bija sapņi, un viņa sapņoja gan strādādama, gan pastaigādamās. Dienā viņa viena pati sēdēja savā istabā, bezgala sarūgtinādama Perīnas kundzi, kurai neatlika nekas cits kā nebeidzami sarunāties pašai ar sevi. Pievakarē, kad kļuva mazliet vēsāks, mei­tene devās uz ēnaino aleju, kuru Perīnas kundze bija poē­tiski nosaukusi par Vakara aleju; un tur, apsēdusies uz sola, uz kura tagad sēdēja Askānio, sagaidīja nolaižamies nakti un iemirdzamies zvaigznes, kavēdamās savās domās, līdz ieradās Perīnas kundze, lai aicinātu viņu mājās.