Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Un tad jauneklis pēkšņi ieraudzīja alejas līkumā iznā­kam Kolombu ar grāmatu rokās. Viņa lasīja Svēto dzīves stāstus, bīstamu romānu par ticību un mīlestību, kurš var­būt arī sagatavo cilvēku skaudrām ciešanām, tomēr nekādā ziņā nemāca izprast skarbo dzīves īstenību. Kolomba sā­kumā nepamanīja Askānio, taču, ieraudzījusi blakus Pe­rīnas kundzei nepazīstamu sievieti, viņa nodrebēja aiz pārsteiguma. Šai izšķirošajā mirklī Perīnas kundze gluži kā drosmīgs karavadonis vīrišķīgi devās uzbrukumā.

— Kolomba, dārgumiņ, — viņa sacīja, — pazīdama jūsu labo sirdi, es nemaz neuzskatīju par vajadzīgu prasīt jūsu atļauju, lai ielūgtu šo nabaga jaunekli, kas tika ievainots, glābjot jūsu tēvu, pie mums paelpot svaigu gaisu koku paēnā. Jūs taču zināt, ka Lielās Nelas pils dārzā ēnu mek­lēdams nesameklēsi, bet ārsts negalvo par jaunā cilvēka

dzīvību, ja viņam nebūs iespēja katru dienu vismaz stundu pastaigāties svaigā gaisā.

Un, kamēr dueņja runāja, izmantodama kā glābiņu sal­tus melus, Kolomba iztālēm paraudzījās uz Askānio, un viņas vaigi pēkšņi pietvīka. Askānio, redzēdams Kolombu tuvojamies, nebija spējīgs pat piecelties no sola.

— Bet, Perīnas kundze, tas nav atkarīgs no manas gri­bas, — meitene beidzot ierunājās. — Ir vajadzīga tētiņa atļauja.

Pateikusi to ar skumjām, taču stingrā balsī, Kolomba piegāja pie akmens sola, uz kura sēdēja Askānio. Viņš gaidīja meiteni, lūdzoši salicis rokas.

— Piedodiet man, jaunkundz, — viņš sacīja, — es do­māju … es cerēju… ka jūs esat piekritusi Perīnas kun­dzes laipnajam ielūgumam; turpretī tagad, uzzinājis, ka tas tā nav, — viņš bikli, tomēr nezaudēdams cieņu, turpi­nāja, — es lūdzu jūs, piedodiet manu pārdrošību un atļau­jiet doties prom.

— Nudien tas nav atkarīgs no manas gribas, — Kolomba aizkustināta sacīja. — Es neesmu šeit saimniece. Palieciet vismaz šodien — pat tai gadījumā, ja tēva aizliegums at­tiektos arī uz viņa glābēju; palieciet, msjē, kaut vai tāpēc, lai es varētu jums izteikt pateicību.

— O, jaunkundz, — Askānio nomurmināja, — nevis man, bet jums pienākas pateicība! Bet vai palikdams es netraucēšu jums pastaigāties? Turklāt, kā rādās, esmu iz­raudzījies nepiemērotu vietu.

— Itin nemaz, — Kolomba iebilda un, aizmirsusies aiz satraukuma, neviļus apsēdās uz tā paša akmens sola otrā galā.

Ta kā Perīnas kundzei, kas pec Kolombas bargā rājiena stāvēja kā sastingusi, beidzot bija apnicis stāvēt un turklāt viņu mulsināja jaunās saimnieces klusēšana, paņēmusi zem rokas Rupertas kundzi, viņa klusītēm manījās prom.

Jauneklis un meitene palika divatā.

Kolomba sēdēja, nodūrusi acis grāmatā, un uzreiz pat nepamanīja, ka dueņja aizgājusi, taču viņa nemaz nela­sīja, jo acu priekšā viņai klājās migla. Meitene vēl aizvien bija pagalam satraukta un samulsusi. Viņa neapzināti cen­tās apslēpt savu saviļņojumu, nomierināt strauji pukstošo sirdi. Arī Askānio jutās apjucis; sākumā, kad Kolomba gri­bēja viņu aizraidīt, jauneklim bija neizturami sāpīgi, pēc tam viņu pārņēma neprātīgs prieks, kad viņš atskārta, cik

satraukta ir viņa mīļotā, taču pēc slimības viņš bija vēl tik vārgs, ka negaidītie pārdzīvojumi viņam galīgi laupīja spēkus. Askānio atradās itin kā nemaņā, lai gan prāts dar­bojās un domas neparasti strauji nomainīja cita citu. «Viņa mani nicina! Viņa mani mīl!» viņš pamīšus domās atkār­toja. Viņš raudzījās uz nekustīgi sēdošo Kolombu un ne­manīja, ka pa vaigiem viņam rit asaras. Tikmēr virs viņu galvām koku zaros dziedāja putni. Vējiņš maigi čabinājās lapotnē. Augustīniešu baznīcas zvanu liegās skaņas aici­nāja uz vakara dievkalpojumu. Jūlija dienas vakars bija brīnumaini rāms un kluss. Tas bija viens no tiem svinī­gajiem mirkļiem, kad atdzimst dvēsele, kad viens mirklis sevī ietver daudzus gadus un iespiežas atmiņā uz visu mūžu. Skaistais jauneklis un daiļā meitene, šķiet, bija radīti viens otram un saderināti jau iepriekš, vajadzēja tikai sadoties rokās, taču likās, ka viņus šķir bezdibenis.

Pēc kāda brīža Kolomba pacēla galvu.

— Jūs raudat! — viņa iesaucās, izpauzdama vairāk jūtu, nekā viņai būtu gribējies.

— Es neraudu, — Askānio atbildēja.

Tomēr, pielicis roku pie sejas, viņš sajuta, ka tā ir mitra no asarām.

— Jā, jums ir taisnība, — viņš sacīja, — es raudu.

— Kāpēc? Kas jums kaiš? Vai nepasaukt kādu? Jums sāp?

— Jā, kad es domāju …

— Ko jūs domājat?

— Es domāju, ka man būtu labāk nomirt.

— Nomirt? Cik tad jums gadu, ka jūs domājat par nāvi?

— Deviņpadsmit. Taču nelaime un nāve allaž iet roku rokā.

— Arī jūsu vecāki jūs apraudās! — Kolomba turpināja, neapzināti gribēdama ielūkoties Askānio pagātnē un ne­skaidri nojauzdama, ka jaunekļa nākotne pieder viņai.

— Man nav nedz tēva, nedz mātes, un neviens par mani neraudās, izņemot manu skolotāju Benvenuto.

— Nabaga bārenis!

— Jā, esmu nabaga bārenis! Tēvs mani nekad nav mīlē­jis, bet māte nomira, kad man bija desmit gadu, kad vēl nebiju paguvis novērtēt viņas mīlestību un atlīdzināt viņai par to. Mans tēvs… Bet kāpēc es jums to visu stāstu, ko gan jums nozīmē mani vecāki?

— Turpiniet, Askānio, es jūs lūdzu.

— Augstais dievs! Jūs atceraties manu vārdu.

— Turpiniet, turpiniet, — Kolomba nočukstēja, aizklā­dama ar rokām pietvīkušo sejiņu.

— Mans tēvs bija zeltkalis, bet mana labā māmuļa bija Florences juveliera Rafaela del Moro meita no dižciltīgas itāliešu dzimtas, jo Itālijā, mūsu republikās, darbs nav nekāds negods un veikalnieku izkārtnēs lasāmi seni un slaveni vārdi. Piemēram, mans skolotājs Čellīni ir tikpat dižciltīgs kā Francijas karalis un, šķiet, pat vēl dižciltīgāks. Rafaels del Moro bija nabadzīgs un izprecināja savu meitu Stefānu pretēji viņas gribai kādam bagātam sava amata brālim, kas bija tikpat vecs kā viņš pats. Ak vai! Mana māmuļa un Benvenuto Čellīni mīlēja viens otru, bet bija nabadzīgi. Tai laikā Benvenuto klaiņoja pa pasauli, lai iegūtu vārdu un sapelnītu naudu. Viņš atradās tālu un ne­varēja izjaukt šīs precības. Džismondo Gadi — tā sauca manu tēvu — nekad neuzzināja, ka mana māmuļa mīlēja citu, tomēr ienīda savu sievu tāpēc, ka tā viņu nemīlēja. Tēvs bija varmācīgs un skaudīgs cilvēks. Lai viņš man pie­dod, ka es tā saku, taču bērniem ir nepielūdzama atmiņa. Cik bieži māmuļa meklēja glābiņu no tēva dusmām pie mana šūpuļa, bet bieži vien nelīdzēja arī šis patvērums. Gadījās, ka viņš sita manu māmuļu — lai dievs viņam piedod! — kad viņa turēja mani savās rokās, un pēc katra sitiena māmuļa skūpstīja mani, lai remdētu sāpes. O, rei­zēm es sajūtu divkārši atbalsojamies sirdī sitienus, kurus saņēma mana māmuļa, un skūpstus, ko viņa dāvāja man.

Debesu tēvs savās taisnīgajās dusmās sodīja tēvu, atņem­dams viņam to, ko viņš vērtēja augstāk par visu pasaulē, — bagātību. Tēvs izputēja. Viņš nomira aiz bēdām, jo bija kļuvis nabags, un dažas dienas pēc tam nomira arī mā­muļa, jo domāja, ka viņu vairs neviens nemīl.

Es paliku pasaulē viens pats. Tēva kreditori sagrāba visu, kas mums vēl bija palicis, viņi rakņājās itin visur, neko neaizmirsa, tikai mani, raudošu bērnu, viņi nepama­nīja. Vecā, uzticamā kalpone baroja mani divas dienas a-iz žēlsirdības, taču nabaga sieviete pati dzīvoja pusbadā, pār- tikdama no žēlastības dāvanām.