Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Esmu gatavs pieņemt šo noteikumu, — prevo sacīja,

— jo tas neuzliek man par pienākumu sniegt jums atbalstu un palīdzību gadījumā, ja jums kāds uzbruktu. Piekrītu, es nedarīšu jums ļaunu, tomēr nesolu sniegt jums nekādus pakalpojumus.

— Jūs lieliski zināt, msjē prevo, ka es protu sevi aiz­stāvēt, vai ne? Tālab, ja esat gatavs parakstīt, —Čellīni piebilda, sniegdams viņam spalvu, — tad parakstiet, msjē prevo.

— Es parakstu! — prevo nopūzdamies sacīja.

Viņš parakstījās, un katra līgumslēdzēja puse saņēma savu līguma eksemplāru.

Pēc tam mesers d'Esturvils steidzīgi devās uz Mazo Ne­las pili, lai nostrostētu nabaga Kolombu par neapdomīgo soli. Kolomba nodūra galvu un nebilda pretī tēvam ne vārda, patiesībā viņa nemaz nedzirdēja, ko teica tēvs, jo visu laiku domāja vienīgi par Askānio, un viņai ļoti gri­bējās tēvam pavaicāt, kā jūtas ievainotais. Taču meitene nevarēja saņemties, un skaistā jaunekļa vārds tā arī netika pāri viņas lūpām.

Kamēr tas viss norisinājās Mazajā Nelas pilī, Katrīna, kurai pakaļ tika nosūtīts ziņnesis, iegāja Lielajā Nelas pilī un jūtu uzplūdā metās Čellīni apkampienos, paspieda roku Askānio, apsveica Hermani, pazobojās par Pagolo; viņa smējās, raudāja, trallināja, izprašņāja, un visu to viņa da­rīja vienā laikā; rīta cēlienu meitene bija pavadījusi vienā satraukumā, iztālēm dzirdamie arkebūzu šāvieni vai ik brīdi bija pārtraukuši viņas lūgšanas. Bet galu galā viss bija laimīgi beidzies; izņemot četrus kritušos un trīs ievai­notos, visi pārējie bija sveiki un veseli, un Skocone nu varēja priecāties gan par uzvaru, gan par uzvarētājiem.

Kad kņada, ko sacēla Katrīnas ierašanās, bija pierimusi, Askānio atcerējās iemeslu, kādēļ students bija ieradies viņiem palīgā tieši laikā, un, pagriezies pret Benvenuto, viņš sacīja:

— Skolotāj, tas ir mans draugs 2aks Obrī, ar kuru mēs šodien bijām norunājuši mazliet pabumbot. Taču, lai cik ļoti to vēlētos, šodien es neesmu spējīgs būt viņa partne­ris, kā saka mūsu draugs Hermanis. Bet 2aks tik varonīgi mums palīdzēja, ka es uzdrošinos jūs lūgt aizstāt mani šai partijā.

— Ar lielāko prieku, — Benvenuto atbildēja. — Nu, saturieties, msjē Obrī!

— Pacentīsimies, maestro!

— Tikai pēc tam, kad mēs ēdīsim vakariņas, atcerie­ties: uzvarētājam jāiztukšo par divām pudelēm vairāk nekā zaudētājam.

• — Tas nozīmē, maestro Benvenuto, ka mani iznesīs no šejienes kā līķi. Lai dzīvo līksmība! Tas man patīk. Saso­dīts, mani taču gaida Simona! Nekas. Pagājušo svētdien velti izgaidījos es; šodien ir viņas kārta, lai kož pirkstos.

Un, paņēmuši bumbas un raketes, abi devās uz dārzu.

Tā kā bija svētdienas diena, Čellīni nedarīja neko citu kā vienīgi spēlēja bumbu, pēc spēles atpūtās un apskatīja savu jauno īpašumu; taču jau nākamajā rītā viņš sāka pār­vest mantas, un viņa deviņi mācekļi tā centās, ka pēc di­vām dienām viss bija kārtībā; trešajā dienā Benvenuto mierīgi stājās pie darba, itin kā nekas nebūtu noticis.

Kad prevo redzēja, ka ir galīgi uzveikts, kad uzzināja, ka Benvenuto darbnīcas iekārta jau pārvesta un visi viņa mācekļi jau pārvākušies uz Lielo Nelas pili, viņu atkal pār­ņēma niknums un viņš sāka perināt atriebības plānus.

Prevo bija neganta naida pilns, kad trešās dienas rītā, tas ir, trešdien, pie viņa negaidīti ieradās de Marmaņs. Uzpūtīgo vikontu kā jebkuru nelietīgu un muļķīgu cil­vēku allaž priecēja draugu likstas un nelaimes.

— Redzat nu, — viņš teica, pieiedams pie d'Esturvila, — vaijnan nebija taisnība, mans dārgais prevo.

— A, tas esat jūs, vikont. Labdien, — d'Esturvils at­bildēja.

— Tātad man bija taisnība?

— Diemžēl jā. Un jums klājas labi?

— Vismaz man nav ko pārmest sev: es jūs brīdināju.

— Vai karalis jau atgriezies Luvrā?

— Un jūs vēl teicāt: «Blēņas, amatnieks, nožēlojams nelga, gribētos viņu redzēt!» Tagad jūsu vēlēšanās piepil­dījusies, mans nabaga draugs.

— Es jums jautāju — vai viņa majestāte atgriezies no Fontenblo?

— Jā. Un jūtas apbēdināts, ka nav bijis Parīzē svētdien un nav noskatījies no kāda Luvras torņa, kā viņa zeltkalis uzvar Parīzes prevo.

— Un ko runā galmā?

— Runā, ka jūs esat sakauts lupatlēveros.

— Hm … hm … — nomurmināja prevo, kuru šī saruna kaitināja aizvien vairāk.

— Kā tad tas notika, vai tiešām viņš uzvarēja jūs tik apkaunojošā veidā? — Marmaņs turpināja.

— Bet…

— Viņš nogalināja divus jūsu sardzes vīrus, vai ne?

— Laikam.

— Ja gribat viņu vietā nolīgt citus, varu piedāvāt jums divus bezbailīgus itāliešu algotņus, kas neatsakās ne no kāda darba; viņi ir mazliet padārgi, toties uzticami vīri. Bijuši abi toreiz jūsu dienestā, viss būtu pavērsies citādi.

— Paskatīsimies, es nesaku nē. Ja nenolīgšu pats, var­būt viņi noderēs manam znotam grāfam d'Orbekam.

— Un tomēr, lai ko jūs sacītu, es nevaru tam noticēt, ka Benvenuto būtu jūs noslānījis.

— Kas jums to teica?

— Visi runā. Daži sašutuši tāpat kā es, citi smejas tāpat kā karalis.

— Diezgan! Cīņa vēl nav galā.

— Muļķīgi, ka jūs ielaidāties ar šo nekauņu. Un kālab? Zemiskas mantkāres dēļ.

— Tagad es cīnīšos goda dēļ.

— Ja tas būtu noticis sievietes dēļ, tad jūs varētu iz­vilkt zobenu un pārmācīt šos salašņas, taču mājokļa dēļ…

— Nelas pils ir paša karaļa cienīgs mājoklis.

— Pilnīgi pareizi. Bet kā jūs varējāt pieļaut, ka paša ka­raļa cienīga mājokļa dēļ jūs pārmāca kā zemas kārtas cil­vēku!

— O, man ienāca prātā kāda laba doma, Marmaņ! —- prevo iesaucās, beidzot zaudējis pacietību. — Velns parā­vis! Jūs esat man tik uzticīgs, ka gribas izdarīt jums drau­dzīgu pakalpojumu, un esmu priecīgs, ka viss tik laimīgi sagadījies. Dārgais vikont, kā augstmanis un karaļa sekre­tārs jūs esat pelnījis labāku mājokli nekā Išetas ielas nams. Starp citu, es nesen lūdzu hercogieni d'Etampu — un viņa, kā jūs zināt, man neko neatsaka — palīdzēt kā­dam manam draugam, kas vēlējās apmesties vienā no ka­raļa pilīm. Un man tas izdevās, lai gan prasīja zināmas pūles, taču, izrādās, mans protežējamais aizsaukts neatlie­kamās darīšanās uz Spāniju. Un nu manās rokās ir karaļa raksts, kas dod tiesības ieņemt jebkuru pili. Tā kā es nevaru to darīt, vai jūs negribētu izmantot šo rakstu? Es būšu laimīgs, ka šādā veidā varēšu atlīdzināt jums par pa­kalpojumiem un sirsnīgo draudzību.

— Dārgais d'Esturvil, jūs tiešām izdarāt man nenovērtē­jamu pakalpojumu. Jums taisnība, man ir pretīgs mājok­lis, un es jau reizes divdesmit esmu sūdzējies par to karalim.

— Tikai ar vienu noteikumu.

— Kādu?

— Ta ka jūs varat izraudzīties jebkuru no karaļa pilīm, tad izraugieties …

— Sakiet ātrāk, es gaidu.

— Nelas pili.

— A, tie ir "Slazdi!

— Nekādā ziņā, un te būs pierādījums — dokuments ar viņa majestātes parakstu, atliek vienīgi ierakstīt prasītāja vārdu un pils nosaukumu. Tātad es rakstu — Lielā Nelas pils, bet jūs varat ierakstīt vārdu, kāds jums labpatīk.

— Bet nolādētais Benvenuto?

— Viņš itin neko nedara, lai aizsargātu pili, jo viņu nomierinājis starp mums noslēgtais līgums. Tas, kurš gri­bēs ieiet pie viņa, atradīs durvis atvērtas, bet, ja ieradīsies svētdienā, tad tukšas būs arī zāles. Bez tam Benvenuto nav nemaz jāizdzen laukā, bet tikai jāsadala ar viņu Lielā