Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— O, zvēru, ka tā ir arī mana vēlēšanās, meser Robēr! — Benvenuto attrauca. — Pavēliet saviem ļaudīm mūs netrau­cēt, un es esmu jūsu rīcībā.

— Mierā! — prevo pavēlēja sardzes vīriem.

— Palieciet uz vietas! — Čellīni uzsauca biedriem.

Un visi sastinga savās vietās gluži kā Homēra apdziedā­tie karavīri, kas pārtrauca kauju, lai nepalaistu garām ne­vienu kustību, kad divkaujā devās divi slaveni karavadoņi.

Tā kā prevo un Čellīni jau turēja rokās kailus zobenus, viņi tūda^ metās viens otram virsū.

Prevo prata veikli rīkoties ar ieroci, bet arī Čellīni bija nepārspējams paukotājs. Jau kādus desmit vai divpadsmit gadus d'Esturvilam nebija gadījies izvilkt zobenu no maksts. Turpretī' Benvenuto dzīvē pēdējos desmit, divpa­dsmit gados, šķiet, nebija tādas dienas, kad viņš nebūtu cīnījies ar šo ieroci rokās. Tādēļ prevo, kas tik pašapzinīgi bija meties divkaujā, drīz vien pamanīja ienaidnieka pā­rākumu.

Benvenuto Čellīni, kas savukārt nebija gaidījis, ka nieka tiesnesis izrādīs tik sīvu pretestību, paukojās enerģiski, ātri un veikli. Visi bija pārsteigti, vērodami, kā viņa zo­bens gluži kā čūskas dubultais dzelonis apdraudēja vienlai­cīgi ienaidnieka galvu un sirdi, zibēja brīžam vienā vietā, brīžam otrā, neļaudams pretiniekam izdarīt nevienu cirtienu, jo visu laiku bija jādomā vienīgi par aizsargāša­nos. Un prevo, apzinādamies, ka viņam darīšana ar veik­lāku paukotāju, pamazām kāpās atpakaļ, tiesa, aizstāvē­damies, taču beigu beigās sāka pagurt. Kā par nelaimi, me­sers Robērs atradās ar muguru pret pils mūri, Benvenuto drīz vien piespieda viņu pie vārtiem, kuriem prevo instin­ktīvi tuvojās, lai gan Tcliski zināja, ka pats tos aizslēdzis un atslēgu pārmetis pāri mūrim.

Un tad prevo sajuta, ka visam beigas, un gluži kā meža kuilis, kas atgaiņājas no suņiem, sakopoja visus spēkus un izdarīja vairākus cirtienus tik ātri, ka savukārt Benve­nuto bija spiests pāriet aizsardzībā; taču vienu dūrienu viņš atvairīja pārāk vēlu, un pretinieka zobens, lai gan Benvenuto bija uzvilcis lielisku bruņukreklu, ieskram­bāja viņam krūtis; sajutis tērauda asmens vēsumu, Benve­nuto aizsvilās dusmās kā ievainots lauva, un varens, zibe­nīgs cirtiens būtu noguldījis prevo turpat uz vietas, ja tieši šai mirklī viņam aiz muguras neatvērtos vārti; mesers d'Esturvils novēlās augšpēdus, un zobena asmens trāpīja to, kas nupat bija izglābis prevo, negaidīti atvērdams vārtus.

Pretēji tam, ko varēja gaidīt, ievainotais pat neievaidē­jās, turpretī Benvenuto izgrūda izmisuma pilnu kliedzienu.

Izrādījās, ka viņa zobens trāpījis Askānio,

Benvenuto neredzēja nedz Žaku Obrī, nedz Hermani, kas stāvēja aiz ievainotā. Viņš kā ārprātā ieslēdza jaunekli savos apkampienos, apskatīja un iztaustīja viņu, skūpstīja viņu, meklēdams brūci, un kliedza: «Pagalam, pagalam! Askānio, mans bērns, es esmu tevi nogalinājis!» — rēk­dams un raudādams, kā droši vien rēc un raud lauvas.

Tai pašā laikā Hermanis satvēra prevo, kas sveiks un vesels gulēja pie Askānio un Čellīni kājām, pacēla viņu uz rokām kā mazu bērnu un aiznesa uz šķūnīti, kur Rembo parasti glabāja dārznieka darbarīkus, aizslēdza durvis un kailu zobenu rokā nostājās sardzē pie ieejas gatavs atvai­rīt jebkuru ienaidnieka mēģinājumu atbrīvot gūstekni.

Bet Zaks Obrī ar vienu lēcienu uzmetās uz cietokšņa mūra un, vicinādams gaisā dunci, par godu uzvarai sauca:

— Pūtiet fanfaras, pūtiet fanfaras, Lielā Nelas pils ir mūsu!

Par to, kas sekoja pēc visiem šiem brīnumainajiem no­tikumiem, lasītājs uzzinās nākamajā nodaļā.

Nelas pili no Prēoklēras puses droši aizsargāja pilsētas mūris un grāvis, un visi uzskatīja, ka no šīs puses pils ir nepieejama. Tālab Askānio, prātīgi apsvēris, ka cilvēki reti kad domā, kā apsargāt to, ko viņiem nevar atņemt, nolēma iekļūt pili tai vietā, kuru aizsargāt nevienam nenāk ne prātā.

Un kopā ar savu draugu 2aku Obrī viņš devās šai dēkā, pat nenojauzdams, ka tai brīdī, kad viņš nozudīs aiz stūra, parādīsies viņa mīļotā Kolomba un tas dos iespēju Benve­nuto piespiest prevo, lai kā viņš to negribētu, iziet laukā no pils.

Askānio plāns bija grūti izpildāms, un tam varēja būt bīstamas sekas. Vajadzēja pārkļūt pāri dziļam grāvim un uzrāpties divdesmit piecas pēdas augstā mūrī, no kura galu galā varēja nokrist un nokļūt tieši" ienaidnieka rokās. Ti­kai tad, kad Askānio bija pienācis pie paša grāvja, viņš sa­prata, cik grūti būs tikt pāri grāvim un izdarīt to, ko bija iecerējis. Tālab pirmajā brīdī viņš gandrīz vai gribēja atsa­cīties no sava nodoma.

Žaks Obrī vienā mierā stāvēja kādus desmit soļus no sava drauga, pamīšus pētīdams gan cietokšņa sienu, gan grāvi. Pēc tam, nomērījis abus šķēršļus ar skatienu, viņš sacīja:

— Bet tagad, dārgais draugs, esi tik laipns un pasaki man — kāda velna pēc tu esi mani šurp atvilcis? Vai tie­šām mēs būtu nākuši ķert vardes . .. Ak tā… tu skaties uz kāpnēm … Ļoti labi. Saprotu. Tikai tu neesi pamanījis, ka kāpnes ir divpadsmit pēdas garas, bet mūris divdesmit piecas pēdas augsts un grāvis desmit pēdas plats: tātad, ja nekļūdos, pietrūkst divdesmit trīs pēdu.

Šāds aprēķins Askānio sākumā apmulsināja, taču pēc tam viņš pēkšņi piesita sev pie pieres. •

— Kā tas varēja man neienākt prātā! — viņš iesaucās. — Paskaties!

— Kurp?

— Turp, — Askānio norādīja, — skaties turp!

— Tu taču nerādi man uz to, kas tev ienācis prātā, — students sacīja, — bet gan uz ozolu.

Patiešām, gandrīz pie paša grāvja auga milzīgs ozols, kura zari, šķiet, ziņkāri liecās pāri Nelas muižas mūriem.

— Vai tiešām jūs nesaprotat? — Askānio noprasīja.

— Tā, tā, kā liekas, sāku apjaust. Skaidrs. Ozols un mū­ris veido sākumu tilta arkai, ko pabeidz kāpnes, taču zem gaisa tilta, draudziņ, melno dubļu bezdibenis. Velns parā­vis, te ir jābūt piesardzīgam! Bet man mugurā svētdienas dranas, un Simonas vīrs atsakās turpmāk šūt uz parāda.

— Palīdziet man uzkāpt ozolā, — Askānio sacīja, — tas ir viss, ko es no jums lūdzu.

— Un es — tātad es palikšu šeit, apakšā? Pazemīgi pa­teicos!

Un abi draugi reizē iekrampējās zemākajā zarā un nāka­majā mirklī jau bija kokā. Tad viņi kopīgiem spēkiem uz­vilka augšā arī kāpnes un rāpās ar tām koka galotnē. No­nākuši tur, viņi nolaida kāpnes gluži kā paceļamo tiltu un nevarēja vien nopriecāties, redzēdami, ka viens kāpņu gals droši balstās uz resna zara, bet otrs divas trīs pēdas snie­dzas pāri mūrim.

— Bet ko mēs darīsim, kad nokļūsim uz mūra? — Obrī jautāja.

— Kad būsim uz mūra, mēs pievilksim kāpnes un no­kāpsim pa tām lejā.

— Tā jau tas būtu. Tikai nav paredzēts tāds sīkums, ka siena ir divdesmit piecas pēdas augsta, bet kāpņu ga­rums — tikai divpadsmit pēdas.

— Arī tas ir paredzēts, — Askānio sacīja, raisīdams vaļā auklu, ko bija aptinis ap vidukli.

Pēc tam, apsējis vienu virves galu ap koka stumbru, viņš pārmeta otru galu pāri mūrim.

— Ak, gudrā galva! Es tevi sapratu, — 2aks Obrī iesau­cās, — un esmu laimīgs un lepns, ka nolauzīšu sev sprandu kopā ar tevi.

— Paklau! Ko jūs darāt?

— Dodos pāri tiltam, — atbildēja Obrī, gatavodamies pāriet uz mūri.

— Nē, — Askānio iebilda, — es iešu pirmais.