Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Kā redzam, mūsu varoņi tagad dienas un naktis pavadīja vienā satraukumā, izņēmums bija vienīgi Benvenuto Čel­līni, kas, šķiet, bija pavisam aizmirsis plānoto uzbrukumu Nelas pilij, un Skoconi, kura par šo nodomu itin neko ne­zināja.

Tātad nedēļa, kā jau teicām, pagāja rūpēs un raizēs, un Benvenuto Čellīni, kas bija cītīgi strādājis visas nedēļas dienas un gandrīz pabeidzis Jupitera māla modeli, sest­dienā ap pulksten pieciem vakarā uzvilka zem kamzoļa bruņukreklu un, paņēmis Askānio sev līdzi, devās ceļā uz Nelas pili. Nonācis pie mūra pakājes, viņš apgāja cie­toksnim apkārt, meklēdams vieglāk ieņemamas vietas un apdomādams aplenkuma plānu.

To, ka pili ieņemt nebūs viegli, prevo jau bija teicis sa­vam draugam de Marmaņam, bet Askānio ziņojis savam skolotājam, un tagad to redzēja arī pats Čellīni. Nelas cie­tokšņa sienās un virs durvīm bija šaujamlūkas, no krasta puses to apjoza dubults mūris, bet no Prēoklēras puses — grāvji un zemes vaļņi; tā bija viena no tām iespaidīgajām feodāļu pilīm, kas pati varēja lieliski aizstāvēties, ja vien vārti bija cieši noslēgti, un atvairīt bez citu palīdzības zagļu un laupītāju bandas, kādas tais laikos klimta ap­kārt, bet vajadzības gadījumā arī karaļa ļaudis. Starp citu, tai dēkainajā laikā bieži vien pašiem vajadzēja aizstāt gan policiju, gan apsardzi.

Pabeidzis apskati pēc visiem senās un modernās stratē­ģijas likumiem un nospriedis, ka vispirms jāprasa, lai cie­toksnis padodas, un tikai pēc tam jāsāk aplenkšana, Ben­venuto pieklauvēja pie tām pašām durvīm, pa kurām As­kānio jau bija reiz iegājis pilī. Tāpat kā toreiz, atvērās lodziņš, taču šoreiz miermīlīgā dārznieka vietā atnācējus sagaidīja apbruņots sargs.

— Ko jūs vēlaties? — viņš vaicāja nepazīstamajam, kas klauvēja pie Nelas pils durvīm.

— Pārņemt savā īpašumā pili, ko karalis dāvinājis man, Benvenuto Čellīni, — zeltkalis atbildēja.

— Uzgaidiet brīdi, — krietnais karavīrs pateica un aiz­steidzās, kā viņam bija pavēlēts, brīdināt meseru d'Estur- vilu.

Drīz vien viņš atgriezās kopā ar prevo, kas, miesassargu ielenkts, nostājās kaktā, kur atnācējs nevarēja viņu re­dzēt, un, elpu aizturējis, ieklausījās sarunā, lai pēc tam spriestu, cik nopietns ir stāvoklis.

— Mēs nesaprotam, ko jūs gribat no mums, — sargs sacīja.

— Tādā gadījumā, — Benvenuto Čellīni atbildēja, — nododiet šo dokumentu meseram prevo — tā ir apstip­rināta dāvinājuma akta kopija.

Un viņš pasniedza dokumentu pa lodziņu.

Sargkareivis atkal nozuda, taču šoreiz viņam vajadzēja tikai pastiept roku, lai nodotu dāvinājuma akta kopiju savam saimniekam, un lodziņš tūdaļ atkal atvērās.

— Te jums būs atbilde, — sargkareivis sacīja, izmez­dams caur restēm gabalos saplēstu dokumentu.

— Brīnišķīgi, — Čellīni aukstasinīgi noteica-

Viņš bija sajūsmināts par to, cik uzmanīgi Askānio bija apskatījis cietoksni, cik saprātīgas piezīmes jaunais cilvēks izteica par gaidāmo uzbrukumu, un, atgriezies darbnīcā, Benvenuto sacīja, ka viņa skolnieks būtu varējis kļūt par slavenu karavadoni, ja vien viņam nebūtu lemts kļūt par vēl slavenāku mākslinieku, kas, pēc Čellīni domām, bija daudz cildenāk.

Nākamajā rītā saules lēkts bija jo krāšņs. Iepriekšējā vakarā Benvenuto bija lūdzis savus palīgus ierasties darb­nīcā, un, lai gan tā bija svētdiena, sapulcējās visi kā viens. - — Mani dēli, — skolotājs viņus uzrunāja, — esmu jūs nolīdzis, lai jūs gatavotu zelta un sudraba lietas, nevis ka­rotu — tas ir skaidrs kā diena. Taču jau divus mēnešus mēs strādājam kopā un esam labi iepazinuši cits citu, tā­pēc grūtā brīdī es varu paļauties uz jums, tāpat kā jūs visur un vienmēr varat paļauties uz mani. Jūs zināt, par ko ir runa: mums šeit ir slikti strādāt bez svaiga gaisa un saules gaismas, rokas mums sasaistītas, lai ķertos pie lie­liem darbiem, pat kalt šeit, kā pieklājas, nav iespējams. Un tad karalis — jūs visi bijāt tam liecinieki — visžēlīgi dāvāja man plašākas un ērtākas telpas, taču viņam nav laika nodarboties ar sīkumiem un viņš vēlēja man pašam par sevi parūpēties. Bet, tā kā dažs labs negrib man atdot karaļa dāvinājumu, man neatliek nekas cits kā paņemt to ar varu. Parīzes prevo, kas pretojas viņa majestātes pavē­lei (droši vien šai zemē tā pieņemts), acīmredzot nezina, ar ko viņam ir darīšana: kad man atsaka, es pieprasu, kad pretojas, es uzveicu. Vai gribat man palīdzēt? Es ne­slēpšu, pasākums ir bīstams: vajadzēs uzsākt kauju, stur- mēt cietoksni, gaidāmas arī citas ne gluži nevainīgas izprie­cas. Mums nav jābaidās nedz no policijas, nedz no pilsētas apsardzes, jo mums ir viņa majestātes dāvinājuma akts, bet droši vien būs arī kritušie, mani dēli, tāpēc lai tas, kas grib doties prom, lieki nevilcinās; lai tas, kas grib palikt mājās, nekautrējas; es aicinu sev līdz vienīgi drosmīgos. Ja es palikšu viens ar Pagolo un Askānio, neuztraucieties.

Nezinu vēl, kā es rīkošos, taču zinu, ka panākšu to, ko esmu nodomājis. Toties zvēru pie Kristus asinīm: ja jūs būsiet man uzticīgi ar miesu un dvēseli — un es uz to ceru —, lai nodreb bailēs prevo savā rezidencē! Bet nu, kad esmu jums visu atklāti pateicis, sakiet — vai nāksiet man līdz?

Visi atsaucās kā viens:

— Mēs iesim, skolotāj, iesim visur, kur vien jūs vedī­siet mūs!

— Lieliski, mani dēli! Jums taču visiem patīk dēkas?

— Visiem!

— Tad izkausimies uz velna paraušanu! — Benvenuto iesaucās, beidzot juzdamies savā elementā. — Pēdējā laikā biju pavisam ierūsējis. Drošāk uz priekšu! Drošāk! Zobe­nus laukā no makstīm! Lai dievs palīdz trāpīgi cirst un veikli atvairīt cirtienus! Redzat, mani dārgie dēli, redzat, mani drosmīgie draugi, mums jābūt labi apbruņotiem, jā­izstrādā vienots plāns, jāsagatavojas uzbrukumam; tāpēc vispirms patrenēsimies paukošanā, un lai dzīvo jautrība! Es nododu jūsu rīcībā gan uzbrukuma, gan aizsardzības ieročus, visus, kas karājas pie sienām, lai katrs izvēlas pēc savas patikas. Ak, kā mums noderētu krietna vaļņu bise! Bet kur nu! Toties citu ieroču mums ir atliku likām: arke- būzas, musketes, pīķi, zobeni un dunči. Un tad vēl bruņu- krekli, ķiveres un bruņas .. . Veiklāk, veiklāk! Saposīsi- mies ballei, bet prevo lai maksā par mūziku!

— Urrā! — nokliedza karadraudze.

Bija prieks redzēt, kāda rosme un jezga valda darbnīcā: Benvenuto degsme un aizrautība iekvēlināja sirdis, atdzī­vināja sejas. Mācekļi pielaikoja bruņukreklus, vicināja zobenus, rāva laukā no makstīrn dunčus, skaļi smējās un dziedāja, tā vien šķita, ka visi gatavojas masku ballei vai svētkiem. Benvenuto paguva būt visur klāt: vienam pamā­cīja, kā jācērt ar zobenu, citam piesprādzēja portupeju; viņš juta dzīslās brīvi plūstam karstas asinis, itin kā viņš būtu sācis dzīvot jaunu, pilnskanīgu dzīvi.

Mācekļi bez mitas dzina jokus par savu kareivīgo iz­skatu un neprasmi apieties ar ieročiem un bruņām.

— Hei, skolotāj, paskatieties šurp, — kāds sauca. — Pa­skatieties taču, kā Simons Kreilis apjozis zobenu! Pie labā sāna, vai dzirdi, pie labā!

— Bet kā Žans tur alebardu! — Simons attrauca. — Tā viņš turēs zizli, kad būs bīskaps.

— Bet Pagolo! — sauca 2ans. — Pagolo stīvē mugurā divus bruņukreklus!

— Kas tur ko brīnīties? — Pagolo iebilda. — Skatieties, vācietis Hermanis ietērpies gluži kā imperatora Barbarosas laiku bruņinieks!

Māceklis, kas nupat tika nosaukts par vācieti Her­mani — lai gan to varēja nedarīt, jo pats vāciskais vārds jau norādīja, ka tas, kam bija dots šis vārds, nācis no Svē­tās Impērijas, — patiešām no galvas līdz kājām bija pār­klāts ar bruņām un atgādināja vienu no tām milzu statu­jām, kas brīnišķajā mākslas uzplaukuma laikā rotāja ka­penes. Lai gan viņpus Reinas dzimušā mācekļa spēks zelt­kaļa darbnīcā bija pietiekami izdaudzināts, Benvenuto tomēr aizrādīja Hermanim, ka šādā tērpā viņš diez vai va­rēs pakustēties un viņa spēks kļūs nevis lielāks, bet drīzāk mazāks. Taču Hermanis atbildes vietā uzlēca uz skrūvsola tik viegli, itin kā būtu tērpies samtā, un, noņēmis no āķa milzīgu veseri, atvēzēja to pāri galvai un trieca trīs reizes pret laktu, turklāt tik sparīgi, ka pie katra sitiena lakta iegrima par collu dziļāk zemē. Pēc tik pārliecinošas atbil­des Benvenuto godbijīgi pamāja ar galvu, apliecinādams, ka viņš ir pilnīgi apmierināts.