Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Ar grāfu d'Orbeku vikonts de Marmaņs bija pārtraucis gandrīz visas attiecības. Vēl vairāk — viņu savstarpējā netīksme dūrās acīs, kas galma aprindās reti kad notiek. D'Orbeks nicināja de Marmaņu, jo de Marmaņs nebija bagāts un nevarēja dzīvot atbilstoši savam augstajam stā­voklim. De Marmaņs nicināja d'Orbeku, jo d'Orbeks bija vecs un nevarēja vairs patikt sievietēm; vārdu sakot, abi necieta viens otru ne acu galā un vērpa viens pret otru intrigas.

Tāpēc arī tagad abi galminieki sasveicinājās ar tik dzē­līgu un saltu smaidu, kādu var redzēt vienīgi karaļpilī rī­kotajās pieņemšanās, kad galminieki grib viens otram pasacīt: «Ak, nebūtu mēs nožēlojami zaķapastalas, viens 110 mums jau sen atrastos viņsaulē!»

Tā kā stāstītāja pienākums ir runāt gan par labo, gan par slikto, tad tomēr jāteic, ka šoreiz viņi aprobežojās vienīgi ar palocīšanos un smaidiem, grāfs d'Orbeks nepār­mij a ar vikontu de Marmaņu neviena vārda un, prevo pa­vadīts, steidzīgi izgāja laukā pa tām pašām durvīm, pa kurām nupat bija ienācis viņa ienaidnieks.

Turklāt patiesības labad vēl jāpiebilst, ka, par spīti sav­starpējam naidam, abi sāncenši vajadzības gadījumā tū­daļ vienotos, ja būtu jānovāc no ceļa kāds trešais.

Tātad grāfs d'Orbeks aizgāja, bet prevo palika divatā ar savu draugu vikontu de Marmaņu.

Prevo panāca viņam pretī, priecīgi smaidīdams, kamēr vikonts gaidīja viņu, savilcis seju bēdīgā grimasē.

— Ak, mans dārgais prevo, — vikonts pirmais pār­trauca klusumu, — jūs izskatāties gaužām priecīgs.

— Bet jūs, mans dārgais Marmaņ, gaužām bēdīgs.

— Jūs taču zināt, mans nabaga d'Esturvil, ka manu draugu bēdas mani skumdina tāpat kā paša bēdas.

— Jā, jā, es zinu, cik jums līdzjūtīga sirds, — prevo at­bildēja.

— Nupat redzēju, kā jūs starojāt aiz prieka līdzās sa­vam nākamajam znotam grāfam d'Orbekam, jo viņa precības ar jūsu meitu nevienam vairs nav noslēpums, es apsveicu jūs, mans dārgais d'Esturvil…

— Es taču jau sen jums sacīju, ka Kolomba ir saderi­nāta, mans dārgais Marmaņ.

— Nudien nevaru saprast, kā jūs varat šķirties no tik burvīgas meitas!

— O! Es nemaz nešķiros no viņas, — mesers Robērs iebilda. — : Mans znots grāfs d'Orbeks pārcelsies pāri Sē- nai ar visu savu kasi un apmetīsies Lielajā Nelas pilī, ka­mēr es savus vaļas brīžus pavadīšu Mazajā pilī.

— Mans nabaga draugs! — Marmaņs noteica. Šūpodams galvu un izlikdamies dziļi norūpējies, viņš paņēma ar vienu roku d'Esturvilu zem elkoņa, bet ar otru norausa iedomātu asaru.

— Kāpēc gan nabaga draugs? — mesers Robērs vai­cāja. — Sasodīts! Kādas gan ziņas jūs grasāties man pa­vēstīt?

— Vai tiešām man lemts pirmajam paziņot jums šo ļauno vēsti?

— Kādu tad? Runājiet taču!

— Vai zināt, mans dārgais prevo, šai bēdu ielejā jābūt filozofam, un ir tāds vecs sakāmvārds, kuru nelaimīgajai cilvēku ciltij nemitīgi jāatkārto, jo tajā ietverta visas cil­vēces gudrība.

— Kas tas par sakāmvārdu? Sakiet taču visu līdz ga­lam!

— Cilvēks domā, mans dārgais draugs, cilvēks domā, bet dievs dara.

— Ko tad domāju es, un ko dara dievs? Nu, sakiet taču reiz!

— Jūs esat nodomājis atdot seno Nelas pili znotam un meitai?

— Protams, un es ceru, ka viņi apmetīsies tur pēc trim mēnešiem.

— Jūs maldāties, mans dārgais prevo, maldāties! Nelas pils vairs nav jūsu īpašums. Piedodiet, ka es jūs tā sarūg­tinu, taču, tā kā pazīstu jūsu ātrīgo dabu, manuprāt, būs labāk, ja šo jaunumu jūs dabūsiet zināt no drauga, kas pa­vēstīs jums to saudzīgi, nevis no nelieša, kurš priecāsies par jūsu nelaimi un pateiks jums visu bez aplinkiem. Ak vai, mans dārgais draugs, Lielā Nelas pils vairs nepieder jums!

— Kas tad man to atņēmis?

— Viņa majestāte.

— Viņa majestāte?

— Jā gan. Tagad jūs labi saprotat, ka nekas vairs nav līdzams.

— Kad tas notika?

— Šodien no rīta. Ja mani nebūtu aizkavējušas darīša­nas Luvrā, es būtu paziņojis jums par to jau agrāk.

— Jūs kāds maldinājis, Marmaņ. Tās ir nepatiesas bau­mas, ko palaiduši mani ienaidnieki, un jūs, neko lāgā ne­noskaidrojis, izplatāt tās tālāk.

— Es ļoti vēlētos, lai tas tā būtu, taču diemžēl man ne­viens neko nav sacījis, es dzirdēju visu pats savām ausīm.

— Ko jūs dzirdējāt?

— Es dzirdēju, kā karalis pavēlēja atdot Lielo Nelas pili citam.

— Kas tad ir šis cits?

— Klaidonis, kaut kāds itāļu zeltkalis, kura vārds jums droši vien būs zināms, — intrigants Benvenuto Čellīni, kurš ieradies šurp pirms diviem mēnešiem no Florences, un nepavisam nav saprotams, kāpēc karalis ir uz viņu kā uzburts un šodien ar visu galmu apmeklēja viņu Ferrāras kardināla pilī, kur šis bēdīgi slavenais mākslinieks ierīko­jis sev darbnīcu.

— Sakiet, vikont, — jūs bijāt klāt, kad karalis dāvināja Lielo Nelas pili šim nelietim? v

— Kā tad, ka biju, — Marmaņs atbildēja, izrunādams vārdus lēni, pa balsieniem, lai sagādātu sev lielāku baudu.

— Tā, tā, — prevo noteica. — Jauki, sagaidīšu nelieti, kā pieklājas, lai tik nāk pēc karaļa dāvinājuma!

— Vai tad jūs domājat pretoties?

— Protams.

— Karaļa pavēlei?

— Dieva pavēlei, velna pavēlei, itin visiem, kas tīkos mani padzīt no šejienes!

— Sargieties, prevo! — vikonts de Marmaņs iesaucās. — Nemaz jau nerunājot par to, ka jūs izpelnīsieties ka­raļa nežēlastību, Benvenuto Čellīni var izrādīties daudz bīstamāks, nekā jūs domājat.

— Bet vai jūs zināt, kas esmu es, vikont?

— Pirmkārt viņš bauda viņa majestātes labvēlību. Tiesa, varbūt tikai uz laiku, taču fakts paliek fakts.

— Vai tiešām jūs nezināt, ka es esmu Parīzes prevo, kas pārstāv viņa majestāti Šatlē, ka es sēžu zem baldahīna greznā kamzolī un mantijā ar zobenu pie sāniem, ka man galvā cepure ar spalvām un rokās zils zizlis!

— JJn vēl man jāsaka jums, ka šis nolāpītais itālietis labprāt uzsāk cīņu kā līdzīgs ar līdzīgu ar prinčiem, kar­dināliem un pāvestiem.

— Bet vai jūs zināt, ka pie manis atrodas spiedogs, kas piešķir aktiem likuma spēku!

— Stāsta, ka šis nolādētais kauslis ievaino un nogalina bez izņēmuma visus, kas stājas viņam ceļā.

— Vai tad jūs nezināt, ka manā rīcībā dienu un nakti ir divdesmit četri bruņoti vīri?

— Stāsta, ka viņš nodūris kādu juvelieri, cīnīdamies ar sešdesmit vīru lielu apsardzi.

— Jūs aizmirstat, ka Nelas pils ir nocietināta, ka tās mūros ir ambrazūras un virs durvīm — šaujamlūkas, tur­klāt no vienas puses to apjož pilsētas cietokšņa mūris, kas nav ieņemams.

— Gan redzēsim.

— Es baidos par jums.

— Bet es viņu gaidu.

— Vai tomēr, mans dārgais draugs, jūs nebūtu tik laipns un neuzklausītu kādu padomu?

— Runājiet, tikai īsāk!

— Nespēkojieties ar pretinieku, kas ir stiprāks par jums!

— Šis nožēlojamais itāliešu amatnieks ir stiprāks par mani? Vikont, jūs pārbaudāt manu pacietību!

— Zvēru pie sava goda, ka tik jums beigās nav dārgi jāsamaksā. Es saku to, vēlēdams jums labu.

— Vikont, jūs padarīsiet mani traku!

— Padomājiet labi, viņa pusē ir karalis.

— Kas par to? Manā pusē ir hercogiene d'Etampa!

— Ka tik viņa majestāte nenoskaišas par nepaklausību.

— Ne reizi vien jau esmu tā rīkojies un ar panāku­miem, msjē.