Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Jā, es zinu, attiecībā uz nodevām par braukšanu pār Mantas tiltu. Bet.. .

— Kas par «bet»?…

— Redzat, jūs neko lielu neriskējat vai reizēm pat ne­maz neriskējat, rīkodamies pretēji vāja un labsirdīga ka­raļa gribai, toties riskējat ar visu, uzsākdami cīņu ar tik spēcīgu un briesmīgu cilvēku, kāds ir Benvenuto Čellīni.

— Velns un elle, vikont, jūs padarīsiet mani traku!

— Gluži otrādi, es gribu jūs vest pie prāta.

— Diezgan, vikont, diezgan! Zvēru, ka šis nelietis dārgi samaksās par patīkamajiem mirkļiem, kādus man sagādā­jusi jūsu draudzīgā līdzjūtība.

— Lai dievs dod, prevo! Lai dievs dod!

— Labi jau, labi! Vai jūs esat visu pateicis?

— Jā, jā. Kā liekas, visu, — vikonts atbildēja, itin kā cenzdamies atcerēties, vai nav aizmirsts vēl kāds jau­nums, kas būtu līdzvērtīgs pirmajam.

— Tad palieciet sveiki! — prevo iesaucās.

— Sveiki, mans nabaga draugs.

— Sveiki!

— Es tomēr esmu jūs brīdinājis.

— Sveiki!

— Man nav ko sev pārmest, un tas ir mans mierinā­jums.

— Sveiki, sveiki!

— Vēlu sekmes! Taču baidos, ka mans vēlējums nepie­pildīsies.

— Sveiki, sveiki, sveiki!

— Sveiki!

Un vikonts de Marmaņs bēdu pārvērstu seju, smagi no­pūzdamies, paspieda meseram d'Esturvilam roku, itin kā atvadīdamies no viņa uz visiem laikiem, un devās prom, rokas pret debesīm pacēlis.

Prevo pavadīja vikontu un pats aizvēra aiz viņa durvis.

Pilnīgi saprotams, ka pēc šādas draudzīgas sarunas me­sers d'Esturvils nezināja, kur dēties aiz niknuma, žults viņā vārīt vārījās. Viņam gribējās izgāzt uz kādu dusmas, un pēkšņi viņš atcerējās jauno cilvēku, kas bija izgājis no Lielās Nelas pils īsi pirms tam, kad viņi ar grāfu d'Orbeku tajā iegāja. Tā kā turpat tuvumā rosījās Rembo, mesers d'Esturvils ar pavēlošu žestu pasauca dārznieku un nopra­sīja viņam, vai viņš pazīstot jauno cilvēku.

Dārznieks atbildēja, ka jauneklis, par kuru saimnieks vaicājot, bija ieradies šeit karaļa vārdā un vēlējies apska­tīt Lielo Nelas pili; viņš, Rembo, baidīdamies uzņemties šādu atbildību, aizvedis atnācēju pie Perīnas kundzes, kas viņam laipni visu izrādījusi.

Prevo metās uz Mazo Nelas pili, lai pieprasītu paskaid­rojumus no cienījamās dueņjas, taču tā diemžēl bija nupat izgājusi, lai nopirktu pārtiku nākamajai nedēļai.

Mājās bija vienīgi Kolomba, taču prevo pat nepieļāva domu, ka viņa būtu varējusi tikties ar nepazīstamo jau­nekli pēc stingrajiem piekodinājumiem, kādi bija doti Pe­rīnas kundzei tam gadījumam, ja uzrastos kāds skaists jauns cilvēks, tāpēc meitai viņš neteica ne vārda. \

Tā kā meseru d'Esturvilu gaidīja dienesta darīšanas Šatlē, pirms aiziešanas viņš tikai pavēlēja dārzniekam, piedraudēdams par nepaklausību padzīt viņu uz karstām pēdām, nevienu nelaist nedz Lielajā, nedz Mazajā Nelas pilī, lai arī uz ko atnācējs atsauktos, it īpaši nicināmo dē­kaini, kurš jau apskatījis pili.

Tāpēc, kad nākamajā rītā Askānio pēc Perinās kundzes ielūguma atnāca ar rotaslietām, Rembo atvēra tikai ska­tāmo lodziņu un pateica caur režģi, ka ieeja Nelas pilī liegta visiem un it īpaši viņam.

Askānio, protams, bija izmisis, taču, jāteic viņam pat nenāca prātā vainot Kolombu par tik negaidītu uzņem­šanu; iepriekšējā dienā jaunā meitene bija vienīgi paska­tījusies uz viņu, pateikusi tikai vienu frāzi, taču viņas ska­tienā jautās tik daudz biklas mīlestības un balsī tik daudz maiguma, ka kopš vakarvakara jauneklim šķita — viņa krūtīs skan eņģeļu dziedāšana.

Askānio noskārta, ka mesers Robērs d'Esturvils viņu ievērojis un devis stingru pavēli, par kuras upuri tad nu viņš ir kļuvis.

Tiklīdz Askānio iegāja darbnīcā un izstāstīja Benvenuto par savu gājienu, pareizāk sakot, par visu, kas attiecas uz Nelas pils topogrāfiju, Čellīni, redzēdams, ka jaunās telpas visādā ziņā atbilst viņa vajadzībām, tūdaļ devās pie karaļa sekretāra senjora de Nefvila, lai dabūtu no viņa karaļa dāvinājuma aktu. Senjors de Nefvils lūdza viņu pagaidīt līdz rītam, lai pārbaudītu, vai maestro Benvenuto prasība tiešām pamatota; tēlnieks gan uzskatīja to par

nekaunību, ka viņam netic uz vārda, taču viņš saprata ari to, ka lūgums ir likumīgs, un pakļāvās, nolēmis rītdien ne­ļaut senjoram Nefvilam vilkt lietu garumā.

Tāpēc nākamajā rītā Čellīni ieradās pie karaļa sekre­tāra precīzi noteiktajā laikā. Viņu tūdaļ pieņēma, un viņš uzskatīja to par labu zīmi.

— Kā ir, monsenjor, — Benvenuto noprasīja, N — vai itālietis ir melis vai arī viņš sacījis jums patiesību?

— Vistīrāko patiesību, mans dārgais draugs!

— Patīkami dzirdēt.

— Karalis pavēlēja man izsniegt jums dāvinājuma aktu, kas sastādīts pēc visiem likumiem.

— Jūtos gandarīts.

— Un tomēr… — finansu sekretārs nedroši turpināja.

— Kas tad vēl? Runājiet!

— Un tomēr, ja jūs atļautu man dot jums labu pa­domu …

— Labs padoms, velns parāvis, ir reti sastopama manta, sekretāra kungs! Esiet tik laipni…

— Tad klausieties: pameklējiet labāk savai darbnīcai Lielās Nelas pils vietā kādas citas telpas.

— Redz, kā! — Benvenuto pasmīnēja. — Pēc jūsu do­mām, Nelas pils man nav piemērota?

— Gluži otrādi, jums būs gaužām grūti sameklēt kaut ko labāku.

— Kāpēc tad man tas jādara?

— Tāpēc, ka pili ieņem kāda augsti stāvoša persona un cīņa ar to jums var beigties bēdīgi.

— Es esmu Francijas cēlā karaļa kalps, — Čellīni atbil­dēja, — un, rīkodamies viņa vārdā, es nekad nepiekāpšos!

— Jā, bet mūsu zemē, maestro Benvenuto, katrs augst­manis ir karalis savās mājās, un, mēģinādams padzīt prevo no pils, kurā viņš dzīvo, jūs riskējat ar savu dzīvību.

— Agri vai vēlu tik un tā reiz jāmirst, — Čellīni pa­mācoši atteica.

— Tātad jūs esat izlēmis …

— Izrēķināties ar velnu, iekāms velns izrēķināsies ar mani. Paļaujieties uz mani, sekretāra kungs, bet prevo lai piesargās, tāpat kā visi tie, kas mēģinās pretoties karaļa gribai, it īpaši, ja izpildīt šo gribu uzticēts Benvenuto Čel­līni.

Pēc šiem vārdiem monsenjors Nikolā de Nefvils vairs nerunāja par dvēseles glābšanu, toties atsaucās uz dažne­dažādām formalitātēm, kādas itin kā vēl jāizpildot, lai izsniegtu dāvinājuma aktu. Taču Benvenuto vienā mierā apsēdās krēslā, paziņodams, ka neizkustēšoties no vietas, iekāms nebūs dabūjis dāvinājuma aktu; ja vajadzēšot šeit pavadīt nakti, tad ari to viņš izdarīšot, jo esot brīdinājis mājiniekus, ka, iespējams, pārnākšot tikai nākamajā rītā.

Redzēdams to visu, monsenjors Nikolā de Nefvils, kaut arī baidījās, ka nerodas sarežģījumi, tomēr izsniedza Ben­venuto Čellīni dāvinājuma aktu, nolēmis tūdaļ brīdināt Robēru d'Esturvilu, ka bijis spiests tā rīkoties, jo tāda bi­jusi gan karaļa griba, gan zeltkalis gaužām uzstājis.

Pārnācis mājās, Benvenuto Čellīni nevienam neteica ne vārda par savu gājumu. Ieslēdzis dāvinājuma aktu skapī, kur glabājās dārgakmeņi, viņš mierīgi stājās pie darba.

Jaunums, ko karaļa finansu sekretārs paziņoja meseram Robēram d'Esturvilam, apliecināja, ka vikontam de Mar- maņam bijusi taisnība un Benvenuto patiešām nodomājis par katru cenu iegūt Nelas pili. Nolēmis sagatavoties ļau­nākajam, prevo sapulcināja visu savu apsardzi — div­desmit četrus bruņotus vīrus un izvietoja sargus uz cie­tokšņa sienām, mājas viņš atstāja vienīgi tais reizēs, kad Šatlē bija kārtojamas neatliekamas darīšanas.