Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Tālab pārpilns laimes un nākotnes cerību viņš apsolīja Perīnas kundzei visu, ko vien viņa vēlējās, pat neklausī­damies, ko viņa lūdz. Vienalga! Vai tad viņš nebija gatavs atdot visu, kas vien viņam piederēja, lai tikai atkal sa­staptos ar Kolombu?

Taču, apjautis, ka palikt šeit ilgāk nav vēlams, viņš at­vadījās no Perīnas kundzes, apsolīdams atnākt nākamajā rītā.

Izgājis laukā no Mazās Nelas pils, Askānio sastapa divus pretimnācējus. Viens no viņiem tā paskatījās uz viņu, ka no skatiena vien, nemaz jau nerunājot par apģērbu, jau­neklis sazīmēja prevo.

Askānio arī pārliecinājās par to, kad redzēja, ka abi pretimnācēji klauvē pie vārtiem, pa kuriem viņš nupat bija izgājis laukā, un jauneklis nožēloja, ka nav atstājis pili ātrāk, jo kas var zināt, vai viņa neapdomība nenāk par ļaunu Kolombai…

Lai nepievērstu sev uzmanību, ja gadījumā prevo būtu viņu ievērojis, Askānio devās prom, pat neatskatīdamies uz plašajā pasaulē vienīgo stūrīti, kuru viņš šai mirklī tik ļoti alka iegūt uz visiem laikiem.

Atgriezies darbnīcā, viņš ieraudzīja, ka Benvenuto ir gaužām norūpējies. Cilvēks, kuru viņi tika sastapuši uz ielas, bijis gleznotājs Primatičo, kurš steidzies, kā tas kriet­nam novadniekam piedienas, brīdināt Čellīni, ka Fran­suā Pirmā vizītes laikā tēlnieks nav bijis pietiekami pie­sardzīgs un iemantojis sev nāvīgu ienaidnieku — hercogieni d'Etampu.

Viens no nepazīstamajiem vīriešiem, kurus Askānio bija redzējis pie ieejas Nelas pilī, patiešām bija Parīzes prevo mesers Robērs d' Esturvils. Bet ar otru mēs drīz vien iepa­zīsimies.

Bija pagājis jau krietns brīdis kopš Askānio aiziešanas, bet Kolomba vēl aizvien domīgi stāvēja savā istabā, ieklau­sīdamās vismazākajā troksnītī, kad pie viņas iesteidzās Perīnas kundze un paziņoja, ka blakus istabā viņu gaida tēvs.

— Tēvs? — Kolomba izbijusies iesaucās.

Un tūdaļ tikko dzirdami piemetināja:

— Ak dievs! Ak dievs! Vai tiešām viņi būtu satiku­šies?

— Jā, jūsu tēvs, mīļo bērniņ, — Perīnas kundze atbil­dēja, nesadzirdējusi teikuma otru pusi, — un kopā ar viņu kāds vecs kungs, kuru es nepazīstu.

— Kāds vecs kungs? — Kolomba čukstēja, nodrebē­dama ļaunā priekšnojausmā. — Ak dievs! Ko tas varētu nozīmēt, Perīnas kundze? Šķiet, pirmo reizi divu triju gadu laikā tētiņš ieradies pie mums nevis viens pats, bet kopā ar kādu citu.

Tomēr, par spīti bailēm, jaunajai meitenei neatlika nekas cits kā paklausīt, jo viņa lieliski pazina tēva neiecietīgo raksturu, un, saņēmusi drosmi, Kolomba ar smaidu uz lūpām iegāja istabā, no kuras nupat kā bija izbēgusi; par spīti neizdibināmajām bailēm, kuras Kolomba izjuta pirmo reizi mūžā, viņa mīlēja tēvu ar patiesu mīlestību, un, lai gan mesers d' Esturvils izturējās pret meitu paskarbi, vien­veidīgajā un skumjajā dienu ritumā Kolomba tomēr gai­dīja tās dienas, kad viņš ieradās Nelas pilī, uzskatīdama tās par svētkiem.

Kolomba piegāja pie tēva un gribēja viņu apskaut un pateikt ko mīļu, taču prevo neļāva meitai nedz sevi ap­skaut, nedz pateikt kādu vārdu. Viņš paņēma Kolombu pie rokas un pieveda pie nepazīstamā kunga, kurš stāvēja, atspiedies pret lielu ziediem rotātu kamīnu.

— Dārgais draugs, — viņš sacīja nepazīstamajam, — stādu tev priekšā savu meitu.

Pēc tam, pievērsies Kolombai, piebilda:

— Kolomba, tas ir grāfs d' Orbeks. Karaļa mantzinis un tavs nākamais vīrs.

Kolomba vāri iekliedzās, taču pieklājības pēc tūlīt ap- valdījās; sajutusi, ka ceļgali viņai saļogās, meitene atspie­dās pret krēsla atzveltni.

Patiešām, lai saprastu, cik ļoti šī negaidītā vēsts izbie­dēja Kolombu, kas turklāt atradās īpašā dvēseles noska­ņojumā, lasītājam būtu jāredz grāfs d' Orbeks.

Tiesa, arī Kolombas tēvs, Robērs d' Esturvils, nebija ne­kāds skaistulis; viņš rauca savas biezās uzacis, ja kāds. pretojās viņa gribai vai bilda ko pretī, bargajā sejā un visā viņa druknajā stāvā bija jaušams kaut kas raupjš un neveikls, kas neizraisīja simpātijas; taču līdzās grāfam d' Orbekam viņu varēja salīdzināt ar erceņģeli Miķeli, kas stāv blakus pūķim. Prevo platā seja un skaudrie vaibsti tomēr liecināja par uzņēmību un spēcīgu gribu, bet mazās, spriganās lūša acis pauda gudrību un saprātu; turpretī grāfs d' Orbeks bija kusls un nomērējis, ar savām gara­jām rokām, kas atgādināja zirnekļa kājas, smalko oda balsi un gliemeža gausumu viņš izskatījās ne vien kroplīgi neglīts, bet pat pretīgs, turklāt šo kroplīgumu vēl papildināja muļķība un ļaunums. Pēc iesīkstējuša para­duma viņš stāvēja, piešķiebis galvu uz sāniem, viņa smaids bija neķītrs un skatiens — pilns viltības.

Tāpēc, ieraudzījusi atbaidošo veci, kuru tēvs stādīja viņai priekšā kā nākamo vīru tieši tai brīdī, kad viņas sirdī un domās valdīja kāds cits tēls un acis vēl skatīja skaisto jaunekli, kas nupat bija izgājis no šīs istabas, Kolomba, kā mēs jau teicām, gandrīz vai skaļi iekliedzās, taču sa­valdījās un bāla, sastingusi tramīgi uzlūkoja tēvu.

— Lūdzu, atvaino mani, dārgais draugs, — prevo turpi­nāja, — par Kolombas dīvaino izturēšanos; vispirms, mana mazā mežone nav izgājusi no šejienes jau veselus divus gadus, jo, kā tu pats lieliski zini, jauno laiku vēsmas ne visai labi ietekmē skaistas meitenes; otrkārt, atklāti sakot, esmu rīkojies aplam, iepriekš nebrīdinādams viņu par mūsu nodomiem, lai gan patiesībā tas būtu gluži lieki, jo maniem lēmumiem nav vajadzīgs nekāds atbalsts un tie izpildāmi bez ierunām; un, beidzot, viņa nezina, kas tu esi, nezina, ka ar savu vārdu, savu bagātību un hercogienes d' Etampas labvēlību tu vari sasniegt visu, ko vēlies, bet, apsvērusi to, Kolomba pienācīgi novērtēs godu. kādu tu mums parādi, saistīdams savu seno un slaveno dzimtu ar mūsu jauno muižnieku dzimtu; viņa sapratīs, ka mūsu četr­desmit gadus ilgā draudzība …

— Diezgan, dārgais, dieva dēļ, diezgan! — grāfs viņu pārtrauca.

Pēc tam, vērsdamies pie Kolombas ar vaļīgu un nekau­nīgu pašpārliecību, kas tik ļoti kontrastēja ar nabaga As­kānio kautrību, viņš sacīja:

— Nu, nu, nomierinieties, mans bērns! Lai jūsu vaidzi­ņos atgriežas burvīgais sārtums, kas jums tik ļoti piestāv. Ak dievs! Vai tad man vēl būtu jāmācās pazīt jaunas meitenes vai jaunas sievas, kad esmu jau divas reizes bijis precējies, dārgumiņ! Nudien nav vērts tā uztraukties; ceru, ka jūs nebaidāties no manis, ko? — grāfs pašapmierināti noteica un, izriezis krūtis, noglāstīja ar roku plānās ūsas un bārdu, kas bija apcirpta tāpat kā karalim. — Jūsu tēvs velti tik negaidīti nosauca mani par jūsu nākamo vīru, jo šis vārds allaž satrauc meiteņu sirdis, kad tās dzird to pirmo reizi, taču jūs apradīsiet ar to, dārgumiņ, un beigu beigās izteiksiet to ar savām burvīgajām lūpiņām. Ehē! Jūs kļūstat vēl bālāka. Pasarg dievs!… Vai jums nav slikti?

Un d'Orbeks gribēja pieturēt Kolombu, taču viņa iz­slējās un pakāpās'soli atpakaļ, itin kā viņai grasītos pie­skarties kāds pretīgs rāpulis, pēc tam, sakopojusi visus spēkus, bilda:

— Piedodiet, monsenjor, piedodiet, tētiņ… tas pāries, es domāju, es cerēju …

— Ko tu domāji, uz fco tu cerēji? Nu, nevilcinies, runā! — prevo pavēlēja, nenovērsdams no meitas savas durstīgās, ļaunās ačeles.

— Ka jūs atļausiet man vienmēr palikt kopā ar jums, tētiņ, — Kolomba atbildēja. — Kopš nabaga mātes nāves es taču tā rūpējos par jums, mīlu jūs, un es domāju …