Aleksandrs Dimā - ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

Bez tam, ja ari pils nebūtu tik ērta, Askānio jūsmotu par to tikpat dedzīgi, jo tepat tuvumā dzīvoja Kolomba, un tas bija galvenais.

Apskate tika izdarīta ātri: izveicīgais jauneklis visu ap­lūkoja, visu pārbaudīja, visu novērtēja vienā acumirklī.

Perinās kundze, sākumā velti nopūlējusies tikt viņam līdzi, pēc brīža atdeva viņam atslēgu saišķi, kuru viņš, pabeidzis apskati, godīgi atdeva atpakaļ.

— Bet tagad, Perīnas kundze, — Askānio sacīja, — es esmu jūsu rīcībā.

— Tad ejam, jaunais cilvēk, atpakaļ uz Mazo Nelas pili, jo tā rīkoties mums prasa labais tonis.

— Protams! Pretējā gadījumā mana izturēšanās būtu augstākā mērā nepieklājīga.

— Un, pielūkojiet, Kolombai ne vārda par jūsu nāciena iemeslu!

— Ak dievs, par ko tad lai runāju ar viņu? — Askānio iesaucās.

— Cik jūs neattapīgs, skaistulīti Jūs taču pats sacījāt, ka esat zeltkalis!

— Tā tas tiešām ir.

— Jauki! Tad runājiet ar viņu par rotaslietām; šāda saruna allaž tīkama pat viskautrākajai meitenei. Ja viņa ir Ievas meita, tad viņai patīk viss, kas spīd. Turklāt na­badzītei ir tik maz iespēju izklaidēties, viņa dzīvo tik vien­tuļi, ka viņu mazliet iepriecināt ir dievam tīkams darbs. Protams, laimīgas laulības viņas gados būtu labākais ieprie­cinājums. Tāpēc ikreiz, kad Robēra kungs ierodas pie mums, es viņam klusiņām saku: «Izdodiet viņu pie vīra, izdodiet nabadzīti pie vīra.»

Nemaz nedomādama, ka šāda vaļsirdīga izrunāšanās varētu nepatikt meseram d' Esturvilam, Perīnas kundze devās uz Mazo Nelas pili un kopā ar Askānio iegāja istabā, kur viņi bija atstājuši Kolombu.

Kolomba domīga un aizsapņojusies sēdēja tai pašā pozā, kādā mēs viņu atstājām. Vienīgi kādas divdesmit reizes viņa tika pacēlusi galvu un paraudzījusies uz durvīm, pa kurām bija izgājis skaistais jauneklis, tālab, izsekojot viņas skatieniem, varētu nodomāt, ka viņa gaida Askānio. Taču, tiklīdz durvis atvērās, Kolomba tik manīgi ķērās pie izšūšanas, ka nedz Perīnas kundzei, nedz Askānio nevarēja ne prātā ienākt, ka darbs ticis pārtraukts.

Kā gan viņa nojauta, ka jaunais cilvēks nāca aiz dueņ- jas? To visu varētu izskaidrot ar magnētismu, ja vien mag­nētisms tais laikos jau būtu izgudrots.

— Kolomba, es jums atvedu jaunekli, kas sniedza mums svētīto ūdeni, jo es, drostaliņ, tūdaļ pazinu, ka tas ir viņš.

Es jau dzīros viņu izvadīt pa Lielās Nelas pils vārtiem, taču viņš ieteicās, ka neesot no jums atvadījies. Un tā ir vistīrākā patiesība, jo jūs neesat pārmijuši ne pušplēsta vārdiņa. Bet jūs abi, paldies dievam, neesat mēmi…

— Perīnas kundze! — Kolomba pārtrauca dueņju paga­lam apmulsusi.

— Kas vēl nebūs! Jums nav par ko sarkt. Msjē Askānio ir kārtīgs jauns cilvēks, bet jūs esat prātīga meitene. Bez tam viņš, kā redzams, ir lielisks meistars, kurš prot ap­strādāt dārgakmeņus un pagatavot rotaslietas, kas dai­ļām meitenēm tik ļoti patīk. Ja jūs vēlaties, drostaliņ, viņš atnesīs savus izstrādājumus šurp.

— Man nekā nevajag, — Kolomba nočukstēja.

— Pašreiz varbūt arī nevajag, taču, es ceru, jūs neno­mirsiet aiz vientulības šai nolādētajā kaktā! Jums jau ir sešpadsmit gadi, Kolomba, un pienāks diena, kad jūs būsiet daiļa līgava un jums dāvās visādas rotas; pēc tam jums kā dižciltīgai dāmai būs vajadzīgas dažnedažādas dārglietas. Tad labāk dot priekšroku šim jaunajam cil­vēkam, nevis citiem meistariem, kas, protams, nav viņa vērti.

Kolomba cieta. Pamanījis to, Askānio, kuru Perīnas kun­dzes paredzējumi ne sevišķi iepriecināja, nāca talkā na­baga meitenei, kurai daudz vieglāk būtu sarunāties ar jaunekli nekā klausīties dueņjas skaidrojumus.

— O! Esiet tik laipna, jaunkundz, — viņš sacīja, — un atļaujiet man atnest dažus manus darbus. Tagad man šķiet, ka visas rotaslietas esmu darinājis tikai jums, ka esmu strādājis, domādams par jums. O, varat tam ticēt, jo mēs, juvelieri, nieciņos, kas pagatavoti no zelta, sudraba un dārgakmeņiem, reizēm ieliekam savas labākās ieceres. Diadēmās, kas kronē jūsu galvas, sprādzēs, kas apņem jūsu rokas, kaklarotās, kas glāsta jūsu plecus, ziedos, putnos, eņģeļos un himerās, kas noslēpumaini kaut ko čukst jums ausīs, reizēm izpaužas godbijīgs dievinājums, kādu mēs izjūtam pret jums.

Un sacīsim atklāti, kā tas pieklājas godprātīgam noti­kumu aprakstītājam, ka, dzirdot šos maiguma pilnos vār­dus, Kolombas sirds ielīksmojās, jo Askānio, kas tik ilgi bija klusējis, beidzot bija sācis runāt un runāja tā, kā pie- dienas runāt tam, kuru viņa iztēlojusies savos sapņos, tā­lab, pat nepaceldama acis, meitene juta, kāds dedzīgs, starojošs skatiens viņai pievērsts, bet ārzemnieciskais ak­cents piešķīra īpašu valdzinājumu jaunekļa vārdiem, kas Kolombai bija jauni un nesaprotami, piešķīra dziļāku jēgu un neatvairāmu burvīgumu tai vieglajai un harmoniska­jai mīlas valodai, ko meitenes saprot, iekāms pašas sāk tajā runāt.

— Protams, — Askānio turpināja, joprojām nenovērs­dams skatienu no Kolombas, — protams, mēs itin nemaz nevairojam jūsu skaistumu. Arī dievs nekļūst varenāks no tā, ka mēs izgreznojam viņa altāri. Mēs tikai ietveram sievietes daiļumu visā, kas ir tikpat jauks un valdzinošs kā viņa pati, lai pēc tam, nostājušies ēnā, mēs, mirdzošo rotu necilie darinātāji, redzētu jūs visā jūsu starojošajā skaistumā un, domādami par savu niecību, gūtu mierinā­jumu apziņā, ka mūsu meistarība cēlusi jūs vēl augstāk.

— Ak, msjē, — Kolomba mulsi atbildēja, — man droši vien nekad nebūs lemts nēsāt jūsu brīnišķīgos darināju­mus, nudien, man viņi nebūs vajadzīgi; es dzīvoju vien­tulībā un aizmirstībā, bet šī vientulība un aizmirstība mani nemaz nenomāc; es pat mīlu to un gribētu tā dzīvot vien­mēr, un tomēr es ļoti vēlētos palūkoties uz jūsu darinā­tajām rotaslietām; nevis greznoties ar tām, bet apbrīnot tās.

Un, baiļodamās, ka nav pateikusi pārāk daudz, bet var­būt tāpēc, lai nepateiktu ko vairāk, Kolomba apklusa, pa­locījās un izspurdza laukā tik steidzīgi, ka vairāk piere­dzējis cilvēks šo aiziešanu iztulkotu par bēgšanu.

— Brīnišķīgi! — Perīnas kundze iesaucās. — Beidzot mēs sākam koķetēt. Nudien, man jāteic, ka jūs, jaunais cilvēk, runājat kā no grāmatas. Tūdaļ redzams, ka jūsu pusē zina noslēpumu, kā iepatikties cilvēkiem; jūs uzreiz dabūjāt mani savā pusē, un es nudien no visas sirds vēlos, lai prevo kungs neapietas ar jums pārlieku bargi. Tad uz redzēšanos, jaunais cilvēk, un pasakiet savam skolotājam, lai viņš piesargās. Brīdiniet viņu, ka mesers d'Esturvils ir gatavais velns un bez tam visai ietekmīga persona galmā. Lai jūsu skolotājs uzklausa mani un atsakās no sava no­doma: nepārcelieties uz Lielo Nelas pili un nekādā gadī­jumā neieņemiet to ar varu. Bet ar jums mēs vēl re­dzēsimies, vai ne? Un, galvenais, neticiet Kolombai: viņa mantojusi no savas nelaiķa mātes tādu bagātību, ka var atļauties jebkuru untumu un samaksāt par jūsu rotām div- desmitreiz dārgāk, nekā tās patiesībā vērtas. Starp citu, atnesiet arī kādu vienkāršāku rotaslietu: varbūt viņai ienāk prātā to uzdāvināt man. Paldies dievam, vēl neesmu tik veca, lai nevarētu kādam patikt. Jūs mani saprotat, vai ne?

Un, nolēmusi, ka būs drošāk, ja savus vārdus viņa arī kaut kā apliecinās, Perīnas kundze pieskārās jaunekļa ple­cam. Askānio nodrebēja kā cilvēks, kas pēkšņi uzmodināts no miega. Jauneklim šķita, itin kā viņš būtu to visu sap­ņojis. Viņš nespēja aptvert, ka bijis pie mīļotās, neti­cēja, ka šī skaidrā būtne, kuras dziedošā balstiņa vēl aiz­vien skanēja viņam ausīs, bet slaikais stāvs joprojām vī­dēja acu priekšā, patiešām bija tā pati, par kuras skatienu vēl vakar un šodien no rīta viņš būtu atdevis savu dzī­vību.