Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Kas tur dauzās? — Benvenuto noprasīja.

— Tas esmu es, — atbildēja ziņnesis.

— Kas tas ir — es? — tēlnieks pārjautāja, lai gan lieliski pazina savu nelabvēli.

— Pompeo.

— Tu melo! — Benvenuto atteica. — Es lieliski pazīstu Pompeo. Tāds zaķapastala neuzdrošinātos tik vēlā stundā klaiņot pa Romas ielām!

— Bet es jums zvēru, mans dārgais Čellīni…

— Ciet klusu! Tu esi visparastākais laupītājs un uzdo- dies par šo nelaimīgo dīkdieni, lai es tev atvērtu durvis un tu varētu mani aplaupīt.

— Maestro Benvenuto, lai mani uz vietas pērkons sa­sper …

— Vēl tikai vienu vārdu, — Benvenuto uzsauca, pavērs­dams arkebūzu pret savu sarunu biedru, — un tava vēlēša­nās piepildīsies!

Pompeo, ko kājas nes, metās pa ielu prom un, skaļi saukdams pēc palīdzības, nozuda aiz stūra.

Kad vēlīnais apmeklētājs bija prom, Benvenuto aizvēra logu, uzkāra arkebūzu uz naglas un atkal nolikās gultā, uz­jautrinādamies par to, cik pamatīgi viņš bija nobiedējis nabaga Pompeo.

Nākamajā dienā nokāpis darbnīcā, kuru pirms stundas bija atvēruši viņa mācekļi, Benvenuto ieraudzīja ielas pre­tējā pusē stāvam Pompeo, kas jau rīta agrumā bija atnācis šurp un gaidīja viņa ierašanos.

Pamanījis Čellīni, Pompeo sveicināja viņu tik sirsnīgi un draudzīgi, cik sirsnīgi un draudzīgi droši vien vēl nebija sveicinājis nevienu citu visā pasaulē-

— Ā, — Čellīni iesaucās, — tas esat jūs, karsti mīļotais Pompeo! Goda vārds, pagājušā naktī es gandrīz pārmācīju kādu nelieti, kas uzdrošinājās saukties jūsu vārdā!

— Patiešām? — Pompeo izmocīja smaidu, soli pa solim tuVodamies darbnīcai. — Kā tad tas notika?

Benvenuto pastāstīja svētā tēva sūtnim, kas naktī bija noticis, taču Pompeo tā arī neatzinās, ka Benvenuto runājis tieši ar viņu, jo tēlnieks bija nosaucis viņu par zaķapastalu. Pēc tam, pabeidzis savu stāstu, Čellīni vaicāja Pompeo, kā­dam laimīgam gadījumam jāpateicas, ka viņam ir tas gods tik agrā rīta stundā redzēt savās mājās dārgu ciemiņu.

Tad Pompeo sāka klāstīt, protams, šo to izlaizdams, ar kādu uzdevumu Klements VII viņu sūtījis pie sava zeltkaļa.

Kamēr viņš runāja, Benvenuto Čellīni seja noskaidrojās. Tātad Klements VII bija padevies. Zeltkalis bija pārspējis pāvestu. Kad Pompeo bija pabeidzis savu runu, Benvenuto sacīja:

— Paziņojiet svētajam tēvam, ka es uzskatīšu par laimi pakļauties viņa gribai un visiem spēkiem centīšos atkal iemantot viņa labvēlību, kuru pazaudēju nevis savas vainas dēļ, bet gan skauģu mēlnesības dēļ. Un, tā kā pāvestam, starp citu, ir pietiekami daudz kalpu, tad palūdziet viņam, Pompeo kungs, lai pāvests kopš šī brīža sūta pie manis citu kalpu; tā būs labāk arī jums, un nejaucieties turpmāk ma­nās darīšanās, Pompeo kungs, pažēlojiet pats sevi un pacen­tieties nekad negadīties man ceļā, un, lai mana dvēsele neietu pazušanā, lūdziet dievu, Pompeo, lai es nekļūtu par jūsu Cēzaru! [4]

Pompeo manījās ātrāk prom un, aizgājis pie Klementa VII, darīja viņam zināmu Benvenuto atbildi, starp citu, no­klusēdams sarunas beigu daļu.

Pēc kāda laika, gribēdams pilnīgi izlīgt ar Benvenuto, Klements VII pasūtīja viņam medaļu ar savu attēlu. Benve­nuto izkala to no bronzas, sudraba un zelta un aiznesa pā­vestam. Klements VII nebeidza to gana apjūsmot un aiz­grābts sacīja, ka pat antīkie meistari neesot darinājuši tik skaistas medaļas.

— Tad viss kārtībā, jūsu svētība, — Benvenuto sacīja, — bet, nebūtu es toreiz parādījis rakstura stingrību, mēs sanīstos uz visiem laikiem: es nebūtu piedevis jums pārida­rījumu, un jūs būtu zaudējuši uzticamu kalpu. Redziet, vis­svētais tēvs, — Benvenuto brīdinoši turpināja, — jūsu svē­tībai derētu reizēm atcerēties vienkāršās tautas gudrību, kas iesaka desmit reizes nomērīt, iekāms vienreiz nogriezt, un vēl jūs prātīgi darītu, ja aizliegtu mēlnešiem un skau­ģiem sevi muļķot, — to visu es saku, vēlēdams jums labu, un nerunāsim vairs par to, vissvētais tēvs.

T^dā veidā Benvenuto piedeva Klementam VII; protams, viņš nebūtu to darījis, ja tā nemīlētu pāvestu, jo Benvenuto bija viņam gaužām pieķēries kā savam novadniekam.

Tālab viņš jutās dziļi apbēdināts, kad dažus mēnešus pēc notikuma, kuru mēs nupat aprakstījām, pāvests negaidīti nomira. Benvenuto, būdams ar dzelzs gribu apveltīts cil­vēks, uzzinājis par to, raudāja kā bērns veselu nedēļu.

Vispār pāvesta nāvei bija divkārši liktenīga loma nabaga Benvenuto Čellīni dzīvē, jo apbedīšanas dienā viņš sastapa Pompeo, ar kuru nebija ticies kopš tā rīta, kad ieteica vairs nerādīties viņam acīs.

Vēl jāpiebilst, ka pēc Benvenuto Čellīni draudiem nelai­mīgo Pompeo Romas ielās pavadīja ducis labi apbruņotu algādžu, kuriem viņš maksāja tikpat daudz, cik pāvests saviem šveiciešu miesassargiem, un ikviena šāda pastaiga pa pilsētu izmaksāja viņam divus vai trīs ekijus, taču pat ar šādu apsardzi viņš drebēja, jau iedomādams vien iespē­jamo sastapšanos ar Benvenuto Čellīni, turklāt viņš labi zināja: ja izcelsies kautiņš un ar Benvenuto notiks nelaime, pāvests, kas sirds dziļumos mīlēja savu zeltkali, izrēķināsies ar viņa slepkavu; bet tagad, kā mēs zinām, Klements VII bija miris, un viņa nāve iedvesa bailīgajam Pompeo drosmi.

Benvenuto bija devies uz Svētā Pētera katedrāli, lai no­skūpstītu mirušā pāvesta kājas, un, kad no katedrāles viņš atgriezās kopā ar Askānio un Pagolo pa Banči ielu, pēkšņi viņam tieši pretī iznāca Pompeo ar duci algādžu. Pamanījis savu ienaidnieku, Pompeo kļuva bāls kā audekls, taču, re­dzēdams, ka viņu ielenc droša apsardze, turpretī kopā ar Benvenuto ir tikai divi zaļi jaunekļi, viņš sadūšojās un ap­stājies ņirdzīgi pamāja ar galvu Benvenuto, labo roku itin kā spēlēdamies uzlicis dunča rokturim.

Pamanījis apbruņoto grupu, kas draud skolotājam, Askā­nio jau vilka laukā no maksts zobenu, turpretim Pagolo iz­likās raugāmies uz pretējo pusi; bet Benvenuto negribēja pakļaut savu mīļoto mācekli briesmām, kas draudēja šādā nevienādā cīniņā. Viņš satvēra Askānio pie rokas un pie­spieda viņu iebāzt pusizvilkto zobenu atpakaļ makstī, pēc tam devās tālāk, itin kā nebūtu neko redzējis vai arī redzētais viņu nemaz neaizskartu. Askānio pēkšņi vairs ne­pazina savu skolotāju, taču, tā kā skolotājs atkāpās, Askā­nio atkāpās kopā ar viņu.

Pompeo triumfēja un, dziļi palocījies Benvenuto, turpi­nāja savu ceļu kopā ar miesassargiem, kas, saimnieka pamudināti-, izturējās visai izaicinoši.

Apvaldīdams dusmas, Benvenuto līdz asinīm sakoda lū­pas, lai gan ārēji izlikās esam jautrs. Šāda izturēšanās bija pagalam neizprotama ikvienam, kas pazina slavenā zelt­kaļa straujo dabu.

Taču jau pēc simt soļiem, nonācis pie kāda sava amata brāļa darbnīcas, Benvenuto iegāja namā, iepriekš pateicis, ka gribot aplūkot senu vāzi, kas nesen atrasta etrusku kapeņu izrakumos Korneto. Abiem mācekļiem viņš vēlēja doties mājās, solīdamies drīz vien atgriezties darbnīcā.

Kā lasītājs būs jau nopratis, to viņš darīja tikai tāpēc, lai dabūtu prom Askānio. Patiešām, tiklīdz jauneklis un viņa biedrs — par kuru Benvenuto uztraucās daudz mazāk, jo zināja, ka ar drosmi tas nevar lepoties, — nozuda aiz stūra, viņš nolika vāzi atpakaļ savā vietā un izskrēja no darb­nīcas.

Vienā mirklī Benvenuto jau atradās tai ielā, kur bija sa­stapis Pompeo, taču viņa naidnieka tur vairs nebija. Par laimi vai drīzāk par nelaimi, cilvēku, ko ielenca ducis miesassargu, pamanīt nebija grūti; tālab, tiklīdz Benve­nuto pavaicāja pirmajam pretimnācējam, pa kuru ceļu aizgājis Pompeo, viņam tūdaļ parādīja virzienu, un Ben­venuto, gluži kā dzinējsuns, kas ticis uz pēdām, metās viņiem pakaļ.