Aleksandrs Dimā: ASKĀNIO jeb karaļa zeltkalis

— Nudien neesmu ēdis! — Askānio iesaucās. — Pavi­sam piemirsu.

— Tādā gadījumā esmu vienis prātis ar skolotāju: Askā­nio aizmirsis, ka nav ēdis pusdienas, tātad viņš ir iemī­lējies. Ruperta! Ruperta! 2igli nes šurp vakariņas meseram Askānio!

Kalpone atnesa visādus gardumus, kas bija palikuši pāri no vakariņām, un jaunais cilvēks sāka tos kāru muti tie­sāt, jo, visu dienu uzturēdamies svaigā gaisā, bija pama­tīgi izbadojies. Skocone un skolotājs smaidīdami skatījās uz jaunekli: viņa ar māsas gādību, viņš ar tēva maigumu. Māceklis, kurš sēdēja zāles stūrī un bija pacēlis galvu tai brīdī, kad ienāca Askānio, atkal noliecās pār darbu, tik­līdz Skocone nolika agrākajā vietā lampu, ko bija paņē­musi, kad steidzās atvērt durvis.

— Es jau jums teicu, skolotāj, ka visu dienu noskrējos, pildīdams jūsu uzdevumu, — Askānio, manīdams, cik šķel­mīgi uz viņu lūkojas skolotājs un Skocone, gribēja novir­zīt sarunu uz citu tematu, kas nav saistīts ar mīlestību.

— Kādus uzdevumus pildīdams tu noskrējies visu dienu? Stāsti!

— Jūs taču pats vakar teicāt, ka apgaismojums šeit ne­kur nederot un jums esot vajadzīga cita darbnīca.

— Protams.

— Tad arī es atradu darbnīcu.

— Vai dzirdi, Pagolo?— skolotājs pievērsās darbā iegri­mušajam māceklim.

— Ko jūs teicāt, skolotāj? — uzrunātais pārvaicāja, otr­reiz paceldams galvu.

— Beidz taču savu zīmēšanu un nāc paklausies, ko stāsta Askānio. Viņš atradis darbnīcu!

— Atvainojiet, skolotāj, bet arī šeit es dzirdēšu katru sava drauga Askānio vārdu. Man gribētos pabeigt aiz­sākto skici; manuprāt, tas nav nekāds grēks; ja svētdienā esi bijis baznīcā un izpildījis savu kristieša pienākumu — tad brīvajā laikā mierīgu prātu vari darīt kādu derīgu darbu, jo strādāt ir tikpat kā lūgt dievu.

— Mans dārgais Pagolo, — pašūpojis galvu, skolotājs piebilda drīzāk skumji nekā dusmīgi, — vari man ticēt, ka būtu bijis labāk, ja tu centīgāk un sparīgāk strādātu darbdienās visu nedēļu un svētdienā izklaidētos tāpat kā visi mūsu krietnie mācekļi; darbdienās tu slaisties un lie­kulīgi centies izcelties, izrādīdams jo lielu darba degsmi svinamās dienās; bet tu pats esi sev kungs un dari, kā tev labpatikas… Nu, stāsti, Askānio, dēls, — viņš turpināja, un viņa balsī ieskanējās bezgalīgs maigums un sirsnība. — Ko tu atradi?

— Atradu jums brīnišķīgu darbnīcu.

— Kur tad?

— Vai jūs pazīstat Nelas pili?

— Ļoti labi, tas ir, man gadījies iet tai garām, taču iekšā nekad neesmu bijis.

—- Bet no ārpuses jums tā patīk? ,

v — Un kā vēl, velns parāvis! Bet..,

— Kāpēc bet?

— Vai tad pils nav aizņemta?

— Pili aizņēmis Parīzes prevo mesers Robērs d'Esturvils, lai gan viņam uz to nav nekādu tiesību. Turklāt sirdsap­ziņas nomierināšanai mēs varam viņam atstāt Mazo Nelas pili, kurā, šķiet, dzīvo kāds viņa ģimenes loceklis, un ap­mierināsimies ar Lielo Nelas pili, ar tās pagalmiem, zā­lieniem un bumbotavu.

— Tur ir laukums bumbas spēlei?

— Pat labāks nekā Santakročes laukums Florencē.

— Zvēru pie Bakha, tā ir mana mīļākā spēle, tu taču to zini, Askānio!

— Zinu.. Un turklāt, skolotāj, pils atrodas lieliskā vietā: cik tur daudz gaisa un kāda gaisa — īsta lauku gaisa! Ne­vis tā kā šajā pretīgajā, appelējušajā kaktā, kur mēs ne saules gaismu neredzam; tur vienā pusē ir Prēoklēra, bet otrajā — Sēna un karalis, jūsu dižais karalis divu -soļu attālumā — savā Luvrā.

— Kam tad pieder šī pasakainā pils?

— Kam? Kam gan citam — karalim!

— Karalim? … Atkārto vēlreiz to, ko tu teici: Nelas pils pieder karalim?

— Tieši tā. Atliek tikai noskaidrot vienu: vai karalis būs ar mieru dāvāt jums šo lielisko īpašumu.

— Kas, karalis? Kā viņu sauc, Askānio?

— Fransuā Pirmais, cik es zinu.

— Tas nozīmē, ka pēc nedēļas Nelas pils būs mana.

— Bet Parīzes prevo tas var sadusmot.

— Kāda man daļa!

-— Bet ja nu viņš negribēs labprātīgi atdot pili?

— Negribēs? Kā mani sauc, Askānio?

— Benvenuto Čellīni, skolotāj.

. — Tas nozīmē — ja augstu cienījamais prevo negribēs labprātīgi atteikties no pils, tad viņu piespiedīs ar varu. Bet nu laiks doties pie miera. Rīt atkal visu pārspriedīsim, jo rīts ir gudrāks par vakaru.

Un, paklausot skolotāja aicinājumam, visi devās pie miera, izņemot Pagolo, kurš vēl kādu laiciņu strādāja savā kaktā; taču, tiklīdz māceklis manīja, ka visi jau atrodas savās gultās, viņš piecēlās, aplaida skatienu visapkārt, piegāja pie galda, pielēja pilnu lielu vīna kausu un, vienā paņēmienā to iztukšojis, arī devās pie miera.

Tā kā esam devuši Benvenuto Čellīni literāro portretu un pieminējuši viņa vārdu, tad ar lasītāja atļauju paplaši­nāsim mūsu vēstījumu un izdarīsim nelielu atkāpi, pastās­tīdami par šo neparasto cilvēku, kas jau divus mēnešus dzīvo Francijā, jo viņam, kā tas viegli noprotams, lemts kļūt par vienu no galvenajiem grāmatas varoņiem.

Taču vispirms bildīsim dažus vārdus par to, kas īsti ir sešpadsmitā gadsimta zeltkalis.

Florencē ir tilts, ko sauc par Veco tiltu un kas vēl šo­dien visgarām apbūvēts ar namiem; šais namos atradās zeltkaļu darbnīcas.

Tiesa, tās nebija zeltkaļu darbnīcas mūsdienu izpratnē: zelta un sudraba izstrādājumus šodien darina amatnieki, bet tolaik tā bija māksla.

Tāpēc pasaulē, šķiet, nebija nekā brīnišķīgāka par šīm darbnīcām vai, pareizāk sakot, priekšmetiem, kas tās ro­tāja: tur bija apaļīgi oniksa kausi, kuriem apkārt vijās pūķi — fantastiskie nezvēri slēja augšup galvas, pleta savus debeszilos spārnus, kas bija sētin nosēti zelta zvaig­znēm, un, plaši atvēruši savas ugunīgās himeru rīkles, nikni skatījās cits uz citu spožām rubīna acīm. Tur bija arī ahāta krūkas, kuras pie pamatnes apvija efejas zars, —kāpdams augšup, tas izliecās osas veidā līdz pa­šam krūkas kakliņam, bet tā smaragdzaļajā lapotnē slēpās brīnumaini siltzemju putniņi: pārklāti ar emalju, tie iz­skatījās gluži kā dzīvi, un šķita, ka tie teju, teju sāks dziedāt. Tur bija arī lazurīta urnas, pār kuru malām, itin kā gribēdamas dzesēt slāpes, bija noliekušās divas ķir­zakas, tik meistarīgi darinātas, ka ikvienam, kas raudzījās uz viņu mirguļojošām zelta muguriņām, tā vien šķita, ka vismazākais troksnītis ķirzakas izbiedēs un tās paslēpsies kādā sienas plaisā. Tur bija arī biķeri un relikviju šķirstiņi, bronzas, sudraba un zelta medaļas, un viss bija sētin nosēts dārgakmeņiem, itin kā tā laika cil­vēki rubīnus, topāzus, granātus un dimantus atrastu upju smiltī vai ceļa putekļos; un beidzot tur bija arī nimfas, na- jādas, dievi un dievietes — viss mirdzošais Olimps pamīšus ar krustiem un krustā sistā tēliem. Sāpju dievmā­tes un Venēras, Kristus un Apolloni, Jupiteri, kas sper pērkonu un zibeni, un Jahves, kuri rada pasauli; un visi šie priekšmeti bija ne vien meistarīgi darināti, bet arī iece­rēti ar poētisku iedvesmu, ne vien burvīgi — cik burvīgi ir nieciņi dāmas buduārā, bet arī lieliski — cik lieliski ir diži mākslas darbi, kas spēj padarīt nemirstīgu kāda karaļa valdīšanu vai nācijas ģēniju.

Tiesa, tā laika juvelierus sauca Donatello, Giberti, Gir- landajo un Benvenuto Čellīni.

Pats Benvenuto Čellīni savā dzīves aprakstā, kas ir vēl aizraujošāks nekā visaizraujošākais romāns, stāsta par briesmu pilno piecpadsmitā un sešpadsmitā gadsimta māk­slinieku dzīvi, kad Ticiāns gleznoja, tērpies bruņās, bet Mikelandželo veidoja skulptūras ar zobenu pie sāna, kad Mazačo un Domenikīno tika noindēti, bet Kozimo I ieslē­dzās cietoksnī, pūlēdamies tā norūdīt tēraudu, lai tas grieztu porfīru.