Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

— Nu, kā, — es viņam uzprasīju, — vai jūs izdibinājāt, ko gribējāt zināt?

— Ak, Dievs, nu, protams; jūs taču zināt, ka masku ballē parasti mums atklāj to, ko labāk būtu no mums noslēpt.

— Nabaga draugs, — es teicu, — piedodiet, ka es jūs tā nosaucu; bet man liekas: kopš es pazīstu jūsu brāli, es pazīstu arī jūs. Nu, redzēsim… Jūs esat nelaimīgs, vai tā nav? Sakiet, kas tad īsti ir ar jums?

— Ak, Dievs, nav nekā tāda, par ko būtu vērts runāt.

Es redzēju, ka viņš gribēja paturēt savu noslēpumu un cietu klusu.

Tā mēs apgājām divas vai trīs reizes riņķī; es, vienaldzīgi pastaigā­damies, jo nevienu negaidīju; viņš — uzmanīgi vērodams katru domino, kas parādījās mūsu redzeslokā.

— Klausieties, — es teicu, — vai zināt, ko jums vajadzētu darīt!?

Viņš nodrebēja kā cilvēks, kas pēkšņi tiek izrauts no savām domām.

— Man?.. Nē… Atvainojos… Kā jūs teicāt?

— Es liktu priekšā jums mazu izklaidēšanos, kas, pēc manām domām, jums pašreiz ir nepieciešama.

— Un tas būtu?

— Nāciet man līdzi pie kāda drauga uz vakariņām.

— O, nē! Redzat… Es būtu slikts galdabiedrs.

— Nu, tur plēsīs visādus jokus un tas jūs uzjautrinās.

— Pirmkārt, es nemaz neesmu uzaicināts.

— Jūs maldāties, tieši par jums bija runa.

— Tad jūsu Amfibrions ir bijis ļoti laipns, bet goda vārds es tiešām nejūtos cienīgs…

Šai brīdī mēs izmainījāmies ar D. Viņš likās bija ļoti aizņemts ar savu neaizmirstulīšu pušķi.

Tomēr viņš mani ieraudzīja.

— Nu, kā tad paliek? — viņš teica. — Tas ir norunāts, vai ne tā? Pulkstens trijos. —

— Šoreiz, mīļais draugs, tas neizdosies; es nevarēšu būt jūsu pulkā.

— Nu, tad eita pie joda!

Un viņš turpināja savu ceļu.

— Kas tas bija par kungu? — jautāja Ludviķis, acīmredzot, lai man kaut ko teiktu.

— Tas ir D. kungs, kāds draugs, ļoti asprātīgs zēns, kaut gan viņš ir izdevējs vienam no mūsu lielākajiem laikrakstiem.

— Tas ir D. kungs! — iesaucās Ludviķis. — Vai jūs viņu pazīstat?

— Bez šaubām; mūs divus vai trīs gadus vieno ne tikai kopīgas intereses, bet arī draudzība.

— Vai jums bija paredzēts ēst vakariņas kopā ar viņu?

— Tieši tā.

— Un jūs gribējāt uz šīm vakariņām aizvest arī mani?

— Jā.

— Tādā gadījumā tas ir pavisam kas cits, un es pieņemu ar lielāko prieku.

— Nu, tad lai notiek!

— Varbūt man tomēr nevajadzētu iet, — teica Ludviķis, skumji pasmaidīdams, — bet jūs atceraties, ko es vakar teicu: mēs neejam turp, kur mums būtu jāiet, bet gan turp, kur liktenis mūs sauc; pierādījums ir tas, ka es būtu labāk darījis, ja še nebūtu ieradies.

Šai brīdī mēs atkal sastapāmies ar D.

— Mīļais draugs, — es viņam teicu, — es esmu apdomājies.

— Un jūs nāksit ar mums?

— Jā.

— Bravo! Tomēr man jums jāpasaka par kādu priekšnoteikumu.

— Un tas būtu?

— Ka ikvienam, kas ar mums šovakar sēdīsies pie galda, jāierodas uz vakariņām arī parīt.

— Kāda iemesla dēļ?

— Kādu derību dēļ, kas noslēgtas ar Šato-Reno.

Es jutu, ka Ludviķis, kurš bija pieķēries pie mana elkoņa, spēji sarāvās.

Es pagriezos uz tā pusi; kaut gan viņš izskatījās bālāks nekā mirkli iepriekš, viņa sejas izteiksme bija mierīga.

— Kas tās par derībām? — es jautāju D.

— O, tas būtu pārāk garš stāsts. Bez tam ir kāda persona, kura šajās derībās ir ieinteresēta un kuras dēļ viņš derības varētu zaudēt, ja viņa dzirdētu par tām še runājam.

— Nu, lieliski! Tātad pulkstens trijos.

— Pulkstens trijos.

Mēs no jauna izšķīrāmies; ejot garām pulkstenim, es pametu acis uz ciparnīcu — bija divi un trīsdesmit piecas minūtes. v

— Vai jūs pazīstat šo Šato-Reno kungu? — man jautāja Ludviķis, velti pūlēdamies apslēpt satraukumu, kas bija dzirdams viņa balsī.

— Tikai pēc izskata; mēs dažas reizes esam satikušies sabiedrībā.

— Tātad viņš nepieder pie jūsu draugiem?

— Es viņu pat par paziņu nevarētu saukt.

— Ā, jo labāk! — noteica Ludviķis.

— Kāpēc?

— Tāpat vien.

— Bet jūs pats, vai jūs viņu pazīstat?

— Tā netieši.

Neraugoties uz viņa izvairīgajām atbildēm, man bija viegli noskārst, ka starp Defranšī un Šato-Reno pastāvēja kāds noslēpumains sakars, kurā bija iejaukta sieviete. Kāda iekšēja balss man teica, ka manam jaunajam draugam būtu labāk, ja mēs katrs atgrieztos savās mājās.

— Klausieties, Defranšī kungs, — es viņam sacīju, — vai jūs gribētu pieņemt manu padomu?

— Kādā ziņā?

— Nepiedalīsimies šajās D. vakariņās.

— Bet kāpēc? Jūs taču tur gaida, un vai jūs pats neapsolījāt aizvest vēl vienu galdabiedru?

— Ak, nē jau nu tāpēc?

— Bet kāpēc tad?

— Tāpēc, ka es gluži vienkārši domāju, ka mums būtu labāk iet mājās.

— Galu galā vajag taču būt kādam iemeslam, kāpēc jūs esat apdomājies; nupat vēl jūs mani gribējāt turp aizvest gandrīz vai ar varu.

— Mēs tur sastapsim vienīgi šo Šato-Reno kungu.

— Jo labāk! Stāsta, ka viņš esot ļoti patīkams kungs, un es būtu priecīgs ar viņu tuvāk iepazīties.

— Nu labi, lai notiek, — es atbildēju, ja jūs vēlaties, tad iesim.

Mēs nogājām garderobē paņemt mūsu mēteļus.

D. dzīvoja turpat operas tuvumā. Laiks bija jauks; es nodomāju, ka svaigais gaiss manu draugu nomierinās un ieteicu noiet šo mazo gabaliņu kājām, kam viņš arī piekrita.

XIII

Salonā mēs sastapām vairākus manus draugus — pastāvīgo operas foajē publiku un sātanisko B, L, V, un A ložu abonentus, tad vēl divas trīs atmaskojošās domino, kas turēja rokā savus pušķus un gaidīja, kad varēs tos ievietot ūdenī.

Kā vienus, tā otrus es iepazīstināju ar Ludviķi Defranšī, un būtu lieki sacīt, ka viņš no visiem tika sirsnīgi uzņemts.

Pēc desmit minūtēm ieradās pats D., atvezdams līdzi savu neaiz­mirstulīšu pušķi, kas, kā to var sagaidīt no skaistas un pie šādiem piknikiem pieradušas sievietes, atmaskojās brīvi un nepiespiesti.

Es iepazīstināju Defranšī ar D.

— Tagad, kad visi ir sapazinušies, — teica B., — ir laiks sēsties pie galda.

— Sapazīšanās jau nu gan ir notikusi, tikai visi viesi vēl nav ieradušies, — atbildēja D.

— Jā, kas tad vēl trūkst?

— Vēl nav klāt Šato-Reno.

— Ā, pareizi! Bet vai šeit nav noslēgtas kādas derības? — jautāja B.

— Jā — derības par vakariņām divpadsmit personām, ka viņš neatnāks kopā ar kādu zināmu dāmu, kuru tas solījies atvest.

— Un kas tā ir par dāmu, — jautāja neaizmirstuļu pušķis, — kura ir tik nepieejama, ka viņas dēļ jānoslēdz šādas derības?

Es palūkojos uz Defranšī. Viņš bija līķa bālumā, kaut arī ārēji izskatījās pilnīgi mierīgs.

— Tik tiešām, — atbildēja D., — es nedomāju, ka tā būs indiskrēcija, ja nosaukšu šo masku, jo vairāk tāpēc, ka droši vien jūs to nepazīstat. Tā ir…

Ludviķis uzlika roku uz D. elkoņa.

— Mans kungs, — viņš teica, — mūsu jaunās iepazīšanās dēļ parādiet man kādu laipnību.

— Kādu?

— Nenosauciet to personu, kura še varbūt ieradīsies ar Šato-Reno kungu; jūs zināt, ka viņa ir precēta kundze.

— Jā, bet viņas vīrs ir, es labi nezinu — vai nu Smirnā, vai Indijā, vai Meksikā. Un jūs saprotat, ja vīrs ir tik tālu, tad viņa tikpat kā nav.