Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

Es tomēr neatkāpos.

Emīlija man atbildēja, ka šinī lietā neatrodot par vajadzīgu mani uzklausīt un ka iemīlējušos cilvēka spriedums vienmēr būšot neobjektīvs.

Es paliku kā no mākoņiem nokritis: tātad viņas vīrs tai bija visu pateicis.

Jūs saprotat, ka no tās dienas mans greizsirdīgā un nelaimīgā mīlētāja stāvoklis kļuva smieklīgs un gandrīz vai nožēlojams, es sāku atrauties no Emīlijas vakariem.

Kaut gan es pie Emīlijas vairs neierados, es tomēr zināju visu, kas notiek pie viņas; es zināju visu, ko viņa dara, bet tāpēc biju ne mazāk nelaimīgs, jo visi jau bija pamanījuši Šato-Reno uzmācību Emīlijai un par to runāja jau pilnīgi atklāti.

Tad es nolēmu viņai rakstīt un darīju to ar visu iespējamo saudzību. Viņas apdraudētā goda dēļ, tāpat arī viņas vīra labad, kurš, atrazdamies tālumā, tai pilnīgi uzticējās, es to lūdzu apsvērt visu, ko viņa dara. Emīlija man neatbildēja.

Un ko tur lai saka? Mīla nav atkarīga no mūsu gribas. Nabaga radījums mīlēja un šī mīla to padarīja aklu, vai, pareizāk sakot, viņa tāda gribēja būt.

Drīz pēc tam es dzirdēju atklāti runājam, ka Emīlija esot Šato-Reno mīļākā.

Ko es toreiz pārcietu, tas nav izsakāms, tā bija reize, kad mans nabaga brālis sajuta sevī manu sāpju atbalsi.

Tā pagāja apmēram divpadsmit dienas, kad ieradāties jūs.

Tai pašā dienā, kad jūs nodevāt man savu pirmo vizīti, es tiku saņēmis anonīmu vēstuli, ko bija rakstījusi kāda nepazīstama dāma, kas ar mani vēlējās sastapties operā.

Šī dāma rakstīja, ka viņa varot dot man zināmus norādījumus par kādu manu paziņu, bet pagaidām viņa aprobežojoties ar to, ka pasakot man šīs dāmas vārdu.

Šis vārds bija — Emīlija.

Man viņu vajadzēja sazīmēt pēc vijolīšu pušķa.

Es jums jau toreiz teicu, ka man nevajadzētu iet uz šo balli, bet mani dzina pats liktenis.

Es ierados tur un atradu manu domino norunātajā stundā un noteiktajā vietā. Viņš man apstiprināja to, ko es jau biju dzirdējis: proti, ka Šato-Reno esot Emīlijas mīļākais, un tā kā es vēl šaubījos vai vismaz izlikos šaubāmies, viņš man kā pierādījumu pastāstīja — Šato-Reno esot saderējis, ka aizvedīšot savu jauno mīļāko uz vakariņām pie D.

Vajadzēja taču gadīties, ka arī jūs pazīstat D. kungu un esat ielūgts uz šīm vakariņām, un tā kā jums bija izdevība uzaicināt ari kādu draugu, jūs izvēlējāties mani.

Viss pārējais jums ir zināms.

Ko gan citu es tagad varu darīt, kā tikai nogaidīt un pieņemt mana pretinieka priekšlikumus?

Tur nebija nekā ko piebilst, es piekrītoši pamāju ar galvu.

— Bet, — brīdi klusējis, es ar bažām iejautājos, — man nāk prātā, — cerēsim, ka es maldos, — jūsu brālis man teica, ka jūs nekad vēl neesat ņēmis rokā ne pistoli, ne zobenu.

— Tā ir taisnība.

— Bet tad jau jūs esat pretinieka upuris.

— Ko lai dara? Viss ir Dieva ziņā.

Šai brīdī sulainis pieteica baronu Džordano Martelli.

Šis, tāpat kā Ludviķis Defranšī, bija kāds jauns korsikānis no Sartēnas; viņš dienēja XI kājnieku pulkā un vairāku izcilu militāru akciju dēļ jau divdesmit trīs gadu vecumā bija ieguvis kapteiņa dieriesta pakāpi. Protams, šoreiz arī viņš bija ģērbies civilā.

— Tātad beidzot reiz tā lieta ir nonākusi tur, kur tai bija jānonāk, — viņš teica, kad bijām apsveicinājušies. — Spriežot pēc visa tā, par ko tu man rakstīji, tevi droši vien jau šodien apciemos Šato-Reno sekundanti.

— Viņi jau bija, — atbildēja Defranšī.

— Vai tev ir šo kungu vārdi un adreses?

— Lūk, viņu vizītkartes.

— Labi, tavs sulainis teica, ka tūdaļ klāšot galdu; paēdīsim un tūdaļ dosimies pie tiem ar pretvizīti.

T

/ ) i mi I

281

Korsikāņu brāli

Mēs iegājām ēdamistabā, bet par to, kāpēc šeit bijām ieradušies, mēs vairs nerunājām.

Tikai tagad Ludviķis apjautājās par manu ceļojumu uz Korsiku un es] izstāstīju visu to, kas lasītājam jau ir zināms.

Tā apziņa, ka rīt viņam jāšaujas ar Šato-Reno, pilnīgi nomierināja jauno cilvēku un visas viņa jūtas pievērsās dzimtenei un ģimenei.

Atkal un atkal man vajadzēja atkārtot visu to, ko bija teikuši viņa brālis \ un māte. Sevišķi viņu aizkustināja tas, ka Lisjēns, kura korsikāņa dabu Ludviķis labi pazina, bija pielicis tik daudz pūļu, lai izbeigtu Orlandi un Kolonas vendetu.

Pulkstenis nosita divpadsmit.

— Man liekas, draugi, - teica Ludviķis, - ka ir laiks atbildēt šiem i kungiem uz viņu vizīti; ja mēs vēl kavēsimies, viņi var nodomāt, ka mēs 1 šo lietu neņemam nopietni.

— Šai ziņā jūs varat būt pilnīgi mierīgs, — es atbildēju, — ir I pagājušas tikai divas stundas, kopš šie kungi no jums aizgāja, un viņiem ļ taču bija jums jādod laiks ar mums sazināties.

— Tas nav svarīgi, - noteica barons Džordano, - Ludviķim ir taisnība.

— Bet tagad, - es ieminējos, - mums tomēr jāzina, kādus ieročus I jūs labāk izvēlētos - rapierus vai pistoles?

— Ak, Dievs, es jau jums teicu, ka man tas ir gluži vienalga, jo man 1 ir tikpat svešs kā viens, tā otrs. Bez tam cerams, ka Šato-Reno kungs ļ man šo izvēli atvieglos: viņš taču sevi uzkata par apvainoto un tātad arī ] viņam vajag izvēlēties ieročus.

— Nu, šo apvainojumu var vēl apšaubīt. Jūs viņam citu nekā neesat izdarījis, kā vien pasniedzis dāmai roku, ko tā jums lūdza.

— Klausieties, - teica Ludviķis, — katra diskusija šājā gadījumā varētu vedināt uz domām, ka mēs to gribam nokārtot miera ceļā. Jūs ] pazīstat manu miermīlību un zināt, ka es pavisam neesmu duelants,-jo šis ir pirmais gadījums manā dzīvē; bet, lūk, tieši visu šo iemeslu dēļ es gribu spēlēt par visu banku.

— Jums, mans mīļais, tā ir viegli runāt, jūs spēlējat tikai uz savul dzīvību, bet mums būs jāuzņemas visa atbildība par to, kas notiks, un 1 jāinformē jūsu ģimene.

— Ah, šinī ziņā jūs varat būt pilnīgi mierīgi, es pazīstu savu māti un I brāli. Viņi jums tikai jautās: „Vai Ludviķis pienācīgi aizstāvēja savu 1 godu?" un, kad jūs to apstiprināsit, viņi atbildēs: „Tad ir labi."

— Bet, pie joda! Beidzot taču mums jāzina, kādus ieročus jūs 1 izvēlaties.

— Nu, labi, ja viņš liek priekšā pistoles, — pieņemiet.

— Tās ir arī manas domas, — teica barons.

— Ja jau jūs abi tā domājat, lai tad paliek pie pistolēm, — es teicu. — Bet pistole nav lāga ierocis.

— Vai tad man vairs ir laika līdz rītam iemācīties cirsties ar zobe­niem?

— Nē, bet praktizējot vienu labu stundu pie Grisjēra, jūs varbūt iemācītos vismaz aizstāvēties.

Ludviķis pasmaidīja.

— Ticiet man, — viņš teica, — tas, kas ar mani rīt notiks, ir sen jau nolemts tur augšā, un lai ko mēs abi darītu, tur nekas netiks grozīts.

Pēc šiem vārdiem mēs atvadījāmies no Defranšī un kāpām lejā.

Pats par sevi saprotams, ka pirmais gājiens bija pie mūsu drauga pretinieka tuvākā sekundanta.

Un tā mēs ieradāmies pie Renē Dešatogrāna, kurš, kā jau teicu, dzīvo Miera ielas divpadsmitajā namā.

Viņš bija pavēlējis nevienu citu neielaist, vienīgi tos, kas ierastos Defranšī uzdevumā.

Mēs minējām mūsu vajadzību, nodevām savas vizītkartes un tūdaļ tikām pieņemti.

Pēc pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka Dešatogrāna kungs pieder pie visizsmalcinātākās sabiedrības. Viņš nekādi negribēja pieļaut, ka mēs vēl nopūlētos, uzmeklēdami Deboasī, lai tam paziņotu ka mēs viņu jau gaidām.