Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

V

Atzīstos — kāpjot lejā, man neizgāja no prāta Lisjēna pēdējā frāze: „Otrā ir manas mātes karabīne."

Tāpēc es vēl vērīgāk nolūkojos Defranšī kundzē, nekā to biju darījis pie mūsu pirmās redzēšanās.

Ieejot ēdamistabā, viņas dēls tai godbijīgi noskūpstīja roku, un viņā saņēma šo goda parādīšanu ar karalisku cieņu.

— Atvaino, māt, — teica Lisjēns, — bet es baidos, ka mēs esam likuši jums gaidīt.

— Katrā ziņā, kundze, tā ir mana vaina, — es palocīdamies teicu. — Lisjēna kungs man parādīja un pastāstīja tik interesantas lietas, ka manu bezgalīgo jautājumu dēļ mēs nokavējām.

— Esat bez rūpēm, — viņa atteica, — es arī tik tikko nonācu; bet, — viņa turpināja, vērsdamies pie sava dēla, - es gribēju tevi drīzāk redzēt, lai uzzinātu, kādas ziņās tev ir no Ludviķa.

— Vai jūsu dēls būtu saslimis? — es jautāju Defranšī kundzei.

— Lisjēns tā domā, — viņa atbildēja.

— Jūs droši vien būsit saņēmis no jūsu brāļa vēstuli? — es vaicāju.

— Nē, — viņa atteica,— un, lūk, tieši tāpēc es baidos.

— Bet kā tad jūs zināt, ka viņš ir nevesels.

— Tāpēc, ka pirms dažām dienām es pats biju sasirdzis.

— Piedodiet šo mūžīgo jautāšanu, bet man tas neko neizskaidro.

— Vai jūs nezināt, ka mēs esam dvīņi?

— Tiešām, mans pavadonis par to teica.

— Vai jūs nezināt, ka šai pasaulē mēs ieradāmies ar kopā saaugušiem sāniem.

— Nē, šis fakts man nebija zināms.

— Nu, lūk, bija vēl vajadzīgs lancetes grieziens, lai mūs vienu no otra atdalītu, un tāpēc, kaut arī mēs tagad esam šķirti, mums tomēr ir viens un tas pats ķermenis, tā kā fiziskais» vai garīgais iespaids, ko izjūt viens no mums, tūdaļ atsaucas arī uz otru. Un, lūk, šinīs dienās bez kāda iemesla es jutos nomākts, drūms un skumjš un pārcietu savādas sirdssāpes: acīmredzot manam brālim ir uznākušas kādas lielas bēdas.

Izbrīnējies es pavēros jaunajā cilvēkā, kas man stāstīja tik savādas lietas, par kurām viņš pats liekas nešaubījās, arī viņā māte, redzams, bija tādās pašās domās.

Defranšī kundze skumji pasmaidīja un teica:

— Klāt neesošie ir Dieva rokās. Pats galvenais ir tas, ka tu esi pārliecināts — viņš ir dzīvs.

— Ja viņš būtu miris, es viņu būtu redzējis, — mierīgi noteica Lisjēns.

— Un tu, dēls, man to tūdaļ būtu pateicis.

— Bez kavēšanās, māt, es jums to zvēru.

— Labi… Atvainojiet, mans kungs, — viņa piebilda, vērsdamās pie manis, — ka es kā māte jūsu priekšā nespēju apslēpt manas bažas. Tas ir tāpēc, ka Ludviķis un Lisjēns ir ne tik vien mani dēli, bet arī mūsu dzimtas pēdējās atvases… Esiet tik laipns apsēsties no manis pa labi… Lisjēn, sēdies tu še.

Un Defranšī kundze norādīja jaunajam cilvēkam uz viņai pa labi esošo tukšo vietu.

Mēs apsēdāmies vienā galā pie gara galda, kura otrā galā bija klātas sešas vietas pārējiem ģimene^ locekļiem, tas ir, personām, kas korsikāņu bagātākajos namos ieņem vidēju stāvokli starp saimniekiem un kalpotājiem.

Galds bija bagātīgi klāts. Man jāatzīstas, ka lai gan man ļoti gribējās ēst, es tīri mehāniski remdināju savu izsalkumu, jo manas citā virzienā nodarbinātās domas neļāva pilnīgi izgaršot šā galda gastronomiskās fineses.

Un patiesi, man likās, ka, ienākot šinī mājā, es esmu ienācis kādā svešā pasaulē, kurā dzīvoju kā sapnī.

Kas gan šī bija par sievieti, kurai bija sava šautene kā kareivim?

Kas tas bija par brāli, kurš pārdzīvoja tās pašas sāpes, ko izjuta otrs brālis trīssimt jūdžu tālumā?

Un kas tā bija par māti, kura lika dēlam zvērēt, ka viņš tai tūdaļ teiks, ja redzēs viņas otru dēlu mirušu?

Jāpiekrīt, ka šajās dīvainībās, ko man nācās piedzīvot, bija pietiekami daudz materiāla visādām fantāzijām.

Bet manīdams, ka mana klusēšana top jau nepieklājīga, es pacēlu acis un papurināju galvu, it kā gribētu atkratīties no visām šīm domām.

Māte ar dēlu tūdaļ redzēja, ka es gribu iesākt sarunu.

— Un jūs esat nodomājis apceļot Korsiku? — ieprasījās Lisjēns, it kā atsākdams nule pārtraukto sarunu.

— Jā, kā redzat; jau ilgāku laiku es biju nodomājis to darīt un beidzot esmu ķēries pie šā plāna īstenošanas.

— Goda vārds, jūs esat labi darījis pasteigdamies, jo vēl pēc dažiem gadiem, ņemot vērā franču gaumes un tikumu iesakņošanos, tie, kas še ieradīsies, meklēdami Korsiku, to vairs neatradīs.

— Bet, — es piebildu, — ja arī senajām nacionālajām paražām kultūras priekšā vajadzētu atkāpties kādā salas nostūrī, tad katrā ziņā tā būtu Tavaro ieleja Sartēnas provincē.

— Jūs tā domājat? — smaidīdams jautāja jaunais cilvēks.

— Jā, man šķiet, ka tas viss, ko es pašreiz ap sevi redzu, ir skaista un ievērojama seno Korsikāņu tikumu ainava.

— Jā gan, un tomēr. Starp manu māti un mani, neskatoties uz četrsimt gadu tradīcijām, šinī pašā ar galeriju un šaujamām spraugām nocietinātā mājā franču gars ir uzmeklējis manu brāli, nolaupījis mums to un aizvedis uz Parīzi, no kurienes viņš atgriezīsies kā advokāts. Tai vietā, lai dzīvotu savās tēva mājās, viņš apmetīsies Ajačo un sāks praktizēt. Ja viņam būs talants, viņš tiks iecelts par karalisko prokuroru; tad viņš sāks vajāt tos nabaga velnus, kas, kā še mēdz teikt, ir pārorientējušies. Viņš samainīs slepkavu ar nogalinātāju, tāpat kā jūs to vēl nesen darījāt. Likuma vārdā viņš pieprasīs to galvas, kas būs darījuši to, ko viņu tēvi uzskatīja par goda lietu; Dieva tiesas vietā viņš nodibinās cilvēku tiesu un vakarā, kad viņš būs apgādājis bendēm atkal vienu galvu, viņš domās, ka ir izdarījis zemei pakalpojumu un pienesīs savu akmeni kultūras tempļa celšanai… kā mūsu prefekts saka… Ak, Dievs! Ak, Dievs!

Un jaunais cilvēks pacēla acis pret debesim, kā to varbūt darīja Hanibāls pēc Zarnas kaujas.

— Bet jums man jāpiekrīt, — es iebildu, — ka Dievs ir gribējis pretešķības līdzsvarot, jo, radīdams jūsu brāli kā jaunu principu piekritēju, viņš jūsos ir devis veco paražu aizstāvi.

— Jā, bet kas man teiks, vai mans brālis drīzāk nesekos sava krusttēva piemēram nekā manējam. Un es pats, vai es neļaujos pavedināt sevi uz tādām lietām, kas nav Defranšī vārda cienīgas.

— Jūs! — es izbrīnā iesaucos.

— Ak, Dievs! Nu, protams! Vai jūs gribat, lai es jums pasaku, ko jūs esat nācis meklēt Sartēnas provincē?

— Sakiet.

— Jūs esat nācis ar jūsu kultūras cilvēka ziņkāri, kā mākslinieks vai dzejnieks; es nezinu, kas jūs esat un jums to arī neprasu; ja gribēsit, jūs mums to pateiksit atvadoties, pretējā gadījumā kā mūsu viesis jūs varat arī klusēt, šai ziņā jums ir pilnīga brīvība… Nu, lūk, jūs esat ieradies tai cerībā atrast kādu ciemu, kur plosās vendeta un kuram būtu sakars ar kādu oriģinālu bandītu, kā to mums tēlo Merimē savā „Kolombā".

— Jā, jā, bet man liekas, ka es tik aplam nebūšu maldījies, — es atbildēju, — vai nu es esmu slikti redzējis, vai arī jūsu māja visā ciemā ir vienīgā, kas nav nocietināta.

— Tas pierāda, ka arī es pats sāku izvirst: mans tēvs, mans vectēvs, mans vecvectēvs un ikviens no maniem senčiem būtu pieslējies vienai vai otrai pusei, kādās nu jau desmit gadus mūsu ciems ir sadalījies. Nu, lūk, vai jūs zināt, kāda loma ir man visā šai nažu un dunču dūrienu un šāvienu jūklī? Es esmu šķīrējtiesnesis. Jūs esat ieradies Sartēnas provincē, lai redzētu bandītus, vai ne tā? Labi, nāciet Šovakar man līdzi un es jums vienu tādu parādīšu.