Aleksandrs Dimā (tēvs) - KORSIKĀŅU BRĀĻI

Es pavaicāju savam pavadonim, kā šīs lūkas sauc. Viņš atbildēja, ka tie esot bultlogi, un no šīs atbildes es redzēju, ka korsikāņu vendeta ir daudz senāka nekā pirmie ugunsieroči.

Jo tālāk mēs devāmies pa ciema ielām, jo pats ciems šķita vientuļāks un skumjāks.

Dažas mājas likās bija izturējušas vairākas aplenkšanas, jo sienas bija ložu caururbtas.

Laiku pa laikam šādā ambrazūrā mēs redzējām pazibām ziņkārīgu acu pāri, kas mums nolūkojās pakaļ, bet nebija iespējams pateikt, vai tās bija sievietes vai vīrieša acis.

Beidzot mēs nonācām pie mājas, uz kuru es biju norādījis savam pavadonim un kura patiesi bija staltākā visā ciemā.

Bet viens gan mani pārsteidza, proti: kaut gan ap to stiepās galerija, ko es jau agrāk biju saskatījis, ēka patiesībā nemaz nebija nocietināta, tas ir, logi pavisam neatgādināja ar dēļiem vai ķieģeļiem aizkrautas šaujamlūkas, tie bija vienkārši stikla logi, ko naktīs noslēdza ar koka slēģiem.

Ir tiesa, šajos slēģos varēja saskatīt dažas skrambas, kas, vērīgi aplūkojot, izrādījās ložu caurumi. Bet tie jau bija veci un acīmredzot bija radušies gadus divpadsmit atpakaļ.

Tiklīdz mans pavadonis pieklauvēja, durvis tūdaļ atvērās, nevis nedroši vilcinoties, bet brīvi un plaši, un tajās parādījās kāds apkalpotājs.

Tomēr «apkalpotājs" nav pareizi teikts, man drīzāk gan vajadzēja sacīt — kāds cilvēks.

Apkalpotājs parasti ir tērpts livrejā, bet cilvēks, kas mums atvēra, bija ģērbies samta kamzolī, tādas pašas drēbes biksēs un ādas stulmeņos. Bikses ap vidu bija sajoztas ar raibu zīda jostu, aiz kuras bija redzams spāniešu dunča rokturis.

— Mīļais draugs, — es teicu, — man šķiet, nebūs nepieklājīgi, ja kāds svešinieks, kurš Sulakaro nevienu nepazīst, izlūdzas jūsu kundzes viesmīlību?

— Nē, nekādā ziņā, ekselence, — viņš atbildēja. — Ikviens svešinieks parāda godu tam namam, kurā viņš apstājas.

Tad, pagriezies pret kādu kalponi, kas bija nostājusies aizmugurē, viņš teica:

— Marija, pasakiet Savilijas kundzei, ka še ir kāds franču ceļotājs, kurš izlūdzas viņas viesmīlību.

To teicis, viņš no ieejas durvīm nokāpa pa ārkārtīgi stāvo kāpņu astoņiem pakāpieniem un paņēma mana zirga pavadu.

Es izkāpu no segliem.

— Jūsu ekselence var būt bez rūpēm, — viņš turpināja, — visa bagāža tiks nogādāta jūsu istabā.

II

Es tūdaļ paklausīju šim laipnajam uzaicinājumam paslinkot, kas ir vispatīkamākā ērtība, ko kādam ceļotājam var sagādāt.

Ar pūlēm es uzrāpos pa šaurajām kāpnēm un iegāju mājā.

Kādā gaiteņa pagriezienā es savā priekšā pēkšņi ieraudzīju slaidu, melnās drēbēs ģērbušos sievieti.

Es sapratu, ka šī trīsdesmit astoņus vai četrdesmit gadus vecā, vēl vienmēr skaistā dāma ir pati mājas īpašniece, un apstājos.

— Kundze, — es palocījies teicu, — jums droši vien mana rīcība liekas netaktiska, bet šīs zemes paražas mani atvaino un jūsu kalpotāja uzaicinājums ļauj man uzdrīkstēties.

— Jūs esat mīļš viesis mātei un tikpat mīļš viesis jūs būsit dēlam, — atteica man Defranšī kundze. — Sākot no šā brīža, mans kungs, šī māja ir jūsu rīcībā, un jūs to varat izmantot, it kā tā būtu jūsu īpašums.

. — Es, kundze, izlūdzos jūsu viesmīlību tikai uz vienu nakti, jo rīt agri jau došos ceļā.

8. 38K33 Ns 333

— Jūs, mans kungs, varat darīt, kā jums patīk. Bet es ceru, ka jūs vēl apdomāsities un ka mums būs tas gods paturēt jūs kā viesi uz ilgāku laiku.

Es palocījos otrreizi.

— Marija, — turpināja Defranšī kundze, — aizvediet kungu uz Ludviķa istabu. Iekuriniet tūda) uguni un atnesiet karstu ūdeni.

— Atvainojiet, — piebilda viņa, vērsdamās pie manis, kamēr kalpone grasījās izpildīt dotos rīkojumus, — es zinu, ka nogurušam ceļotājam pirmāmkārtām ir vajadzīgs uguns un silts ūdens. Sekojiet, lūdzu, šai meičai un, ja jums būtu kāda vajadzība, sakiet vien viņai. Pēc stundas mēs ēdīsim vakariņas, un manam dēlam, kurš līdz tam laikam atgriezīsies, būs tas gods apvaicāties, vai jūs to gribat pieņemt.

— Jūs taču, kundze, atvainosit par manu ceļa tērpu.

— Jā, mans kungs, — viņa smaidīdama atbildēja, — bet ar to notei­kumu, ka jūs savukārt atvainosit mūsu lauciniecisko uzņemšanu.

Kalpone jau devās augšā pa kāpnēm.

Es vēlreiz palocījos un viņai sekoju.

Istaba atradās pirmajā stāvā, sētas pusē; logi izgāja uz skaisto dārzu, kas bija apdēstīts ar miršu un lauru krūmiem un kuram pa vidu aizvijās skaists strautiņš, ietecēdams Tavaro upītē.

Tālāk skatu ierobežoja dzīvžogam līdzīga egļu rinda, jo koki bija tik cieši saauguši, ka atgādināja sienu. Kā tas parasti ir gandrīz vai visos itāliešu dzīvokļos, istabas sienas bija balsinātas ar kaļķiem un izgreznotas ar dabasskatu freskām.

Es tūdaļ sapratu, ka šī ir aizbraukušā dēla istaba un ka man to ir ierādījuši kā ērtāko istabu visā mājā.

Kamēr Marija iekurināja uguni un uzsildīja ūdeni, man uznāca vēlēšanās tuvāk izpētīt istabas inventāru, lai pēc visas iekārtas varētu noteikt šās telpas iemītnieka raksturu.

Es tūdaļ stājos pie šā nodoma īstenošanas un, griezdamies uz papēža, piedevu visam savam ķermenim rotējošu kustību, kas man ļāva apskatīt citu pēc cita visus priekšmetus, kas atradās istabā.

Dzīvokļa iekārta bija pilnīgi moderna, kas šinī salas daļā, kur civilizā­cija vēl nav iespiedusies, bija uzskatāms par reti sastopamu luksusu.

Tā sastāvēja no dzelzs gultas ar trim madračiem un spilvenu, dīvāna, sešiem krēsliem, četriem mīkstiem atzveltnes krēsliem, divdurvju grāmatskapja un rakstāmgalda. Tas viss bija pagatavots no magoņkoka un acīmredzot bija labākā Ajačo galdnieka darbs.

Dīvāns krēsli un atzveltnes krēsli bija pārvilkti ar puķotu kolenkoru un šis pats audums bija lietots ari abu logu un gultas aizkariem.

Nebiju vēl beidzis šo apskati, kad Marija izgāja ārā, un es vēl vairāk varēju iedziļināties šis apkārtnes pētīšanā.

Es atvēru grāmatu skapi un atradu tanī visu mūsu lielo dzejnieku darbus.

Tur bija Kornejs, Rasīns, Moljērs, Lafontēns, Ronsārs, Viktors Igo un Lamartins.

Mūsu morālfilozofi: Montēns, Paskals, Labrijē.

Mūsu vēsturnieki: Mezerē, Šatobriāns, Ogustīns Tjerī.

Mūsu zinātnieki: Kivjē, Bedāno, Eli Debomons.

Beidzot vēl daži sējumi daiļliteratūras, starp kuriem es ar zināmu pašlepnumu redzēju arī manu grāmatu „Ceļojuma iespaidi".

Atslēgas bija atstātas visās rakstāmgalda atvilknēs un vienu no tām es atvēru.

Tur es atradu dažus fragmentus no Korsikas vēstures, kādu darbu par vendetas izskaušanu, dažas franču dzejas un itāliešu sonetus — visus rokrakstā. Tas bija vairāk nekā man vajadzēja, un es nācu pie pārliecības, ka ar manu līdzšinējo pētījumu pilnīgi pietiek, lai izdarītu zināmus secinājumus par Ludviķa Defranšī personu.

Tas droši vien bija maiga rakstura, inteleģents, jauns cilvēks, franču reformu piekritējs. Nu arī es sapratu, kāpēc viņš devies uz Parīzi saga­tavoties advokāta karjerai.

Viņa nākotnes plānos, bez šaubām, ietilpa kulturālas dabas reformas. To visu es ģērbdamies pārdomāju. Mans tērps, kuram gan netrūka savdabības, tomēr, kā jau es teicu Defranšī kundzei, bija zināmā mērā jāatvaino.

Tas sastāvēja no melna samta kamzoļa ar vaļējām roku vīlēm, lai būtu vieglāk, ceļojot tveicējošā karstumā, pie kam caur šiem spāņu tērpiem atgādinošiem iegriezumiem bija redzams svītrots zīda krekls. Manas bikses bija no tā paša auduma, un no ceļgalu līdz kāju krumšļiem tās aptvēra šķelti spāņu stulmeņi, kas izšūti ar krāsainiem zīda diegiem. Manai filca cepurei varēja piedot pēc patikas visādas formas, bet visvairāk tā atgādi­nāja itāļu platmales.