Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Ak, mans Dievs! — viņš iesaucās, paceldams savas skaistās, asaru pilnās acis, uz d'Artanjanu. — Grāfs aizbrauca no Parīzes, mani nesaticis!

— Viņš aizbrauca pirms četrām dienām.

— Bel, spriežot pēc vēstules, viņš pakļausies nāves briesmām?

— Ko vēl neizdomāsit? Viņš pakļausies nāves briesmām! Esiet mierīgs. Viņš aizbrauca vienā uzdevumā un drīz atgriezīsies. Ceru, ka jums nekas nav pretī, ja cs uz laiku kļūšu par jūsu aizbildni?

— Protams, nē, d'Artanjana kungs! — iesaucās Rauls. — Jūs esat tik cēlsirdīgs cilvēks, un grāfs de La Fērs jūs ļoti mii!

— Nu, tad mīliet arī jūs mani; es jūs neapgrūtināšu, bet ar noteikumu, ka jūs būsit frondērs, dedzīgs frondērs.

— Bet, vai es drīkstēšu tāpat satikties ar de Ševrēzas kundzi?

— Protams, velns parāvis! Un ar prelāta kungu, un ar de Longvila kundzi. Un, ja šeit būtu jaukais Brusela kungs, kuru jūs tik neapdomīgi palīdzējāt apcietināt, lad es jums teiktu: ātrāk atvainojaties Brusela kungam un noskūpstiet viņu uz abiem vaigiem.

— Labi, kungs, es jums klausīšu, kaut arī nesaprotu jūs.

— Tur nav ko saprast. Bet, — d'Artanjans turpināja, pagriezies pret durvīm, — lūk, arī di Vallona kungs, kurš ieradās krietni saplīsušās drēbēs.

— Jā, bet toties es par to saplosīju ne mazums ādu, — iebilda Portoss, būdams viss sviedros un putekļos. — Šie slaisti gribēja man atņemt zobenu, velns parāvis! — gigants turpināja savā parastajā mierā. — Kāds satraukums valda tautā! Bel cs ar savu Balizarda rokturi noliku pie vietas uzreiz vairāk kā divdesmit cilvēkus. Malciņu vīna, d'Artanjan!

— Izšķiriet mūs, — leica gaskonietis, pielejot Portosam glāzi līdz malām. — Kad izdzersiet, lad pateiksit mums savu viedokli.

Portoss vienā rāvienā izdzēra sausu, nolika lo uz galda un noslaucīja ūsas.

— Par ko?

— Lūk, Braželona kungs, — d'Artanjans atbildēja, — par katru cenu gribēja palīdzēt apcietināt Bruselu, bel es tikai ar lielām pūlēm atturēju

vinu no Komenža aizstāvēšanas. • *

— Velns parāvis! — teica Portoss. — Ko būtu teicis jūsu aizbildnis, ja to uzzinātu?

— Nu, jūs redzat! •— iesaucās d'Artanjans. — Nē, frondējiet, mans draugs, frondējiet, un atceraties, ka es aizvietošu grāfu visur.

Viņš paskandināja savu naudasmaku, lad, griezdamies pie Portosa, jautāja:

— Jūs brauksit ar mani?

— Kurp? — jautāja Portoss, ieliedams sev otru glāzi.

— Apliecināt mūsu cieņu kardinālam.

Portoss izdzēra otru glāzi tādā pašā mierā, kā pirmo, paņēma cepuri, ko bija atstājis uz krēsla, un sekoja d'Artanjanam.

Bet Rauls, jauno iespaidu apstulbis, palika mājās, jo d'Artanjans aizliedza viņam iziet no istabas, kamēr nenorims tautas nemieri.

PEC DIVDESMIT GADIEM PIRMĀ DAĻA

I Rišeljē ēna 7

II Nakts apgaita 15

III Divi seni ienaidnieki 23

IV Austrijas Anna četrdesmit sešos gados 37

V Gaskonietis un itālietis 46

VI D'Artanjans četrdesmit sešu gadu vecumā 51

VII D'Artanjans nok|ūst sarežģītā situācijā, bet kāds no vecajiem

paziņām atnāk viņam palīgā 57

VIII Par dažādām ietekmēm, kādu var izdarīt puspistola uz

baznīcas kalpu un kalpiņu 65

IX Par to, kā d'Artanjans, dodamies tālajā ceļā pēc Aramisa,

pēkšņi ierauga viņu sēžam zirgā Planšē aizmugurē 72

X Abats d'Erblē 79

XI Divi viltnieki 87 XII Portoss di Vallona de Brasjē dc Pjcrfona kungs 96

XIII Kā d'Artanjans, saticies ar Portosu, pārliecinājās, ka ne jau

naudā slēpjas laime 102

XIV Kurā stāstīts, ka, ja Portoss bija neapmierināts par savu

likteni, tad Mušketons ar savējo bija pilnīgi apmierināts 110

XV Divi eņģelīši 116

XVI Braželonas pils 124

XVII Atosa diplomātija 131

XVIII Hercogs de Befors 141 XIX Ar ko izklaidējās hercogs Befors Vensencs pilī 146

XX Grimo iestājas dienestā 156

XXI Kāds bija pildījums pīrādziņos tēvoča Marto pēctecim 166

XXII Viens no Marī Mišonas piedzīvojumiem 175

XXIII Abats Skarrona 187

XXIV Sen-Denī 202

XXV Hercoga Befora viens no četrdesmit bēgšanas variantiem 208

XXVI D'Artanjans uzspēj laikā 218 XXVII Uz lielceļa 226

XXVIII Satikšanās 232

XXIX Padomnieks Brusels 240

XXX Četru draugu gatavošanās uz tikšanos 247

XXXI Karaliskais laukums 254

XXXII Prāmis 259

XXXIII Sadursme 266

XXIV Mūks 271

XXXV Grēku atlaišana 280

XXXVI Grimo sāk runāt 285

XXXVII Pirms kaujas 291 XXXVIII Pusdienas vecā manierē 300

XXXIX- Čārlza Pirmā vēstule 307

XI. Kromvela vēstule 312

XI.I Mazarini un karaliene Henrietta 319

XI.II Kā nelaimīgie dažkārt uztver parādību iejaukšanos kā

gadījumu 324

XI.111 Onkulis un brā|adēls 331

XL.IV Tēvs un dēls 335

XLV Vēl viena karaliene lūdz palīdzību 343

XLVI Kur tiek norādīts, ka pirmā nojausma - vienmēr ir pareizākā 353

XLII Mesa par godu uzvarai pie lansē 359