— Ak, mans Dievs! — viņš iesaucās, paceldams savas skaistās, asaru pilnās acis, uz d'Artanjanu. — Grāfs aizbrauca no Parīzes, mani nesaticis!
— Viņš aizbrauca pirms četrām dienām.
— Bel, spriežot pēc vēstules, viņš pakļausies nāves briesmām?
— Ko vēl neizdomāsit? Viņš pakļausies nāves briesmām! Esiet mierīgs. Viņš aizbrauca vienā uzdevumā un drīz atgriezīsies. Ceru, ka jums nekas nav pretī, ja cs uz laiku kļūšu par jūsu aizbildni?
— Protams, nē, d'Artanjana kungs! — iesaucās Rauls. — Jūs esat tik cēlsirdīgs cilvēks, un grāfs de La Fērs jūs ļoti mii!
— Nu, tad mīliet arī jūs mani; es jūs neapgrūtināšu, bet ar noteikumu, ka jūs būsit frondērs, dedzīgs frondērs.
— Bet, vai es drīkstēšu tāpat satikties ar de Ševrēzas kundzi?
— Protams, velns parāvis! Un ar prelāta kungu, un ar de Longvila kundzi. Un, ja šeit būtu jaukais Brusela kungs, kuru jūs tik neapdomīgi palīdzējāt apcietināt, lad es jums teiktu: ātrāk atvainojaties Brusela kungam un noskūpstiet viņu uz abiem vaigiem.
— Labi, kungs, es jums klausīšu, kaut arī nesaprotu jūs.
— Tur nav ko saprast. Bet, — d'Artanjans turpināja, pagriezies pret durvīm, — lūk, arī di Vallona kungs, kurš ieradās krietni saplīsušās drēbēs.
— Jā, bet toties es par to saplosīju ne mazums ādu, — iebilda Portoss, būdams viss sviedros un putekļos. — Šie slaisti gribēja man atņemt zobenu, velns parāvis! — gigants turpināja savā parastajā mierā. — Kāds satraukums valda tautā! Bel cs ar savu Balizarda rokturi noliku pie vietas uzreiz vairāk kā divdesmit cilvēkus. Malciņu vīna, d'Artanjan!
— Izšķiriet mūs, — leica gaskonietis, pielejot Portosam glāzi līdz malām. — Kad izdzersiet, lad pateiksit mums savu viedokli.
Portoss vienā rāvienā izdzēra sausu, nolika lo uz galda un noslaucīja ūsas.
— Par ko?
— Lūk, Braželona kungs, — d'Artanjans atbildēja, — par katru cenu gribēja palīdzēt apcietināt Bruselu, bel es tikai ar lielām pūlēm atturēju
vinu no Komenža aizstāvēšanas. • *
— Velns parāvis! — teica Portoss. — Ko būtu teicis jūsu aizbildnis, ja to uzzinātu?
— Nu, jūs redzat! •— iesaucās d'Artanjans. — Nē, frondējiet, mans draugs, frondējiet, un atceraties, ka es aizvietošu grāfu visur.
Viņš paskandināja savu naudasmaku, lad, griezdamies pie Portosa, jautāja:
— Jūs brauksit ar mani?
— Kurp? — jautāja Portoss, ieliedams sev otru glāzi.
— Apliecināt mūsu cieņu kardinālam.
Portoss izdzēra otru glāzi tādā pašā mierā, kā pirmo, paņēma cepuri, ko bija atstājis uz krēsla, un sekoja d'Artanjanam.
Bet Rauls, jauno iespaidu apstulbis, palika mājās, jo d'Artanjans aizliedza viņam iziet no istabas, kamēr nenorims tautas nemieri.
PEC DIVDESMIT GADIEM PIRMĀ DAĻA
I Rišeljē ēna 7
II Nakts apgaita 15
III Divi seni ienaidnieki 23
IV Austrijas Anna četrdesmit sešos gados 37
V Gaskonietis un itālietis 46
VI D'Artanjans četrdesmit sešu gadu vecumā 51
VII D'Artanjans nok|ūst sarežģītā situācijā, bet kāds no vecajiem
paziņām atnāk viņam palīgā 57
VIII Par dažādām ietekmēm, kādu var izdarīt puspistola uz
baznīcas kalpu un kalpiņu 65
IX Par to, kā d'Artanjans, dodamies tālajā ceļā pēc Aramisa,
pēkšņi ierauga viņu sēžam zirgā Planšē aizmugurē 72
X Abats d'Erblē 79
XI Divi viltnieki 87 XII Portoss di Vallona de Brasjē dc Pjcrfona kungs 96
XIII Kā d'Artanjans, saticies ar Portosu, pārliecinājās, ka ne jau
naudā slēpjas laime 102
XIV Kurā stāstīts, ka, ja Portoss bija neapmierināts par savu
likteni, tad Mušketons ar savējo bija pilnīgi apmierināts 110
XV Divi eņģelīši 116
XVI Braželonas pils 124
XVII Atosa diplomātija 131
XVIII Hercogs de Befors 141 XIX Ar ko izklaidējās hercogs Befors Vensencs pilī 146
XX Grimo iestājas dienestā 156
XXI Kāds bija pildījums pīrādziņos tēvoča Marto pēctecim 166
XXII Viens no Marī Mišonas piedzīvojumiem 175
XXIII Abats Skarrona 187
XXIV Sen-Denī 202
XXV Hercoga Befora viens no četrdesmit bēgšanas variantiem 208
XXVI D'Artanjans uzspēj laikā 218 XXVII Uz lielceļa 226
XXVIII Satikšanās 232
XXIX Padomnieks Brusels 240
XXX Četru draugu gatavošanās uz tikšanos 247
XXXI Karaliskais laukums 254
XXXII Prāmis 259
XXXIII Sadursme 266
XXIV Mūks 271
XXXV Grēku atlaišana 280
XXXVI Grimo sāk runāt 285
XXXVII Pirms kaujas 291 XXXVIII Pusdienas vecā manierē 300
XXXIX- Čārlza Pirmā vēstule 307
XI. Kromvela vēstule 312
XI.I Mazarini un karaliene Henrietta 319
XI.II Kā nelaimīgie dažkārt uztver parādību iejaukšanos kā
gadījumu 324
XI.111 Onkulis un brā|adēls 331
XL.IV Tēvs un dēls 335
XLV Vēl viena karaliene lūdz palīdzību 343
XLVI Kur tiek norādīts, ka pirmā nojausma - vienmēr ir pareizākā 353
XLII Mesa par godu uzvarai pie lansē 359