Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

D'Artanjans noliecās pie zirga kakla. Jaunais cilvēks izšāva, bet lode tikai notrieca spalvu no viņa cepures. Zirgs, joņodams vēja ātrumā, uzskrēja virsū neprātīgajam, kurš bija mēģinājis viens pats apstādināt vētru, un pagrūda viņu ar tādu spēku, ka viņš aizlidoja līdz pat sienai.

D'Arlanjans strauji apstādināja zirgu un, pa lo laiku, kamēr musketieri turpināja uzbrukumu, viņš ar paceltu zobenu pagriezās cilvēku, kuru bija notriecis zemē.

— Ak, kungs! — iesaucās Rauls, atcerēdamies, ka bija redzējis šo jauno cilvēku Kokatrī ielā. — Saudzējiet viņu: tas ir viņa dēls.

D'Artanjana roka, kura bija galava dot triecienu, sastinga gaisā.

— A, jūs esal viņa dēls? — viņš teica. — Tad tā ir cila lieta.

— Es padodos, kungs, — Luvjērs teica, sniedzot savu izlādēto arkebūzu.

— Nē, nē, nepadodalies, velns lai parauj! Gluži otrādi, bēdziet, un pēc iespējas ātrāk. Ja es. jūs apcietināšu, jūs pakārs.

Jaunais cilvēks nelika divreiz atkārtot šos vārdus. Viņš pieliecās zem zirga kakla un klusi nozuda Hcnēgo ielas virzienā.

— Jūs mani laikā apstādinājāt, — teica d'Artanjans Raulam, — citādi viņam gals būtu klāt, un, patiešām, vēlāk uzzinot, kas viņš ir, es to būtu ļoti nožēlojis.

— Ak, kungs, — leica Rauls, — atļaujiet man pateikties ne tikai par šo nabaga puisi, bet arī par sevi: es biju par mata tiesu no nāves, kad jūs atnācāt man palīgā.

— Liecieties mierā, jaunais cilvēk, nepgrūtiniet sevi ar sarunām.

D'Artanjans izvilka blašķi ar spāņu vīnu.

— Iedzeriet. lūk, šo, — viņš teica Raulam.

Rauls iedzēra mazliet vīnu un gribēja atkal pateikties d'Artanjanam.

— Mans dārgais, — d'Artanjans iebilda, — mēs parunāsim par lo vēlāk.

Pēc tam, redzēdams, ka musketieri ir attīrījuši krastmalu no Jaunā lilta

līdz Sen-Mišela krastmalai un tagad jāja viņiem pretī, viņš, pacēlis uz augšu žobenu, lika paātrināt tempu.

Musketieri ātri piejāja pie viņiem; no otras puses atjāja desmit musketieri, kuri bija palīdzējuši Komenžam.

— Nu, — teica d'Artanjans, griežoties pie viņiem, — vai vēl kaut kas atgadījās ceļā?

— Ak, kungs, — atbildēja seržants, — nolika avārija! Lai nolādēta tā kariete!

D'Artanjans paraustīja plecus.

— Nē, nolāpītie muļķi, — viņš teica. - Ja jau izvēlējās karieli, tad vajadzēja izmeklēt izturīgu un stipru, jo karietei, kurā grib vest Bruselu, jāiztur desmit tūkstošus cilvēku.

— Ko tagad pavēlēsit, leitnanta kungs? - Ņemiet cilvēkus un atgriežaties kazarmās.

— Vai tad jūs brauksit viens? — Protams! Vai tikai jūs nedomājat, ka man būtu vajadzīgs konvojs?

— Bet…

— Dodaties projām.

Musketieri aizjāja, d'Artanjans palika ar Raulu divatā.

— Nu kā, vai jums kaut kas sāp? — viņš jautāja.

— Jā, kungs. Mana galva ir ļoti smaga un tā deg kā ugunī.

— Kas gan varēja nolikt jūsu galvai? — d'Artanjans teica, noņemdams viņam cepuri no galvas. — A, kontūzija.

— Jā, man liekas, ka man trāpīja pa galvu ar puķupodu.

— Nelieši! - iesaucās d'Artanjans. — Bet jums ir pieši! Jūs bijāt jāšus?

— Jā, es nokāpu no zirga, lai aizstāvētu Komenža kungu un pa to laiku, kāds to ir paņēmis. Bet, redziet, kur viņš nāk.

Patiešām šajā mirkli parādījās Raula zirgs, uz kura aulekšoja mazais Frike, vicinot savu četrkrāsaino cepuri un kliedzot:

— Brusels! Brusels! — Ei, blēdi, stāvi! — d'Artanjans viņam uzkliedza. — Dod šurp mūsu zirgu.

Frike dzirdēja, taču izlikās, ka šie vārdi nav nonākuši līdz viņa ausīm, un gribēja jau turpināt ceļu tādā pašā garā.

D'Artanjans jau. taisījās viņam dzīties pakaļ, bet pēc tam nolēma neatstāt Raulu vienu pašu. Tāpēc viņš aprobežojās ar to, ka izņēma pistoli un uzvilka gaili.

Frike bija ļoti vērīgas acis un asa dzirde; pamanījis d'Artanjana kustību un, dzirdēdams pistoles gaiļa klikšķi, viņš uzreiz apturēja zirgu.

— Ak, tas esat jūs, virsnieka kungs, — viņš teica, piejādams klāt. — Patiešām esmu ļoti priecīgs, jūs satikdams.

D'Artanjans uzmanīgi paskatījās uz Friki un pazina puiku no Spodrinātāju ielas.

— Ā, tas esi tu, blēdi! - -viņš teica. — Panāc šurp.

— Jā, tas esmu es, virsnieka kungs, — Frike atbildēja ar visnevainīgāko izskatu.

— Tātad tu esi mainījis nodarbošanos? Tu vairs nedziedi kori un nestrādā traktierī, bcl zodz zirgus, jā?

— Ak, virsnieka kungs, kā jūs tā varat runāt? — Frike iesaucās. — Es meklēju šā zirga saimnieku, jaunu, skaistu muižnieku, drosmīgu , kā Cēzars… — Te viņš izlikās, ka tikai tagad pamanījis Raulu. — Bet te jau, ja nekļūdos, viņš arī ir. Kungs, jūs mani neaizmirsāt, vai ne?

Rauls iebāza roku kabatā.

— Ko jūs gribat darīt, — jautāja viņam d'Artanjans.

— Iedot šim lāga puikam desmit livrus, — Rauls atbildēja, izņemdams no kabatas naudu.

— Desmit spērienus pa dibenu, — teica d'Artanjans. — Vācies, blēdi, un atceries, ka es zinu, kur tevi meklēt.

Frike, kurš nebija cerējis tik viegli likt cauri divos lēcienos pazuda aiz Dofinas ielas stūra.

Rauls uzkāpa savā zirgā, un viņš kopā ar d'Artanjanu, kurš sargāja viņu kā dēlu, lēni jāja Tiktonijas ielas virzienā. Viņi dzirdēja neskaidru kurnēšanu un apslāpētus draudus, bet redzot tik kareivīgu virsnieku ar iespaidīgu zobenu pie sāniem, ļaudis pašķīrās.

Viņi bez kādiem piedzīvojumiem aizbrauca līdz viesnīcai „Kaziņa".

Skaislulc Madlčna pateica d'Artanjanm, ka ir atgriezies Planšē un atvedis sev līdzi Mušketonu, kurš varonīgi piecietis lodes izņemšanas operāciju un jūtas tik labi, cik vien atļauj ievainojums.

D'Artanjans lika pasaukt Planšē. Tad, nogaidījis viņu kādu laiku, viņš lika vēlreiz pasaukt Planšē. Atbildes nebija: Planšē bija pazudis.

— Tad dodiet vīnu! — teica d'Artanjans.

Kad vīns tika pasniegts un viņi atkal palika divatā, d'Artanjans griezās pie Raula.

— Vai jūs esat ar sevi apmierināts? — viņš teica, smaidīdams skatoties jauneklim acīs.

— Protams, — Rauls atbildēja. — Man likās, es izpildīju savu pienākumu. Vai tad cs neaizstāvēju karali?

— Bet, kas jums teica, ka jāaizstāv karalis?

— To man teica grāfs de La Fērs.

— Jā, karali. Bet šodien jūs aizstāvējāt nevis karali, bet Mazarīni, kas tomēr nav viens un las pats.

— Bet tomēr, kungs…

— Jūs izdarījāt šausmīgu kļūdu, jaunais cilvēk. Jūs iejaucāties ne savās darīšanās. — Bet jūs pats taču… - Es — lā ir cita lieta; man ir jāpakļaujas kapteiņa pavēlei. Bel jūsu priekšnieks ir princis Kondē. Iegaumējiet to: citu priekšnieku jums nav. Labi gan izskatījās jauns neprātis, kurš bija gatavs kļūt par mazarīništu un palīdzēja apcietināt Bruselu! Vismaz klusējiet par lo, citādi grāfs de La Fērs aiz dusmām nezinās kur liklies.

— Tātad jūs domājat, ka grāfs de La Fērs būtu uz mani dusmīgs?

— Vai es domāju? Esmu par to pārliecināts! Ja ne tas, tad cs būtu jums tikai pateicies, jo jūs palīdzējāt mums. Tagad ne viņam, bet man nākas jūs rāt, un ticiet, tā jūs daudz vieglāk liksit cauri. Bcl, — d'Artanjans turpināja, — es tikai izmantoju tiesības, ko man nodeva jūsu aizbildnis, manu dārgo zēn.

— Es jūs nesaprotu, kungs.

D'Artanjans piecēlās, izņēma no rakstāmgalda vēstuli un pasniedza to Raulam.

Rauls ātri pārskrēja ar acīm vēstules rindiņām, un viņa skatiens apmiglojās.